Nedaudz vēstures šoreiz. Tādā izpratnē, ka šī objekta vairs nav. Tas bija pašā mana fotogrāfa karjeras sākumā. Kad vēl tikai mācījos fotografēt. Bet jau neglābjami biju "saslimis" ar tieksmi kaut kur ielīst. Kaut kur, kur nedrīkst, kur līst nevajadzētu. Pirmkārt tāpēc, ka ne vienmēr tas ir legāli. Tādā izpratnē, ka jebkurš īpašums kādam pieder – valstij, pašvaldībai vai privātpersonai. Neviens taču negrib, lai aizdomīga paskata persona armijas zābakos, kamuflētās biksēs un cimdos bez pirkstiem ar fotoaparātu lien tavā īpašumā. Vai ne?
"Ko jūs šeit darāt? ", "Kāpēc jūs fotografējat? ", "Es zvanīšu policijai!" – tās ir visbiežāk dzirdētās frāzes no pamestos objektos sastaptiem cilvēkiem.
Kas viņi ir? Visbiežāk var tikai minēt, jo priekšā viņi nestādās. Un izskatās vismaz tikpat aizdomīgi, kā es pats. Šādos gadījumos es parasti aicinu viņus paskatīties virzienā, kurā tanī brīdī ir vērsts objektīvs un aicinu iztēloties, kas varētu būt redzams skatu meklētājā. Lūk – to arī fotografēju! Kas tas vispār par jautājumu? Vai arī paziņoju, ka policiju es jau izsaucu. Ar to parasti pietiek, lai man liktu mieru un es varētu turpināt savas gaitas. Gadījumos, kad esmu uzrāpies uz kāda jumta vai skurstenī un man jautā – vai es esmu traks, zīmīgi pieliekot pirkstu pie deniņiem, es dedzīgi piekrītu.
Tas bija 2009. gada janvāra rīts. Drūms un miglains rīts. Tāds, kas aicināt aicināja baudīt pamestības atmosfēru. Migla vienmēr padara to īpašu. Tā deformē telpu, izpludina kontūras un maina uztveri. Objekts miglā un objekts skaidrā laikā – tie ir divi dažādi objekti. Automašīnas man vēl nebija, tāpēc ar "mikriņu" līdz stacijai, tālāk ar vilcienu. Rīga – Sloka. Līdz galam. Izkāpju stacijā un laika apstākļi – temperatūra ap 0 un bezvējš – liecina, ka migla neizklīdīs visu dienu. Lieliski!
15 minūtes gājiena un es esmu klāt. Pirmo reizi šajā vietā. Jau tuvojoties, es apjaušu, ka teritorija ir milzīga. Kādu brīdi paklīstu pa žoga ārpusi, vērodams situāciju un ieklausīdamies. Cilvēki mani nebiedē, mani biedē klīstoši suņi. Lai gan man nav negatīvas pieredzes, tomēr man ir bail. Viss izskatās un izklausās mierīgi un pa vieniem no vārtiem es dodos iekšā.
Slokas Celulozes un papīra fabrika. Sākusi darbību 1895. gadā, pirmajā pasaules karā nopostīta, vēlāk atjaunota un darbojusies līdz 1994. gadam.
Nevienu neredz, bet cilvēku klātbūtne ir jūtama. Sniegā ir izstaigātas taciņas un šur tur atskan pa attālam troksnim, kas liecina, ka nebūt šeit neesmu viens. Kā vēlāk izrādīsies daži šeit pat ir pārvākušies uz dzīvi, lai varētu netraucēti nodoties metāla izzāģēšanai un nodošanai lūžņos. Pieņemšanas punkti atrodas turpat netālu. Vēlāk sastopu arī vairākus vīrus, kas ar pašdarinātiem ratiem pārvieto pa teritoriju metāla konstrukcijas. Uzlūkojam viens otru ar neuzticību un aizdomām. Es pa lielam saprotu, ka viņi zog un viņi saprot, ka es to saprotu. Taču viņi nesaprot, ko šeit daru es, un manās rokās esošais fotoaparāts nudien nevairo savstarpējo uzticēšanos. Bet es neesmu nācis zagt. Mani interesē tikai atmosfēra un fotogrāfija, lai gan mans prasmju līmenis tik tikko sāk līst ārā no bērnu autiņiem.
