Pirms pāris dienām no rīta atvēru acis. Ziniet, no loga nāca… Nē, ne jau pavasara dvesma, ko nu par to. Eiropas dvesma… Jā! Smaržoja dārgas vitrīnas, labi koptas ielas, svaigas bulciņas omulīgās kafejnīcās, nodrošinātas vecumdienas (sak, ziemā mēs trīs mēnešus dzīvojam Taizemē, pēc tam uz diviem mēnešiem braucam pie mazbērniem uz Spāniju), efektīva zinātņietilpīga ekonomika un pasakains sārtvaidzis IKP.
— Tu nu gan proti pūst pīlītes! — man teiks. No kurienes tev nāk IKP dvesma? Galvu esi apaukstējis?
— Apmēram tā vien būs. Sākumā likās, ka neesmu vēdlodziņu aizvēris. Taču pēc tam izrādījās, ka labais cilvēkeirodeputāts Artis Pabriks stāsta, ka Baltijas valstis ir ziemeļvalstis, nevis kaut kāda Austrumeiropa, kā pa vecam domā daži ģeogrāfijā neizglītoti ļautiņi. Par to jau viss ir sīki uzrakstīts, tāpēc atkārtoties negribu. Eirodeputāts gluži kā atsaucās uz Baltijs valstu vēstnieku lūgumiem, kuri pirms dažām dienām lūdza nesaukt viņu valstis par bijušās PSRS republikām. Sak, tas viņiem ir kā sāls uz brūcēm, kā ar sirpi un āmuru pa vienu vietu.
Sajūsma nebija ilga: atnāca niknais Vladimirs Lindermans un paziņoja, ka cēlsirdīgais Pabriks vienkārši ir nekompetents — neviens nav izvedis Baltijas valstis no Austrumeiropas aizgalda, un Baltijas valstis jau sen pierakstītas Ziemeļeiropā, taču dalījums ir tīri relatīvs.
Viņu atbalstīja Latvijas ĀM pārstāvis Raimonds Jansons. Viņš apstiprināja, ka ANO ģeogrāfiskajā grupā Latvija patiešām ir viena no ziemeļu valstīm. Tas izdarīts, lai atvieglotu statistikas apkopošanu. Un tomēr trīs Baltijas māsas reģionālo valstu sarakstā joprojām atrodas Austrumeiropas stepēs. Kāda vilšanās!
Tūlīt pat dārgu smaržu un kruasānu vietā sāk smakot hlors un ēdnīcas trauki, skan varonīgo piecgažu zvani (kā ar āmuru pa sliedēm —20 grādu salā), vecus kirzas zābakus kāri laiza ugunskura liesmas, viena pēc otras nāk sēžu dienas kārtības lapas, līdzjūtības telegrammas, Politbiroja lēmumi, gari iestāžu koridori un cīņa par ražu…
Cik lielas bēdas un bezcerību dažam nes tāds ģeogrāfiskais atklājums! Kā noskaidrojies, vēsturi var pārrakstīt. Ar ģeogrāfiju ir tā pagrūtāk. Nu, kāpēc, sakiet man, māmuļa Krievija ir tāda, kāda tā ir? Tāpēc, ka tā atrodas tieši starp Āziju un Eiropu. Kā siena. Kā karantīna. Tāpēc viņa pati vienlaikus ir Āzija un Eiropa, un kož pati sev astē, kā tā čūska no aizlaiku mitoloģijas.
Vai ziniet, cik skaista būtu bijusi mūsu Latvija, ja tā atrastos kaut kur starp Šveici un Franciju, kur Alpu pļavās ganās sniegbaltas aitiņas un gotiņas no piena šokolādes reklāmas? Cik lepns un lielisks būtu latviešu gars, ja Latvija būtu ciemats Andu kalnu nogāzē? Un ja tā būtu Monako kņaziste? Katram latvietim būtu pa trīs jahtas un divi Bugati, un tas vēl būtu minimums.
Nezinu. Man — pareizticīgajam budistam — vienmēr bijis tuvs un saprotams karmas jēdziens. Kāpēc Latvija ir pamesta tur, kur tā ir? Kāpēc ne ar līmlenti pielīmēta, bet gan pienaglota, izcirsta un ievīta starp Krieviju un Lietuvu, Zviedriju, Igauniju un Baltkrieviju? Tāpēc, ka tā ir karma, brālīt balto. Vēl vairāk, tā ir visu šo valstu karma. Un to vajag pārdzīvot un uzlabot.
Žēl, tomēr to paveikt, šķiet, izdosies tikai kopā. Tā nav nejaušība, ka cilvēks dzimst noteiktiem vecākiem, precas ar viņam liktens lemtiem dzīvesbiedriem, un viņiem dzimst bērni — viņu bērni, nevis kaut kādi pieklīdeņi. Pat ja bērnus adoptēt, nebūs nejaušība, ka pieņemti tiks noteikti bērni. Un tas viss notiek, lai pārvarētu kaut kādus karmas mezglus, aizvainojumus, pretrunas, ienaidu, nodevību, un varbūt pat iepriekšējās dzīvēs nodarītas slepkavības, ko nu tur slēpt. To visu parvarēt var tikai ar pacietību, prātu, darbu, ciešanām, gavēni un lūgšanu, vai, ja paveiksies, — arī ar mīlestību.
Tāpēc turies, Latvija. Mūs ar tevi vēl gaida milzums ģeogrāfisko atklājumu. Tā sakot, turi karmu atvērtu!
