Jāpiebilst, ka rotaļas Černobiļas smilšu kastē nav organizētas ar mērķi uzcelt sarkofāgu. Pamazām noslēgumam tuvojas aizraujošā afēra, kas divus gadu desmitus izvērsās mūsu acu priekšā, taču gandrīz pavisam paslīdēja garām plašām sabiedrības aprindām.
Mūžīgā Černobiļa
Kā zināms, avārija ČAES notika 1986. gada 26. aprīlī. Piecarpus gadus vēlāk sabruka Padomju Savienība. PSRS nepieņēma galīgo lēmumu par Černobiļas tālāko likteni. Neskartie energobloki turpināja ražot elektroenerģiju. Trešās kārtas būvdarbi tika iesaldēti. Ierosinājums nekavējoties slēgt AES netika atbalstīts, taču netika pieņemts arī lēmums pabeigt 5. un 6. energoblokus (vai vismaz piekto bloku).
Neatkarīgās Ukrainas valdība nepavisam neplānoja slēgt Černobiļas AES. Viena no lielākajām stacijām PSRS pat pussagrauta (strādāja divi energobloki no trim nesagrautajiem) spēja saražot 2000 MW, kas it nemaz nebija lieki Ukrainai, kurā nekādi lieli naftas un gāzes krājumi nav atrasti.
Taču 90. gados Eiropas Savienībā izvērsās kampaņa par tīru ("zaļo") enerģētiku. Daudzviet plaši izvērsās vēja ģeneratoru un Saules bateriju būve. AES tika slēgtas, jaunu staciju būve tika apturēta. Pie tam "zaļās enerģētikas" lobētāju galvenais arguments bija Černobiļas katastrofa, kas deva iespēju gūt tautas atbalstu efektīvās un Eiropas apstākļos grūti aizvietojamās atomenerģijas iznīcināšanai.
Skaidrs, ka cīņa par "zaļo enerģētiku" prasīja Černobiļas slēgšanu – tas bija visu ar AES darbību saistīto risku simbols. Pretējā gadījumā atomstaciju saglabāšanas piekritēji saņēma dzelžainu argumentu: "Saka, jūs pie sevis slēdzat pilnīgi drošas staciju, bet Ukrainā uzsprāgusī Černobiļa strādā tieši līdzās galvaspilsētai, un neviens par to neuztraucas." Dīvainā situācija apdraudēja Eiropas nenobriedušās tautas vienprātību.
Tāpēc ES izvērsa kampaņu ar mērķi piespiest Ukrainu slēgt Černobiļu. 90. gadu otrajā pusē Kijeva un Brisele "kašķējās" ar mainīgiem panākumiem. ES uzstājīgi pieprasīja ČAES slēgšanu, taču Ukraina attrauca, ka naudas tādai svētai lietai nav, valstij nav liekas enerģijas, un vispār – mēs arī tagad jūtamies tīri labi.
Kāpēc staciju tomēr apturēja
Neviens nezina, cik ilgi būtu turpinājusies cīņa ap Černobiļu. Galu galā, Ukrainas varas iestādes jau tobrīd bija apguvušas prasmi gadiem ilgi nepildīt pat starptautiskos līgumos paredzētus solījumus. Ko tad vēl lai saka par ČAES, par kuru neviens nevienam nav devis nekādus solījumus. Taču izvērsās drāma.
Kijevā tika publicēti prezidenta kabinetā notikušo sarunu ieraksti (tos legalizēja sociālistu līderis Aleksandrs Morozs bijušā Valsts apsardzes majora Nikolaja Meļņičenko vārdā). Prezidentu Kučmu uzskatīja par žurnālista Gongadzes slepkavības pasūtītāju. Izvērsās kampaņa "Ukraina bez Kučmas" – pirmais (nesekmīgais) oranžā apvērsuma mēģinājums Ukrainā. Rietumos atteicās spiest roku Kučmam. Režīmu apdraudēja starptautiska izolācija.
Toreizējā Ukrainas prezidenta priekšā bija divas iespējas. Pirmā – Lukašenko demonstrētā straujā tuvināšanās Krievijai – padarītu viņu par atstumto Eiropā un ASV, taču garantētu varas stabilitāti valstī un pakāpenisku ekonomikas attīstību. Otrā – piekāpšanās Rietumiem – ļāva uz laiku saglabāt daudzveidības ilūziju (balansēšana starp spēka centriem). Galu galā otrais ceļš noveda pie pirmā maidana, un Kučma zaudēja varu – viņš deva priekšroku ASV un ES.
Viņa izvēle vienlaikus izlēma arī ČAES likteni. Bija nolemts staciju slēgt. Simboliski, ka pēdējais Černobiļas reaktors tika svinīgi apturēts 2000. gada 15. decembrī. Šajā dienā notika pirmā masveida ielu akcija kampaņas "Ukraina bez Kučmas" ietvaros.
Uz zināmu laiku piekāpšanās Rietumus nomierināja, turklāt topošie revolucionāri vēl nebija pietiekami labi sagatavoti. Bez ASV un ES atbalsta 2000. gada maidans apslāpa 2001. gada pavasarī.
