RĪGA, 2. mar — Sputnik, Viktors Petrovskis. 80. gadu beigās sākās perestroika. PSRS juka laukā. Šajā laikā pienāca kārta Vasilija ģimenei saņemt dzīvokli. Šo mirkli kara veterāns bija gaidījis vairāk nekā desmit gadus – lielā ģimene dzīvoja trīsistabu dzīvoklī Purvciemā. Astoņiem cilvēkiem ar to bija pamaz.
Modās šaubas par to, vai māju paspēs laikus nodot ekspluatācijā, taču celtnieki paspēja – nams tika uzcelts, bet PSRS sagruva.
Pirms desmit gadiem Vasilijs aizgājis viņsaulē, un tagad dzīvoklī mīt viņa dēls Viktors ar sievu.
"Tēvs ar mammu patiešām negribēja braukt prom no Purvciema. Viņi baidījās, ka jaunajā dzīvoklī būs garlaicīgi. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši lielā ģimenē un ļoti uztraucās. Taču pēc tam viņiem iepatikās. Klusi, neviens netraucē. Pēdējos gadus viņi bija laimīgi – šo laiku viņi varēja veltīt viens otram," — stāsta Viktors.
Nereti vietējie Zolitūdi sauc par ciemu. Rajons atrodas Daugavas kreisajā krastā, pie Rīgas rietumu robežas, 15 kilometru attālumā no Jūrmalas. Masīvie daudzstāvu nami slejas līdzās privātajam sektoram – vienstāva, divstāvu un trīsstāvu mājām ar zemes gabaliem.
Rajona nosaukums cēlies no vārda franču valodā "Solitude" — vientulība.
Zolitūdes Internacionāle
Lielākā daļa rajona iedzīvotāju (saskaņā ar jaunākajiem tautas skaitīšanas datiem – aptuveni 19 tūkstoši cilvēku) ir krievvalodīgie – tā ir tipiska situācija Latvijas galvaspilsētas dzīvojamajos rajonos. Latvieši galvenokārt dzīvo tuvāk centram. Mikrorajoni tika celti speciālistu ģimenēm, kas padomju laikos brauca uz Rīgu no citām PSRS republikām.
Zolitūdē ir dzirdamas ne tikai krievu un latviešu valodas – sarunas šeit skan arī lietuviešu, arābu un angļu valodās. Rajons ir populārs Rīgā dzīvojošo ārzemnieku vidū. Šeit apmetas ārvalstu studenti, šeit dzīvokļus īrē lidotāji un stjuartes – Zolitūde atrodas vistuvāk Rīgas lidostai, un viņiem ir ērti nokļūt darbā.
"Reiz izvietoju internetā sludinājumu – gribēju pārdot veco gultu. Nākamajā dienā atskanēja zvans. Vīrietis jautāja, kad varot atbraukt pakaļ gultai. Es nobrīnījos: viņš runāja krieviski, taču ar dīvainu akcentu. Latvieši tā nerunā. Izrādījās – lietuvietis, pilots, kurš apmeties Rīgā. Pašlaik iekārto dzīvokli šeit, Zolitūdē. Stāstīja, ka tādu, kā viņš, šeit esot daudz," – stāsta Viktorija. Viņa pati Zolitūdē dzīvo gandrīz kopš dzimšanas.
Tuvā lidosta dāvā priekšrocības, taču arī savi trūkumi tai ir. No vienas puses, ceļš ar mašīnu līdz lidostai aizņem desmit minūtes, no otras – daudziem nepatīk periodiski dzirdamais lidmašīnas dzinēju troksnis. Viktorija gan stāsta, ka tagad šis trūkums gandrīz likvidēts.
"90. gadu sākumā bija daudz sliktāk, taču pēc tam, ja nekļūdos, ES ieviesa aviācijas dzinēju trokšņa līmeņa ierobežojumus. Dzīvokļos lielākoties uzstādītas stikla paketes ar labu skaņas izolāciju. Turklāt tas ir skaisti – patīkami skatīties, kā lidmašīnas piezemējas vai paceļas gaisā," — viņa skaidro.
No viņas dzīvokļa logiem devītajā stāvā lidosta redzama kā uz delnas.
