Kā vislabāk iepazīsties ar latviešu diasporu Smoļenskā? Protams, pie galda!
Centrā – fermeris Nikolajs Ozoļins (uzsvaru liekam uz otrā "o"). Visu mūžu uzskatījis sevi par krievu, līdz viņam izskaidrojuši, ka viņš ir Ozoliņš ar uzvaru uz pirmā "o". Acumirklī latvieša asinis lika sevi manīt un ar patiesi krievisku vērienu apvērst aktīvo darbību kājām gaisā: atjaunot latviešu kapus, uzstādīt krustu represēto piemiņai, sadraudzēties ar latviešiem. Brālis Ivans ir pārliecināts: Nikolaju savos tīklos sagūstījusi kaut kāda viltīga sekta.
Pa kreisi – Ivars Strocs. Agrāk viņš bija lielas kompānijas ģenerāldirektors, bankrotējis, taču turas. Latgalietis no Dagdas. Pasludinājis sevi par represiju upuri un pieprasa kompensāciju. Neviens neko nedod, jo represijās Ivars apsūdz paša sievasmāti. Viņš apprecējis viņas meitu, aizbraucis kopā ar viņu uz Smoļensku, dzimuši bērni, nu jau ir arī mazbērni. Jau kopš pirmajām laulības dienām sapņo vest ģimeni mājup uz Latviju pie draugiem, pie zilajiem ezeriem un dzimtajām debesīm. Sievasmāte iebilda. Sievasmāte jau ir mirusi, bet Ivars vēl joprojām dzīvo Smoļenskā. Represiju upuris.
No kreisās – Valentīns Černovs. Padomju armijas apakšpulkvedis, kara inženieris, aviācija. Krievs, kura dzimta vairākas paaudzes nodzīvojusi Latvijā. Smoļenskas Latviešu biedrības priekšsēdētājas vīrs, opozīcijā visiem pārējiem. Latviju kritizē, taču mīl no visas sirds. Krieviju kritizē, taču necieš, ka to kritizē citi. Prot virtuozi sarunāties jauktā krievu, latgaļu, latviešu un baltkrievu valodā. Un tu, cilvēks, visu saproti!
Viņam līdzās – Anna Katkova, pirms laulībām – Laura. Latgaliete, dzimusi Latvijā, studējusi Latvijas universitātē. Iemīlējusi krievu, viņš pēc tam pārcelts darbā uz Smoļensku, Anna devusies viņām līdzi. Nenožēlo, taču ilgojas pēc tuviniekiem. Ietekmīgs cilvēks: krievu valodas un literatūras skolotāja, ideāli pārvalda latviešu valodu un māca to saviem krievu skolēniem. Vēlas braukt uz Latviju un kārtot pilsonības eksāmenu.
Viņai iepretim – Tatjana Černova, nemainīga Smoļenskas Latviešu biedrības priekšsēdētāja. Krieviete no Latvijas vada latviešus. Aina ir pazīstama, taču šajā gadījumā visi ir apmierināti. Ilgojas pēc agrāko laiku Latvijas: tagadējā kļuvusi pārāk eiropeiska, viena no daudzām. Agrāk Latvijai bijis savs šarms. Tas bijis gan Jūrmalai, gan Ventspilij… Vīrs piekrītoši pārtrauc: "Kur ir restorāns "Kristīne"? Kur ir "Sēnīte" uz Siguldas šosejas, es jums prasu? Kur ir Jūras Pērle, jaunie cilvēki, nu?!"
Aiz kadra – Lilija Alfredovna, tiesībsargs. Ilgus gadus pūlējusies saņemt atļauju politisko represiju upuriem veltīta pieminekļa uzcelšanai Smoļenskā, iepretim FDD (Federālais Drošības dienests) ēkai. Viņai piedāvā citas vietas, taču ne – viņa pieprasa tieši tur, kur tagad ir FDD, agrāk – VDK, bet pirms tam – pati NKVD, kas rīkoja represijas. Viņa ir pārmantojamības principu piekritēja. Saka, ka nenomirs, kamēr savu nepanāks. Kolēģi saka, ka Lilijai Alfredovnai lemts ilgs mūžs.
Priekšplānā mēs, no Latvijas ciemos atbraukušie krievi. Vienkārši izbaudām dzīvi – uzkoda, pašmāju samogonka, stāsti, lieliski cilvēki pie galda. Mūsējie, latvieši. Mājās viņi tā neiepriecina.
