Paradokss, taču, kā noskaidrojās ASV jaunievēlētā prezidenta preses konferencē, attiecības ar Krieviju vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem jautājumiem amerikāņu iekšpolitikā. Žurnālistus un Trampa pretiniekus no politologu vidus interesē, kā, kad un ar kādiem noteikumiem jaunais prezidents nodos savu valsti Vladimiram Putinam. Savukārt Tramps, gluži pretēji, gatavojas ar Putina palīdzību nostiprināt un ārstēt Ameriku.
Ar Maskavu pa Trampu
No vienas puses, Trampa pretiniekus var saprast – viņu rīcībā pašlaik nav īpaši daudz instrumentu Donalda Trampa diskreditācijai. Viņš vēl nav "sagāzis podus" prezidenta postenī, pie tam, kā pats Tramps norādīja, stāsts par viņa nodokļu privilēģijām interesē tikai žurnālistus, bet apšaubāmi soļi, piemēram, draudi autoražotājiem, kuri vēlas izvest biznesu uz citām valstīm, pagaidām nesuši tikai nožēlu no "blandīgo firmu" puses, atgriešanos un jaunu darba vietu radīšanu ASV. Trampofobiem nav ko iebilst.
Savukārt Krievijas tēmā plašas āres sapņiem un nākotnei viņiem paver sentences, sākot no Trampa seksuālo izvirtību aprakstiem Maskavas viesnīcās, kurās viņu it kā esot pieķēris FDD, un beidzot ar mājieniem par nacionālo nodevību. Pie tam šiem vārdiem pat nav vajadzīgi pierādījumi, jo, pateicoties mediju pūlēm, Krievija jau ir kļuvusi par izvirtības perēkli, bet Putins – par vispasaules manipulatoru. Tāpēc reiz godājamais izdevums CNN var atļauties publicēt atklāti nepatiesu un nepamatotu materiālu ar atklātām jaunievēlētā valsts vadītāja apsūdzībām – materiālu, ko noniecinātu daudzi mazpazīstami mediji.
Līdz ar to Trampa preses konferencē lielākā daļa jautājumu skāra Krievijas tēmu – FDD iespējamo kompromitējošo materiālu, hakeru uzbrukumus un paša Trampa attieksmi pret Putinu.
Izskatījās, ka Tramps žurnālistu jautājumu krustugunīs zaudējis pamatu zem kājām (tāpat kā Rekss Tilersons tajā pašā dienā Kongresā sēdē par viņa iecelšanu valsts sekretāra amatā). Abi par politiķiem kļuvušie biznesmeņi par Maskavu izteicās visai skarbi: atzina krievu hakeru uzbrukumus, paziņoja, ka esot gatavi apturēt Putinu. Tramps norādīja: ja attiecības ar Putinu nenokārtosies, un šāds variants esot "ļoti iespējams", viņš īstenošot ārkārtīgi skarbu politiku pret Krieviju, daudz skarbāku, nekā būtu varējusi piedāvāt Hilarija (Klintone – red.).
Taču nekādas kapitulācijas nebija. Prezidents un viņa valsts sekretārs paziņoja to, kas viņiem tobrīd bija jāsaka, ņemot vērā: a) viņi vēl nav pie stūres, un nav arī nekādu panākumu Krievijas un ASV attiecībās, uz kuru pamata viņi varētu apliecināt, ka izraudzījušies pareizu kursu, b) nevajag kaitināt Kongresā sēdošos rusofobus, kuriem jāapstiprina viņa iecelšana amatā. Patiesībā Trampam attiecību normalizācija ar Krieviju ir ļoti vajadzīga, pat nepieciešama.
Papus netiek galā
Tikai retam cilvēkam nav skaidrs, ka patlaban Krievijas un ASV attiecībās iestājusies dziļa krīze. Pie tam tā nav situatīva (tikai ar Sīriju, Ukrainu, pārāk stipru Putinu vai pārāk vāju Obamu saistīta) krīze – tai ir sistemātisks raksturs.
Pēc aukstā kara beigām veidotais valstu attiecību formāts neatbilst XXI gs. pirmās desmitgades reālijām. Krievija vairs nav pieradināts un izdresēts ienaidnieks, gatavs pakļauties "Vašingtonas apgabala komitejas" norādījumiem vienkārši tāpēc, lai viņai būtu tas gods saukties par rietumu ģimenes locekli. Bet Savienotās Valstis vairs nevar pildīt vispasaules hegemona un pasaules ģimenes galvas lomu – resursu trūkuma un nepārdomātu darbību rezultātā Amerika ir zaudējusi vairākus ietekmes instrumentus, it īpaši "maigā spēka" jomā.
