Kāpēc rietumvalstis uzstājīgi apgalvo, ka Krievija neizbēgami iebruks Baltijas valstīs? Jautājumu risina filozofs-antropologs, filozofijas zinātņu kandidāts, Zinovjeva kluba loceklis Vladimirs Ļepjohins.
Intervija tika pasniegta kā jaunums (netika norādīts, ka patiesībā Bžezinskis intervēts jau pirms gada), un to pārpublicēja daži zema līmeņa izdevumi.
Taču raksta autoru ieinteresēja nevis pats viltojuma saturs vai fakts, ka Baltijas valstu aizsardzība joprojām tiek apspriesta. Bžezinska intervijā ļoti daiļrunīga ir mēme "ja Krievija uzbruks Baltijai". Paturēsim prātā, ka 2015. gada jūlijā rietumvalstu politiķi tikai sāka "šūpot" tēmu medijos, bet 2016. gada jūlijā NATO nolēma dislocēt Baltijas valstīs papildu militāro kontingentu.
Kas notiks, ja Baltijas valstīm uzbruks citplanētieši?
Manā prātā frāze "ja Krievija uzbruks Baltijai" ir ekvivalenta frāzei "Kas notiks, ja Baltijas valstīm uzbruks citplanētieši?" Tātad Krievijas uzbrukuma iespēja Baltijas valstīm līdzinās nullei. Toties loģiski patiess secinājums, kas raksturo Krievijas iespējamās perspektīvās attiecības ar minētajām valstīm, varētu būt sekojošs: "Ko darīs Krievija, ja NATO sāks militāras darbības pret Krieviju no Baltijas valstu teritorijas?"
Bžezinskis un loģika ir savstarpēji nesavienojamas lietas, tāpat kā savstarpēji nesavienojami ir NATO stratēģija un patiesie draudi, ar kādiem saskāries Eiropas kontinents — par to liecina nesenie notikumi Eiropas valstīs.
Piezīmēšu: informācijas ieplūde ar norādi uz gadu veco Bžezinska interviju (ar mērķi aktualizēt neesošos "Krievijas draudus") notika 15. jūlijā — nākamajā dienā pēc baismīgā terorakta Francijā. Jautājums: vai NATO apoloģēti ir pie pilna prāta, ja cenšas iefiltrēt eiropiešu apziņā mītu par "agresīvo Krieviju" pēc tā, kas notika 14. jūlijā Nicā?
Domāju, ka ne tikai Francijā — pat Baltijas valstīs, kas pārcietušas divus gadu desmitus ilgu Valsts departamenta režisūru, neatradīsies tādi idioti, kas nespētu saprast, kāda ir saikne starp kārtējo teroraktu Francijā un draudiem, ko Eiropai nes radikālie islāmisti. Taču Vašingtonas un Briseles direktīvas — nesaskaņas ar Krieviju — joprojām netiek apspriestas ne ES, ne NATO.
Spriežot pēc visa, Eiropas valstu līderiem nepietiks ar izpratni par teroraktu un starptautiskā terorisma draudu savstarpējo saikni, lai viņi sāktu analizēt minēto direktīvu. Šķiet, Eiropas Savienības un NATO ārpolitiskās paradigmas nomaiņa būs iespējama tikai tad, ja eiropolitiķi beidzot apzināsies, kādā strupceļā viņi ir iekļuvuši. Un tas, domājams, notiks tikai pēc kara Eiropā, pareizāk sakot, pēc sakāves un katastrofām, ko Eiropa vienkārši nevarēs ignorēt.
Kamēr eiropolitiķi lolo ilūzijas un pašiedvesmu, ar ES un NATO ietverēs nokļuvušajām valstīm var rīkoties pēc sirdspatikas, piemēram, soli pa solim pamudināt tās izveidot nacionālsociālistisko valstu bloku.
Domāju, ka radikālā islāmisma un terorisma izplatīšanās Eiropā novedīs (jau tagad noved) pie labējo un kreiso radikāļu — nacistu un kreiso ekstrēmistu kustību — popularitātes un ietekmes paplašināšanās. Vai Eiropas politiķi saprot, ka nepārvaramas varas apstākļi vairākās ES valstīs rada jauna pasaules kara perēkļus, kura rezultātā, iespējams, no Eiropas pāri paliks tikai atmiņas.
Man šķiet, viņi to nesaprot, jo nekur — ne rietumu mediju, ne eiropolitiķu vidē nav sniegts adekvāts Francijā notikušo teroraktu iemeslu vērtējums. Pat saduroties aci pret aci ar patieso ienaidnieku, viņi turpina klāstīt par draudiem no citplanētiešu puses.