Tiesa, Kijevai pat prātā nenāca slēgt Černobiļu par baltu velti – valdība izspieda no ES solījumu kompensēt visus ar stacijas slēgšanu saistītos izdevumus, tostarp arī personāla izmitināšanu un pārkvalifikāciju, jauna sarkofāga būvdarbus un pat tēriņus, ko prasīja Hmeļņickas un Rovenskas AES jaudas ražošanas palielināšana.
Taču runas par finansēšanu apsīka, tiklīdz ČAES svinīgi pārtrauca ražot elektroenerģiju.
Kijeva draudēja to atkal ieslēgt, taču tādas runas Eiropu nebiedēja – tas ir pārāk dārgi un sarežģīti. Galu galā Hmeļņickas un Rovenskas AES jauda tika daļēji palielināta sadarbībā ar Krieviju. Ar personālu nācās tikt galā par saviem līdzekļiem. Toties Ukraina atspēlējās uz objekta "Pārsegs" rēķina.
Objekti "Pārsegs" un "Pārsegs 2"
Eiropiešiem šķita, ka ukraiņi nekur nepaliks. Ja jau vecais sarkofāgs sabrūk, un viņi dzīvo tam līdzās, tad jau uzcels jaunu, lai neciestu no radiācijas.
Taču ukraiņi nolēma, ka radiācija viņus īpaši netraucē, ja jau tā nav ne redzama, ne dzirdama. Ja eiropieši grib pasargāties, lai dod naudu.
Par katru kārtējo avāriju objektā "Pārsegs" Ukraina bļāva, cik skaļi spēdama un stāstīja par šausmīgajiem radioaktīvajiem izmešiem, kuri nupat pusi Eiropas pārvērtīs par tuksnesi.
Galu galā Brisele padevās. 2007. gadā, Juščenko prezidentūras laikā (Janukovičs premjera posteni ieņēma otro reizi), sākās darbi pie objekta "Pārsegs 2". Tie ilga veselu gadu desmitu, taču tuvākā gada laikā varētu beigties.
Sākotnēji Kijeva informēja, ka ar ČAES slēgšanu saistītie darbi prasīs aptuveni 5-6 miljardus eiro. No tiem ES galu galā ir atvēlējusi aptuveni miljardu ar jauno sarkofāgu saistītajiem darbiem, turklāt vēl nāksies iztērēt pusmiljardu.
Kodolatkritumu glabāšana
Jau 2000. gadu sākumā, kad pilnā sparā ritēja pārrunas par finansējuma saņemšanu ar ČAES slēgšanu saistītajiem darbiem, ASV mēģināja iespraukties pa vidu ar savu projektu – izveidot Černobiļas zonā kodolatkritumu glabātuvi.
Ideja bija vienkārša: zona kalpos par kodolatkritumu izgāztuvi visai Eiropai, bet Ukraina un amerikāņu kompānijas uz šī rēķina nopelnīs.
Taču ilgoto Eiropas miljardu fonā dažus simtus miljonu, ar ko operēja amerikāņi, Kijevai nešķita uzmanības vērti. Tā nu tolaik, pirms 15 gadiem Ukraina no šī piedāvājuma atteicās.
Taču tagad, sarkofāga būvdarbu noslēgumā Kijeva pēc savas iniciatīvas nolēmusi atgriezties pie šīs idejas.
Lieta tāda, ka savu AES izstrādāto degvielu Ukraina sūtīja Krievijai, kur izstrādāta kodoldegvielas utilizācijas tehnoloģija. Par to Kijeva maksāja 200 miljonus dolāru gadā. Līdz 2014. gadam šī summa nevienu Ukrainā neuztrauca, turklāt arī citu iespēju tik un tā nebija. Taču divarpus gadus ilgā "īsteno eiropiešu" (no maidana uzvarētāju pulka nākušo) saimniekošana ir novedusi valsti līdz tādam stāvoklim, ka par 200 miljoni dolāru no valsts budžeta ir milzīga summa.
Lai ietaupītu šo naudu, Kijeva nolēmusi reanimēt ideju par visas Eiropas kodolatkritumu izgāztuves radīšanu līdzās valsts galvaspilsētai. Ukraina cer noķert divus zaķus uzreiz: pirmkārt, ietaupīt 200 miljonus dolāru gadā, kas "aizpeld" uz Krieviju. Otrkārt, vēl kaut ko nopelnīt, uzglabājot kodolatkritumus no Eiropas.
Nevienu neuztrauc, kā cilvēku veselību un valsts imidžu iespaidos gigantiskas kodolatkritumu izgāztuves radīšana gandrīz galvaspilsētas robežās (pilsētā nomināli dzīvo 2,5 miljoni, patiesībā – 4 vai 5 miljoni cilvēku).
Šķiet, ka neatkarīgā Ukraina ir sākusies tūlīt pēc Černobiļas avārijas un ar to pašu ari beigsies. Simboliski.
