RĪGA, 18. janvāris — Sputnik. Man vienmēr ir šķitis interesanti, kā cilvēki ar šādām lietām nonāk līdz valsts Augstākajai tiesai? Ja ierēdnis saka, ka krieviski "nedrīkst", lielākā daļa padevīgi raksta atļautajā latviešu (kaut vai ķīniešu!) valodā, taču atrodas cilvēki, kam pirmajā vietā ir pašcieņa, kuri saka: "Nē, ierēdņu rīkojums neatbilst sirdsapziņas balsij un, ciešāk ieskatoties, arī likumam!". Tad sākas ilgs un nemaz ne tik lēts tiesas proces, kas velkas gadiem ilgi…
Nesen maniem paziņām nācās mainīt plāksnīti pie mājas. Darbu viņi bija spiesti veikt uz sava rēķina. Tur ne tikai uzraksta valoda bija noteikta, bet arī plāksnītes izmērs milimetros, šrifta izmērs un krāsu kombinācija. Neko darīt, ielas iedzīvotāji paņurdēja un sagatavoja jaunās plāksnītes ierēdņu noteiktajā mēneša laikā. Trīs iemītnieki "noturējās" veselus divus mēnešus, taču pēc administratīvo inspektoru brīdinājuma paburkšķēja par pašvaldības patvaļību un izdarīja visu, kā bija teikts.
Liepājniece Ludmila Rjazanova no Rucavas ielas ierēdņa brīdinājumu neņēma vērā. Viņa uzskatīja par nepieciešamu, ka ielas nosaukums pie viņas mājas rakstīts ne tikai valsts valodā, bet arī viņas dzimtajā valodā, tāpat kā starptautiskajā — angļu mēlē. Tā, lai viesi no jebkuras pasaules valsts varētu atrast māju, lai bērni varētu iegaumēt savu adresi dzimtajā valodā. Vārdu sakot, no vienas puses — personiskie iemesli, no otras — labi saprotami argumenti, kas neviena tiesības nepārkāpj. Gluži otrādi, aiz cieņas pret savu valsti ielas nosaukums valsts valodā bija rakstīts lielākiem burtiem nekā angļu un krievu valodās.
— Taču šajā gadījumā izmēram nebija nozīmes, — Sputnik pastāstīja Cilvēktiesību komitejas sekretārs Aleksandrs Kuzmins, kurš aizstāv Ludmilu Rjazanovu tiesā. — Likums par valsts valodu nosaka, ka ielas nosaukums uz plāksnītes pie privātmājām var būt tikai latviešu valodā. Izņēmums pieļauts komercuzņēmumiem, kuri var rakstīt izkārtnes jebkurā valodā, lai piesaistītu tūristus. Šajā gadījumā patiešām uzrakstam latviešu valodā jābūt lielākam, taču atļautas arī citas valodas.
Nenovērtēts joks
Atmiņā ataust Valsts valodas centra amizantais strīds ar kafejnīcas "Ļeņingrad" īpašniekiem. Situācija īpaši komiska bija tāpēc, ka kafejnīcā pulcējas latviešu nacionālisti, bet uzraksts ir kirilicā — tāds smalks nacionālais humors. Manuprāt, katrs joko, kā prot, un nav nemaz tik slikti, ja atrodas cilvēki, ko vieno dīvaina humora izjūta. Valsts valodas centra inspektori joku nenovērtēja un piesprieda sodu. Tikai vēlāk, kad paziņas un draugi viņiem ieskaidroja, kur slēpjas joks, viņi lika mierā "labus cilvēkus."
Rjazanovas lietā viss tik gludi nenotika. Mēnesi pēc nestandarta plāksnītes parādīšanās, tā aizkaitināja modru pašvaldības policistu, kurš sastādīja protokolu par administratīvo pārkāpumu. Rjazanova protokolu pārsūdzēja, un trīs nedēļas vēlāk Pašvaldības policijas Liepājas administratīvās nodaļas priekšnieka vietnieks lēmumu par sodu atcēla un administratīvo lietu pārtrauca, jo uzraksts valsts valodā bija.
