2. decembrī, pulksten 12.00 beidzās Ukrainas armijas raķešu apšaudes Melnās jūras akvatorijā. Savukārt naktī no 30. novembra uz 1. decembri Ukraina nomainīja iepriekš pieteikto gaisa kuģiem bīstamās zonas robežu.
Sākotnēji norādītā zona skāra Krievijas teritoriālos ūdeņus Krimas rietumu piekrastes rajonā. Pēc koordināšu izmaiņas apšaudes norisinājās starptautiskajos ūdeņos.
Tādējādi kārtējā krīze Krievijas un Ukrainas attiecībās bija izsmelta. Tomēr provokācija bija organizēta. Tā bija organizēta augstākajā Ukrainas valsts varas līmenī. Lai arī galu galā tā izgāzās, kaut kādam nolūkam šo provokāciju sagatavoja. Kāpēc?
Šis nav pirmais mēģinājums izraisīt karu
2014. gadā Ukrainas raķetes "nejauši" ielidoja, bruņutehnika "nejauši" iebrauca Krievijas teritorijā. Par katru cenu Ukrainas varas centās ievilkt Krieviju karā. Pēc kāda laika, kad kļuva skaidrs, ka uzdevums ir neizpildāms, Kijeva nomierinājās un pavērsa savu provokatīvo aktivitāti pret pašpasludinātajām Doņeckas unLuganskas Tautas Republikām.
Taču pēkšņi no šā gada augusta provokācijas sāka birt viena pēc otras.
Sākumā diversiju un izlūkošanas grupa mēģināja ielauzties Krimā, tā rezultātā bojā gājuši divi Krievijas karavīri.
Tad Krievijas teritorijā (tajā skaitā Krimā) bija aizturētas vairākas ar Kijevu saistītas grupas, kuru sastāvā bija Krievijas un Ukrainas pilsoņi, kas gatavoja teroraktus Krievijas teritorijā. Paralēli Kijeva pastiprināja Donbasa pilsētu apšaudes, bet oktobrī Normandijas formāta tikšanās laikā Petro Porošenko gandrīz atklāti atteicās pildīt Minskas vienošanās.
Tāpēc, lai noturētu Vladimiru Putinu pie pārrunu galda un novērstu Normandijas formāta kolapsu, Vācijas kanclerei Angelai Merkelei nācās izteikt stingras prasības Ukrainas prezidentam.
Un tagad notikusi jauna nopietna provokācija. Visiem zināms, ka Ukraina uzskata Krimu par savu. Tomēr pussala ir iekļauta Krievijas konstitūcijā, kā Krievijas Federācijas reģions. Neskatoties uz to, ka ne visas pasaules valstis atzinušas Krimas atkalpievienošanas Krievijai faktu, pat tām valstīm, kas to nav atzinušas, no starptautisko tiesību viedokļa pussala ir strīdīga teritorija, kas atrodas Krievijas efektīvā pārvaldīšanā.
Teorētiski šādi strīdi var ilgt gadsimtiem ilgi. Piemēram, Japāna pretendē uz Dienvidu Kuriļu salām jau 71 gadu. Nekādu citu seku, izņemot teritoriālo pretenziju konstatācijas faktu, šiem strīdiem nav. Bet faktisko suverenitāti ciena visas pasaules valstis: neviens nemēģina pasludināt Dienvidu Kuriļu rajonā militārās mācības vai ķert tur zivis bez Krievijas atļaujas.
Proti, no starptautisko tiesību viedokļa, teritoriālais strīds starp Ukrainu un Krieviju nedod Kijevai tiesības ignorēt faktisko Krievijas suverenitāti Krimā. Kijevā nevarēja nezināt, ka Kijevas mēģinājumu ar savu militāro aktivitāti skart Krievijas teritoriālo jūru Krimas rajonā starptautiskās tiesības uzskata par neprovocētu agresiju.
Kāpēc Ukraina publicēja Krievijas Aizsardzības ministrijas notu
Tomēr mēģinājums organizēt ukraiņu militārās mācības Krievijas teritoriālajos ūdeņos bija, un nav šaubu, ka kāda Ukrainas raķete nokristu Krievijas ūdeņos, ja naktī uz 1. decembri Kijeva nebūtu atkāpusies.
