Brauciens mašīnā no Rīgas līdz Jūrmalai ilgst 15 minūtes. Tikai pirms dažiem gadu desmitiem Jūrmala bija Latvijas galvaspilsētas daļa, taču vēlāk saņēma patstāvīgas pilsētas statusu. Tomēr netālā Rīga ir ļoti svarīga kūrortpilsētas dzīvē: pateicoties nelielajam attālumam no galvaspilsētas, nekustamo īpašumu cenas Jūrmalā ir augstākas nekā Rīgā.
Mūzikas Meka
Kādas asociācijas jums rodas, dzirdot vārdu "Jūrmala"? Jūras mala? Vienkāršais nosaukums kļuva par zīmolu PSRS laikos un pēcpadomju telpā. Pie tam par īpašo slavu Jūrmala var pateikties ne tikai seklajai jūrai, smiltīm klātajām pludmalēm un priežu mežam. Domāju, ka nepārspīlēšu, ja nosaukšu to par mūzikas Meku.
Koncertzālē "Dzintari", kuras dzīvē sācies jau otrais gadu simtenis, uzstājušies labākie mākslinieki. Šķiet, īstu šīs vietas un visas pilsētas kultu izveidoja maestro Raimonds Pauls. Viņš taču palīdzēja organizēt tādus festivālus kā "Jūrmala" un "Jaunais vilnis". Tagad abi festivāli palikuši vēsturē: "Jūrmala" beidzās pēc PSRS iziršanas, un "Jaunais vilnis" pārvācās uz Sočiem sakarā ar Latvijas varas iestāžu politisko spiedienu.
Attieksme pret estrādes festivāliem var būt dažāda, taču, domāju, visi būs vienisprātis par to, ka tie nodrošināja pilsētai slavu un tūristu plūsmu no visas pēcpadomju teritorijas. "Jaunā viļņa" pastāvēšanas laikā daudzi bagāti un slaveni cilvēki, tostarp arī no Krievijas, iegādājās šeit mājokļus. KVN, kurš nu jau arī ir pametis Latviju politisko domstarpību dēļ, pat bija joks: "Iedomājieties tikai, 10% Jomas ielas vēl pieder latviešiem!"
Patiešām, lielu daļu dārgo nekustamo īpašumu Jūrmalā nopirkuši mākslinieki, uzņēmēji un ierēdņi no Krievijas. Piemēram, šeit ir Leonīda Jarmoļņika, Emmanuila Vitorgana, Genādija Hazanova, Mihaila Zadornova, Andreja Vasiļjeva, Mihaila Osokina mājokļi.
Vasarā Krievijas zvaigžņu skaits uz kvadrātmetru Jūrmalas zemes sasniedz rekordus. Pie tam pašas slavenības atzīts, ka parasti kūrortpilsētā attieksme pret viņiem ir pieklājīgi: nemetas virsū pēc autogrāfa un nelūdz nofotografēties uz katra stūra. "Kultūra!" — tā šo īpatnību īsi raksturoja Leonīds Jarmoļņiks.
Tūristus no Krievijas un NVS valstīm Jūrmala vilina dažādu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tā ir "aizrobeža", taču visi runā un saprot krieviski. Otrkārt, šeit nav karsti (daudziem taču nepatīk karstums, it īpaši cienījama vecuma cilvēkiem). Treškārt, cenas te nav tik augstas kā citās Eiropas valstīs.
Protams, trešais punkts ir apstrīdams. Patiesībā sezonā cenas Jūrmalā uzlido līdz debesīm, taču arī vidējās klases pārstāvji var sameklēt kaut ko sev pa kabatai, ja vien ir vēlēšanās. Arī viesnīcas ir kļuvušas daudz lētākas pēc "Jaunā viļņa" aiziešanas. Festivāla periodā numuri Jūrmalā maksāja ļoti dārgi. Reiz par to sašutumu pauda pat Igors Krutojs, nebūt ne nabagākais cilvēks pasaulē.