Taču daudzi šim lēmumam nepiekrita, un pusgadu vēlāk "lieta par likumam neatbilstošu plāksnīti" nokļuva valodas inspekcijas redzeslokā.
Vecākā inspektore konstatēja, ka daudzvalodība šajā gadījumā neatbilst Valsts valodas likumam un piesprieda Ludmilai Rjazanovai sodu 75 eiro apmērā. Arī šajā gadījumā mājas īpašniece nepiekrita inspektora lēmumam. Vispirms viņa vērsās pie Valsts valodas centra direktora, vēlāk — Liepājas tiesā un Kurzemes apgabaltiesā. Taču tiesneši Valsts valodas centra lēmumu neatcēla. Pirms vērsties Satversmes tiesā, Ludmila lūdza palīdzību Cilvēktiesību komitejas juristiem, un viņi palīdzēja sastādīt dokumentu.
— Mēs uzskatām, ka šāds Valsts valodas centra un tiesu lēmums neatbilst vairākiem Satversmes pantiem, — Sputnik pastāstīja Aleksandrs Kuzmins. — Piemēram, tiesībām uz privātīpašumu un tiesībām uz vārda brīvību. Vārda brīvības pārkāpumu šajā lietā Satversmes tiesa noraidīja nekavējoties, taču privātās dzīves tiesību pārkāpumu nolēma izskatīt sīkāk. Gribētos ticēt, ka tā nostāsies mūsu pusē, jo Ludmilas Rjazanovas mērķis bija nevis latviešu tiesību ierobežošana, bet gan vēlme paust cieņu pret savu dzimto valodu. Pie tam "valodas lietas" nav izskatītas jau labu laiku, un kopš tā laika Satversmes tiesas tiesneši ir mainījušies. Iespējams, jaunie tiesneši ir lojālāk noskaņoti pret līdzpilsoņu dzimto valodu. Tiesa, ja Latvijā izcīnīt uzvaru neizdosies, ir arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa un ANO Cilvēktiesību komiteja. Latvijas tiesām ir jāņem vērā abu instanču lēmumi.
Privāta lieta
ANO Cilvēktiesību komiteja jau izskatīja līdzīgu lietu. Uzņemēji no Kvebekas provinces Kanādā aizstāvēja savas tiesības rakstīt izkārtnes ne tikai valsts valodā — franciski, bet arī angļu valodā.
Tiesa apstiprināja uzņēmēju pienākumu izmantot izkārtnes valsts valodā, taču atzina viņu tiesības izmantot jebkuras citas valodas. Tas pats attiecas uz pienākumu izmantot tikai valsts valodu, taču šo prasības daļu ANO Cilvēktiesību komiteja atzina par saistošu tikai valsts iestādēm nevis privātpersonām, pastāstīja Kuzmins.
Visā šajā situācijā jocīgākais ir tas, ka vairāku ielu nosaukumi mūsu valsts pilsētās un ciemos joprojām palikuši divās valodās, jo saglabājušies vēl no padomju laikiem. Dažas plāksnītes karājas pie mājām, kuru īpašnieki devušies meklēt laimi ārzemēs, citas mājas ir Latgales nomalēs, kur valodas inspektori nevar nokļūt Valsts valodas centra nepietiekamā finansējuma dēļ. Nabadzīgajām pašvaldībām valsts austrumos pietrūkst gan līdzekļu, gan vēlmes pildīt Valsts valodas likumu, un arī pašiem valodas inspektoriem nav precīzas informācijas.
Kas to lai zina: iespējams, kad cīnītāja par taisnību Ludmila Rjazanova panāks savu starptautiskajā tiesā, Latvijā vēl būs gana daudz vietu, kas agrāk gadu desmitiem teorētiski pārkāpa likumu par valodu, kādā rakstāmas informācijas plāksnītes, taču nu tās būs pavisam likumīgas. Varbūt tikai informāciju tās sniegs par vietām, kur cilvēku vairs gandrīz nav palicis.