Turklāt droši var apgalvot, ka Ukrainas varas iestāžu svārstības skaidri iezīmējās ap 29. novembri. Tieši tajā laikā Ukrainas presē parādījās KF Aizsardzības ministrijas notas saturs, kas tika nodota Ukrainas vēstniecības kara atašejam Maskavā. KF AM notas datums — 26. novembris. "Ukrainskaja pravda" publicējusi tās tekstu 30. novembrī. 1. decembrī no rīta Kijeva mainīja drošības zonas robežas.
Baumas par to, ka Krievija piedraudējusi Kijevai ar skarbu atbildi, klīda vēl agrāk. Bija zināms arī iespējamo atbildes pasākumu saturs. Taču ne Kremlis, ne Krievijas Aizsardzības ministrija nav apstiprinājuši šo informāciju. Līdz brīdim, kamēr KF AM notas kopija netika publicēta "Ukrainskaja pravda" interneta vietnē.
Ne velti Kremlis klusēja par vēstules saturu. Diplomātiskā prakse neparedz šāda veida dokumentu publicēšanu vai tā satura izpaušanu. Tā dara, lai oponentu puse varētu pieņemt lēmumu, vadoties no veselā saprāta un nevadoties no iekšpolitiskiem apstākļiem.
Tātad, personas, kas pieņēma lēmumu publicēt Krievijas brīdinājuma vēstuli, apzināti padziļinājušas provokāciju, nogriežot Porošenko atkāpšanās ceļus. Taču tagad, kad visi zina, ka Krievija piedraudējusi notriekt ne tikai visas raķetes, kas ielidos tās gaisa telpā, bet arī iznīcināt to palaišanas ierīces, ja raķetes radīs draudus Krievijai piederošiem objektiem, Porošenko izskatās kā gļēvulis, kas atkāpies draudu priekšā.
Tātad cilvēki, kas nodevuši vēstuli presei, zināja, ka Porošenko gatavs atkāpties, un mēģināja piekāpšanos nepieļaut.
Tagad noskaidrosim, kas tie varētu būt.
Kurš varēja zināt par Aizsardzības ministrijas notu
Vēstules kopijas, izņemot Porošenko, vajadzēja būt vismaz trīs cilvēkiem no augstākās varas ešelona.
Viens no tiem ir Ukrainas aizsardzības ministrs Stepans Poltoraks, jo nota tika nosūtīta ar kara atašeja starpniecību.
Otrs — ārlietu ministrs Pāvels Kļimkins, jo saskaņā ar likumu, visas ārpolitikas akcijas koordinē Ukrainas ĀM, turklāt militārais atašejs ietilpst vēstniecības sastāvā un attiecīgi pakļaujas ne tikai savam tiešajam vadītājam, bet arī vēstniekam vai pagaidu pilnvarotajam.
Visbeidzot, ar vēstules tekstu obligāti bija jāiepazīstina arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes (NDAP) sekretāru Aleksandru Turčinovu.
Pirmkārt, pēc tam, kad 2014. gadā likumā par NDAP tika ievesti grozījumi, kas būtiski paplašināja sekretāra pilnvaras, Turčinovs tieši koordinē NDAP un specdienestu darbu.
Otrkārt, ĀM vienmēr bijusi NDAP interešu jomā, tātad no turienes oficiālā informācija varētu izpausties kā pa oficiāliem kanāliem, tā arī neoficiāli. Treškārt, Ukrainas Drošības pārvalde (UAP), cilvēki no kuras strādā gan vēstniecībā (oficiāli), gan Ārlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā (aizsegā), arī saņemtu šo informāciju un nodotu to Turčinovam. Visbeidzot, ceturtkārt, — Porošenko, kuram noteikti bija darīts zināms par KF AM notu, būtu bijis spiests sasaukt sanāksmi vismaz AM, ĀM un NDAP vadītāju sastāvā.