Daudzviet teritorijā sastopu baltpelēkas ķīpas, kas sākotnēji atgādina netīra sniega kupenas, taču, pieejot tuvāk, saprotu, ka tas ir smalcināts un sapresēts papīrs, acīmredzot, otrreizējai pārstrādei. Paliekas no laika, kad vēl viss darbojās. Dažas no ķīpām ir atplēstas un, lai gan vēja gandrīz nav, smalkās papīra strēmelītes ņirbinās man zem kājām. Paceļot dažas, var izlasīt burtus un vārdus, un minēt, kas kādreiz bija tas lielais papīrs, kura daļu es tagad turu rokās. Uz brīdi tas šķiet aizraujoši, jo atrodu vairāku produktu iepakojumu daļas, kurus sen jau kā neražo. Beidzot man apnīk, es aizmetu prom mazos vēstures puzles gabaliņus un dodos tālāk.
Nesen esmu aizrāvies ar globālo slēpņu meklēšanas spēli "Geocaching" un man rokas GPS navigators un slēpņa apraksts norāda, ka būs jākāpj uz kādas ēkas jumta. Tas ir kāds no bijušajiem ražošanas korpusiem, trepes ved gar ēkas sānu un katrā stāvā ir izeja uz cehu, kas bijis izvietots vairāku stāvu augstumā. Pēc atlikušajām iekārtu betonējuma vietām uz grīdas un rūsējošajām iekārtu apkalpes trepēm, varu tikai minēt, kas šeit kādreiz atradies. Viss ir izvests un iepriekš satiktie vīri ar pašdarinātajiem ratiem arī ir krietni pastrādājuši. Daudzviet no sienām rēgojas pārseguma metāla siju gali, grīda daudzviet ir caurumaina. Viens neuzmanīgs solis un gravitācija tevi nogādās atpakaļ pirmajā stāvā 2 sekunžu laikā.
Beidzot pēdējais stāvs, bēniņi un es izkāpju uz jumta. Vietām tas ir slīps, viscaur apledojis un arī tajā rēgojas nodevīgi caurumi. Bet skats, kas paveras gandrīz liek aizmirst par piesardzību. Jau atkal jāpiemin Tarkovska "Stalkers". Ne velti tas ir visu urban exploreru daiļdarbu topa augšgalā. Ne velti datorspēles S.T.A.L.K.E.R radītāji izvēlējās tieši šo nosaukumu. Miglas ieskautie rūpnīcu korpusi, Lielupes loks tālumā un retie kailie koki rada tādu sajūtu kokteili, ka uz brīdi es aizmirstu par slēpni, pēc kura nāku un vispār par to, kur atrodos.
Vēl viens skats, kura dēļ ir vērts braukt, kāpt un riskēt. Saņemos, atrodu slēpni un pierakstos logbukā. Pēc tam stāvu, pīpēju cigareti pēc cigaretes un vienkārši skatos. Par fotoaparātu atceros tikai pēc minūtēm divdesmit. Prātā ataust datorspēle un lielo veco rūpnīcas korpusu domās nosaucu par Monolītu. Kad vēlāk ar biedriem apspriežam rūpnīcas nojaukšanu, es vairākkārt pieminu šo vārdu un viņi nesaprot, par ko ir runa.
Saprotu, ka ir jau pēcpusdiena, drīz tumsīs. Kāpju lejā un eju cauri teritorijai līdz Lielupei, kur apēdu līdzpaņemtās sviestmaizes un izdzeru pudeli alus. (Tad es to vēl darīju.) Lai izstaigātu visu teritoriju un ēkas būtu vajadzīgas vismaz divas dienas. Dažviet rūpnīcu korpusu norobežotās telpās uzduros gandrīz vai labiekārtotām istabām, saprotu, ka tās ir "metālistu" pagaidu dzīvesvietas. Es negribu viņus satikt un dodos prom.
Vēlāk pāris gadu laikā rūpnīcu nojauca pavisam. Man nesanāca vēlreiz paskatīties uz Monolītu no augšas. Esot palikušas tikai pāris ēkas un kāds skurstenis. Pie tam to man stāstīja jau diezgan sen. Vajadzētu aizbraukt paskatīties.