"Reiz, kad Rīgu apmeklēja ASV prezidents Džordžs Bušs, pilsētā sākās īsta histērija. Aizliedza pieiet pie logiem, draudēja, ka snaiperi var nodomāt, ka esat terorists, un sākt šaut. Bet es mierīgi skatījos uz prezidenta lidmašīnu no saviem logiem," – smejas Viktorija.
Neviens nedomāja, ka gaidāma nelaime
Stepans uz Zolitūdi pārvācās no Iļģuciema apmēram pirms septiņiem gadiem. Viņam patika rajona izvietojums un reputācija.
"Zolitūde ir pašā Rīgas malā, taču netālu no centra. Turklāt tā ir ļoti mierīga un droša vieta. Nesen mūsu ģimenē piedzima meita, un šis jautājums bija ļoti svarīgs," – viņš stāsta.
Patiešām, Zolitūde tiek uzskatīta par vienu no mierīgākajiem Rīgas mikrorajoniem. Taču traģēdija uz visiem laikiem ir nomelnojusi tā tēlu.
2013. gada 21. novembrī informācija par rajonu izplatījās visā pasaulē. Sagrūstot jumtam tirdzniecības centrā Maxima, gāja bojā 54 cilvēki, vēl 39 guva ievainojumus. Trīs diennaktis plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē stāstīja par glābšanas darbu gaitu. Šī katastrofa ir kļuvusi par briesmīgāko traģēdiju neatkarīgās Latvijas vēsturē. Plašsaziņas līdzekļos tā tika dēvēta par "Zolitūdes traģēdiju".
No Vitālija dzīvokļa loga paveras vieta, kur agrāk atradās šis tirdzniecības centrs.
"Sākumā pat nesapratu, kas noticis. Izdzirdēju dārdus un cilvēku kliedzienus un piegāju pie loga. Tad arī ieraudzīju caurumu Maxima jumtā. Šķita, ka tā nav realitāte, it kā es skatītos televizoru. Prāts atteicās saprast notikušo," – viņš atceras.
Vitālijs stāsta, ka pat kādu brīdi stāvējis kā sastindzis, pēc tam sakopojis domas un piezvanījis ātrajai palīdzībai.
"Mediķi paziņoja, ka informāciju jau ir saņēmuši. Apģērbos un izgāju uz ielas. Glābēju vēl nebija, un cilvēkus no gruvešiem ārā vilka tie, kas bija ēkas iekšienē, taču nebija cietuši, kad sagruva jumts. Aina bija baismīga un sirreālistiska,"- viņš atceras.
Traģēdijas vietā sākuši pulcēties vietējie iedzīvotāji. Neviens nav zinājis, cik cilvēki atrodas zem gruvešiem. Sākumā runāja, ka cietušo varētu būt simtiem.
Dzīve turpinās
Šī traģēdija apvienoja visu Latviju. Trīs dienas, kamēr ritēja glābšanas darbi, uz Zolitūdi brauca cilvēki no visas valsts – veda siltu apģērbu, pārtiku, nāca ar ziediem un svecēm. "Zolitūdes traģēdija" apvienoja sašķelto Latvijas sabiedrību.
Tā turpinājās vairākas nedēļas. Atkāpās nacionālie jautājumi un politiskās nesaskaņas. Šķita, ka sabiedrība ir pārvērtusies.
Taču nekādi "brīnumi" nenotika. Drīz vien viss atgriezās vecajā gultnē. Vispirms katastrofu aizmirsa politiķi, pēc tam – mediji. Tās vietā stājās citi notikumi.
Traģēdijas vietā Rīgas dome uzstādīja pagaidu memoriālu, ko tuvāko gadu laikā nomainīs cits, pastāvīgais. Kopumā "Zolitūdes traģēdija" jau ir kļuvusi par vēsturi, ko tagad atceras tikai laiku pa laikam.
Tāpat kā agrāk, Zolitūdē ir klusi un mierīgi, un īpaši jūtīgi cilvēki šajā mierā uztver skumjas vientulības notis. Nevienam no Rīgas mikrorajoniem nav nācies izciest to, ko pārcietusi Zolitūde. Patiešām, rajona nosaukums atbilst tā raksturam.