Poltoraks un Kļimkins diez vai iestātos pret Porošenko, it īpaši — atklātu šādu vēstuli sabiedrībai. Viņi ir pilnībā atkarīgi no Porošenko. Viņi ieņem amatus līdz brīdim, kamēr Porošenko ir pie varas. Viņiem nav savu politisko uzskatu, un viņi neplāno vērsties pret prezidenta lēmumiem.
Tātad atdot presei vēstuli varēja tikai Turčinovs (vai citi cilvēki pēc viņa lūguma). Bet kāpēc viņam tas vajadzīgs?
Situatīvā "vanagu" un prezidenta interešu sakritība
Turčinovs ir pazīstams kā viens no Kijevas "vanagu" līderiem, kurš uzskata par nepieciešamu saraut diplomātiskās attiecības ar Krieviju, slēgt robežu, pasludināt karastāvokli, pasludināt totālu mobilizāciju, atsākt karu Donbasā, kā arī izraisīt karu ar Krieviju.
Periodiski Porošenko un "vanagu" intereses sakrīt."Vanagi" vēlas pastāvīgu saasinājumu. Savukārt Porošenko tas ir nepieciešams kā kārtējās iekšpolitiskās ar apvērsumu draudošas krīzes novēršanas instruments.
Tiklīdz iekšpolitiskā situācija Ukrainā saasinās, Porošenko agresivitāte pieņemas spēkā. Tiklīdz briesmas atkāpjas, Porošenko arī nomierinās. Turklāt katru reizi viņš soļo pa asmeni: nākas radīt Ukrainas tautai iespaidu, ka viņš gatavs iet līdz galam un sākt karu, un tajā pašā laikā nekādā gadījumā nepieļaut reālu karu ar Krieviju.
Pēdējā mēneša laikā Porošenko iekšpolitiskās pozīcijas kārtējo reizi pēkšņi pavājinājušās. SVF liedza kārtējā aizdevuma pārskaitīšanu, ES nepiešķīra bezvīzu režīmu, bet Jūlija Timošenko (sena un uzticama Porošenko ienaidniece) aicinājusi savus atbalstītājus iziet Kijevas ielās un pieprasīt prezidenta demisiju.
Tas viss satuvināja Porošenko ar "vanagiem" (Turčinovu un IeM vadītāju Arsenu Avakovu), kas vēlas gāzt Porošenko, bet nevēlas dalīties varā ar Timošenko, nemaz nerunājot par to, lai celtu viņu prezidenta godā.
Tādējādi provokācija ar raķetēm bija vajadzīga kā pašam prezidentam, tā arī Turčinovam, lai stiprinātu Porošenko pozīcijas.
Turpinājums sekos
Kad Kijeva saņēma KF AM nepārprotamu vēstījumu un neoficiālu apstiprinājumu no Maskavas, ka militārie pasākumi tiks veikti, Porošenko entuziasms izsīka. Viņš uzreiz parādīja gatavību piekāpties. Taču labējie "vanagi" atkāpties neplānoja. Viņi nebaidās no kara. Gluži otrādi, viņi pēc tā alkst, jo tas var novest viņus pie varas.
Tāpēc "vanagi" organizēja otru provokācijas posmu. Viņi nodeva presei informāciju par KF AM notu, uzskatot, ka pēc tam Porošenko nespēs piekāpties, jo izskatīsies kā gļēvulis.
Taču šoreiz Porošenko no Krievijas militārās atbildes nobijās vairāk nekā no saviem "vanagiem", un atkāpās. Tomēr Ukrainas politikas iekšējās pretrunas ir palikušas nerisinātas.
Provokācijas, kas teju spētu novest līdz karam ar Krieviju arī turpmāk tiks izmantotas kā efektīvs instruments Ukrainas iekšējo problēmu risināšanai. Arī turpmāk Porošenko mēģinās apstāties pēdējā brīdī, bet "vanagi" mēģinās pastumt viņu tālāk, lai atkāpšana kļūstu neiespējama.
Tātad tā nav nedz pirmā, nedz pēdējā, pret Krieviju vērstā Ukrainas varas iestāžu provokācija. Līdz ar Ukrainas iekšpolitiskas krīzes pastiprināšanos pieaugs arī to biežums un spriedze.