Francija — galvenais globālistu uzbrukuma virziens
Kāpēc radikālie islāmisti izvēlējušies Franciju? Vai tāpēc, ka tā ir Eiropas Savienības "vājais posms", daudz vājāks nekā jebkura cita ES un NATO dalībvalsts? Varbūt tāpēc, ka teroristi īpaši ienīst Franciju, vairāk nekā jebkuru citu rietumvalsti?
Domāju, ka Francija ir izraudzīta vismaz trīs iemeslu dēļ, kuri meklējami tālu ārpus teroraktu izpildītāju personīgo interešu un motivācijas ietvariem.
Pirmkārt, Francija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts (neskaitot Lielbritāniju, kurā drīz tiks uzsākts Brexit mehānisms), kurai ir vismaz kaut kādi patiešām suverēnas valsts parametri, kas pasaules arēnā cenšas īstenot neatkarīgu politiku.
Francija ir ANO Drošības padomes locekle un kodolvalsts. Tās rīcībā ir suverēns aviokosmiskais un enerģētiskais potenciāls — kosmisko pavadoņu palaišanas un savu AES celtniecības tehnoloģijas. Piedevām patlaban Francijai ir pašai savs viedoklis jautājumos par ekonomisko sankciju atcelšanu, kā arī par pretdarbību amerikāņu popularizētās TTIP formēšanas versijai.
Otrkārt, atšķirībā no Vācijas, kuras politiķi izprot ģeopolitiskās spēles noteikumus un lielākoties tos padevīgi ievēro, franču politiķi demonstrē nacionālo pašlepnumu. Rodas iespaids, ka terorakti Francijā organizēti ar mērķi salauzt šīs valsts elites gribu.
Domāju, ka teroristu uzbrukumi neaizsargātajiem frančiem turpināsies, līdz Francijas valdība sāks pieņemt "pareizus" lēmumus. Olanda centieni neievērot teroraktu patiesos iemeslus un laiku pa laikam ziņot par gatavību pārvērtēt Francijas pozīciju jautājumā par notikumiem Sīrijā patiešām ir amizanti. Lai Francija nepārvērstos par vēl vienu Vašingtonas pakalpiņu, atlikusi tikai viena alternatīva — izstāties no NATO un izveidot no amerikāņu specdienestiem neatkarīgu nacionālās drošības sistēmu.
Pagaidām terorakti Parīzē un Nicā daiļrunīgi norāda Vācijai, kas ar to notiks, ja līderi uzdrošināsies pārkāpt lielās spēles noteikumus. Vācijas kanclere Angela Merkele tikai nesen sāka saprast, ar kādu mērķi Vācijai uzspiesti bēgļu miljoni.
Un, visbeidzot, treškārt, Francija ir uz rezonansi spējīgākā (neskaito Vāciju) ES valsts. Nav taču jēgas rīkot teroraktus Polijā (kuru neviens Eiropā nemīl). Ne arī Itālijā, kura gan dumpojas, taču tajā Eiropas ietekme nav vispārēja. Domājams, nav vērts pieminēt, piemēram, Spāniju, kuru aktuālo problēmu apspriešana skar ļoti vāji, vai Zviedriju, kurā izvietots viens no globālās pārvaldes centriem.
Rietumu vērtības — terora galvenais ierocis
Jaunās pasaules kārtības plānotājiem terorakti Francijas teritorijā deva iespēju nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu. Tiesa, patlaban vairs nenākas šaudīties, lai atrisinātu kādu uzdevumu: par masu slepkavības ieroci var kļūt pat parasta automašīna.
Šajā fonā Bžezinska izlēcieni par kodolvalsts gaidāmo uzbrukumu mazajām Baltijas valstīm izskatās arhaiski, tāpat kā Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas vēstījumi par draudiem no Krievijas un Ziemeļkorejas puses. ("Kas notiks, ja Ziemeļkoreja uzbruks Lielbritānijai?" — vēl viena Eiropas ārpolitiskās doktrīnas mēme.)
Vai tad Krievija, Ziemeļkoreja vai jebkura cita valsts ar kodolpotenciālu ir vainīga pie tā, ka eiropiešus iznīcina ar parastākajiem trotila spridzekļiem, šaujamieročiem, nažiem, kastetēm, narkotikām un pat automašīnām?
Eiropu nogalina morāli un psiholoģiski. To samaitā ar "eiropeiskajām vērtībām", iznīcina tās suverenitāti un pašapziņu, iedzen kārtējā nacionālsociālisma slazdā un viendzimuma laulībās. To piespiež pielūgt cilvēka raksturam nedabiskas lietas, piemēram, LGBT kultu, kas tiek pasniegts kā īstenas demokrātijas patiesākais kritērijs.
Taču galvenais Eiropas pašiznīcības līdzeklis ir eiropolitiķu maniakālā vēlme sākt jaunu karu, viņu padevīgā gatavība kļūt par lielgabalu gaļu mūsdienu NATO stratēģijas autoru rokās.