Minētā fakta neizpratne vai nevēlēšanās to atzīt kļuva par Obamas "atiestatīšanas" kļūdu. Prezidentam šķita, ka atliek tikai personīga "atiestatīšana" – attiecības uzlabosies, tiklīdz Maskavai tiks piedāvāts piedot visus iepriekšējos savstarpējos grēkus. Taču, kā jau bija gaidāms, operatīvās atmiņas tīrīšana, pie tam saglabājot vīrusu inficētu cieto disku, noveda tikai pie jaunas pārslodzes, ko vēl padziļināja nesekmīgā samierināšanās mēģinājuma sagādātā savstarpēja vilšanās.
Toties Tramps piedāvā ne tikai atiestatīt operatīvo atmiņu, bet arī iztīrīt cieto disku – ar cieņu izturēties pret Krieviju un tās interesēm pēcpadomju telpā. Šajā gadījumā personīgā atiestatīšana un līderu simpātijas būs tikai papildinājums, lai arī nozīmīgs. "Putina simpātijas pret Trampu ir aktīvs, nevis traucēklis," – skaidro jaunievēlētais prezidents. Nav gan zināms, vai Trampam izdosies izmantot šo un citus aktīvus. Nav zināms, vai viņam šķēršļus neliks Kongress (kurš gatavo jaunu pret Maskavu vērstu sankciju paketi) vai simtiem citu problēmu. Un tomēr, ja Trampam izdosies vienoties ar Putinu, pavērsies ne tikai partnerības ēra Krievijas un ASV attiecībās, bet arī nopietni nostiprināsies ASV pozīcijas visā pasaulē, ja Krievijas un ASV attiecības tiks atbrīvotas no propagandas un idejiskajām pelavām. Paskatoties uz tām pragmatiski (kā skatās Putins un Tramps), kļūst skaidrs, ka Maskavai un Vašingtonai ir liels skaits interešu, sākot no kodolieroču neizplatīšanas un beidzot ar reālu cīņu pret ISIS. Taču šim nolūkam pusēm vēl jāizlemj, ko iesākt ar galveno skabargu Krievijas un ASV attiecībās – ar Ukrainu.
Ukrainas dzelonis
Pašas kampaņas gaitā Trams jau ne vienu reizi vien ir paziņojis, ka ir gatavs no jauna izvērtēt Ukrainas režīma atbalstu. Eksperti ir pārliecināti, ka Ukrainas jautājums kļūs par vienu no kaulēšanās priekšmetiem abu pragmatisko līderu turpmākajās pārrunās. Te nu slēpjas ironija: šajā jautājumā Putins pat var nepieprasīt lielas kompensācijas. Atbalsta sniegšanu Ukrainas režīmam Donalds Tramps vēlas pārtraukt tikpat stipri, kā to vēlas Vladimirs Putins. Motīvu ir daudz. To vidū ir gan Trampa aizvainojums pret Ukrainas valdību, kura visas kampaņas gaitā ne tikai juta līdzi Hilarijai, bet arī nodeva viņai materiālus par republikāņu kandidāta līdzgaitniekiem (kuri agrāk strādāja Ukrainā). Acīmredzama ir prezidenta nevēlēšanās būt saistītam ar režīmu, kas diskreditē pašu "demokrātiskās revolūcijas" jēdzienu, nevēlas īstenot vajadzīgās ekonomiskās reformas un pielikt punktu pilsoņu karam ar nacionālā kompromisa palīdzību. Skaidrs ir arī tas, ka pašreizējā Ukrainas valdība vienkārši nav spējīga mainīt savu izturēšanos atbilstoši Trampa kursam – rusofobija ir viens no Petro Porošenko un viņa komandas leģitimitātes galvenajiem balstiem.
Tomēr svarīgākais Trampa motīvs par labu Ukrainas kārts nomešanai ir viņa vēlme pavērst Maskavu ar seju pret Rietumiem. Labi zināms, ka Savienotās Valstis ļoti uztrauc Krievijas un Ķīnas ciešā sadarbība, kas būtiski palielina Ķīnas spēkus iespējamajā nākotnes sadursmē ar ASV (ko Tramps jau ir iniciējis ar savu rīcību attiecībās ar Taizemi). Likteņa ironija: iespējams, Krievija priecātos par iespēju drusciņ atiet malā no Ķīnas, taču izvēles nav – konflikts ar Rietumiem neatstāj tai alternatīvas iespējas ārpolitikā.
Lai parādītos alternatīva, konflikts ir jāatrisina, un tas nav iespējams, ja netiks noregulēta vai vismaz dziļi iesaldēta krīze Ukrainā. Savukārt šim nolūkam Porošenko un Ukrainas elites saprātīgākajiem pārstāvjiem ir jāieskaidro, ka amerikāņu atbalsts – politiskais, morālais, materiālais un zināmos apstākļos arī militārais – krasi samazināsies. Šajā situācijā Ukrainas valdība būs spiesta meklēt kopīgu valodu ar Maskavu, piemēram, Minskas protokolu īstenošanas jautājumos, kas nepieciešama gan Putinam, gan Trampam.
Autora uzskati var neatbilst redakcijas viedoklim.
