Čiekuru kalns. Neesmu pārliecināts, vai patiešām šeit ir vairāk čiekuru nekā citos Rīgas mikrorajonos, toties tas spēj atstāt bez elektrības pusi Rīgas: Čiekurkalnā atrodas Rīgas siltumelektrostacija TEC-1 līdz ar citiem stratēģiski svarīgiem objektiem.
Atsaucot atmiņā Gorkiju
Čiekurkalns ir viens no vecākajiem Rīgas rajoniem — tas celts pirms padomju laikiem, lielākā daļa ēku te parādījušās jau XIX gs. un XX gs. sākumā. Agrāk rajonu apbūvēja bez jebkāda plāna, un tas ir jūtams vēl šobaltdien. Daudzām ielām pat nav nosaukuma. Piemēram, visvecākās ielas sauc vienkārši par 1. un 2. līniju, kā arī 1. garo un 2. garo līniju.
Stimulu attīstībai dāvāja XIX gs. 90. gados celtā dzelzceļa stacija. Pēc tās šeit pacēlās fabrikas, pulcējās strādnieku klase, un dzīve sāka kūsāt. Arī mūsdienās Čiekurkalns atstāj "strādnieku" rajona iespaidu. Man pašam atmiņā uzaust Gorkija romāni — tos atgādina kolorītie akmens un koka namiņi un fabriku korpusi.
Ne velti "Rīgas dumpis" — pirmie atklāti strādnieku nemieri Latvijā — 1899. gadā sākās tieši šeit. Pirmās nemierus cēla Linu un džutas manufaktūras strādnieces — viņas prasīja lielāku algu.
1. maijā viņas devās miermīlīgā demonstrācijā, kas galu galā beidzās ar sadursmēm ar policiju un ielu nekārtībām — tobrīd dumpī iesaistījās arī citu uzņēmumu strādnieki; zināms, ka streikos piedalījās vairāk nekā 40 fabrikas — vairāk nekā 12 tūkstoši strādnieku. Nemieri beidzās tikai 13. maijā. "Rīgas dumpī" gāja bojā deviņi strādnieki, ievainoto skaits nav zināms.
Atdzimšana pēc padomju gadiem
Atšķirībā no padomju industriālās zonas Sarkandaugavā, Čiekurkalns saglabā vecās pirmskara Latvijas garu. Varbūt tāpēc padomju periodā rajons attīstījās kūtri. Tas grima depresijā, ēkas pārvērtās par graustiem. Padomju vara to īpaši nemīļoja. Varbūt tā gadījās nejauši, varbūt tas bija pārāk nepakļāvīgs. Man šķiet, tas bija labi, jo rajonu nebojā padomju celtnes, kas nāk par ļaunu jebkurai individualitātei.
Gadus piecus strādāju pie Čiekurkalna robežas, un ne vienu reizi vien nācās staigāt pa tā ieliņām. Rajons joprojām nav bagāts, taču ļoti kolorīts.
Tajā jūtama atmosfēra, raksturs, pat protests. Līdzās ir elitārā Teika un Mežaparks — augstprātīgi rajoni, taču Čiekurkalns nemulst un tur galvu augstu paceltu.
Pūles vainagojas ar panākumiem: pēc gadiem ilga panīkuma rajonā sākusies apbūve. Piemēram, šeit uzcelta IeM ēka — milzīgs, moderns komplekss, kur sēž ministrijas un Valsts policijas bosi, kā arī darbojas lielākā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes filiāle.
Tagad Čiekurkalnā krasi pieaudzis ārzemnieku skaits. Parasti te iesniedz dokumentus uzturēšanās atļauju saņemšanai, tāpēc pie PMLP ieejas Čiekurkalnā vienmēr sastopami ārvalstnieki. Lielākoties — krievi, ukraiņi un… ķīnieši.
Rajona simboli
Ļoti svarīga ēka Čiekurkalnā ir Rīgas pirmā siltumelektrocentrāle. Vecākais kompleksa korpuss celts 1954.-1958. gg. un dažus gadus, līdz Pļaviņu HES celtniecībai 60. gadu vidū TEC-1 lepni saucās par lielāko elektrostaciju Latvijā.
Lai arī arhitekti radīja projektu padomju tradīcijās, tomēr, šķiet, centās ņemt vērā arī rajona iedzīvotāju estētiskās vēlmes, jo uz TEC fasādes atrodami stilizēti latviešu ornamenti.
Ilgu laiku stacijas darbā tika izmantota kūdra, un tikai 2000. gadu vidū to pārbūvēja gāzes un mazuta kurināmā vajadzībām. TEC-1 mūsdienu elektriskā jauda — 144 MW, siltuma jauda — 490 MW.
Viens no galvenajiem rajona simboliem ir milzīgais ūdenstornis, kas 2013. gadā svinēja 100 gadu jubileju. 47,5 metrus augstā ēka pirms simt gadiem bija redzama pat no Rīgas centra — tolaik daudzstāvu mājas vēl neaizsedza ainavu. Apaļais rezervuārs ar sarkano jumtu paredzēts 2 tūkstošiem kubikmetru ūdens.
Valda ticējums: ja sieviete grib apprecēties, viņai jāapiet apkārt tornim tik reizes, cik gadiem jāaprit viņas precību gadā. Piemēram, ja meitene vēlas apprecēties 25 gadu vecumā, apkārt tornim nāksies apiet 25 reizes, tad viņas vēlēšanās noteikti piepildīsies.
Šķiet, tāds nu ir Čiekurkalns — tradicionāls, mazdrusciņ māņticīgs, spītīgs, taču tas saglabā cerību uz nākotni un ticību brīnumam.