Arhitektūras muzejs
Lai nu kā, Jūrmalā ir ne tikai koncertzāle "Dzintari" un Jomas iela, kur patvērusies visa kūrorta elegance. Pilsēta šaurajā joslā starp Lielupi un jūru stiepjas 32 kilometru garumā, taču vidēji ir tikai trīs kilometrus plata.
Mūsdienu Jūrmala ir izveidojusies no zvejnieku, vēlāk — no kūrorta ciematu virknes, kas ar laiku saplūda pilsētā. Tajā dzīvo aptuveni 50 tūkstoši cilvēku.
Uzmanību piesaista Jūrmalas arhitektūra. Pilsēta ir slavena ar saviem elegantajiem koka arhitekūras paraugiem. Pārsteidzošas ir daudzkrāsainās mājas ar tornīšiem, mezonīniem, verandām, kokgriezumiem un vitrāžām. Dažkārt Jūrmalu dēvē par "arhitektūras muzeju zem atklātas debess."
Var caurām dienām klaiņot pa pilsētu, aplūkojot "eksponātus". Tiesa, ir arī jāpadomā — tās taču ir parastas dzīvojamās mājas, un, atklāti blenžot uz ēkām, jūs varat aizvainot īpašniekus.
Šeit ir daudz bagātu akmens villu un elitāru apartamentu. Vietām acīs iekrīt skumīgās padomju ēkas, un no piekrastes meža vietvietām uz jūru skatās pussagrauti nami.
Meža pilsēta
Jūrmala ir ļoti zaļa pilsēta. Lielākoties to veido privātmājas, ko ieskauj zaļumi, turklāt vēl no abām pusēm to ielencis mežs. Netālu no Lielupes grīvas izveidots dabas parks Ragakāpa ar takām un brīvdabas muzejs, kur savāktas XIX gadsimta zvejnieku saimniecību ēkas.
Mazliet talāk — dendroloģiskais parks ar ziedu un koku kolekcijām. No pretējās puses pilsēta beidzas Ķemeru rajonā. Te sākas nacionālais parks "Ķemeri", kas plešas 38 tūkstošu hektāru platībā.
Nesen pilsētas centrā pacēlies skatu tornis — koka un metāla atrakcija pilsētas viesiem un iedzīvotājiem. Augšā kāpt nākas kājām. Kad pievārēti visi 33 metri un skatam paveras apkārtējās āres, neviļus rodas jautājums: kur tad ir pilsēta? Šķiet, ka skatu tornis stāv meža vidū. Apkārt — koku galotnes, starp kurām tik tikko vīd daudzstāvu viesnīcas. Tikai rietumos zilgo jūra.
Rīdzinieki labprāt apciemo Jūrmalu brīvdienās, lai pastaigātos gar jūras krastu un priežu mežā. Man pašam vislabāk patīk Bulduri un Lielupe, it īpaši rudenī un agrā pavasarī. Meža josla te ir platāka nekā citos pilsētas rajonos. Koki pasargā no vēja un aukstuma pat tad, ja jūrā plosās vētra.
Visapkārt ir klusi, smaržo skujas, zeme, kritušās lapas. Atmiņā uzpeld Vladimira Visocka vārdi: "Dzīvo apburtā savvaļas mežā…" Vasarā cauri zariem spīd saule, vīd zilas debesis, pogo lakstīgala…
Šajā gaisā virmo poēzija. Varbūt tāpēc Jūrmalai bija tik liela loma slavenākā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa (Jāņa Pliekšāna) dzīvē. Šeit bija viņa vasarnīca, kas nu kļuvusi par muzeju, šeit ir arī viņa sievas Aspazijas (Elzas Pliekšānes) māja. Varbūt Jūrmalas zemē labi aug ne tikai priedes un ziedi, bet arī iedvesma.
