Svētdien Lietuvā noslēdzās parlamenta vēlēšanu otrā tūre. Lietuva ir parlamentāra republika, tāpēc pasākumam ir ievērojama nozīme. Balsu sadalījums galveno politisko spēku starpā veido pamācošu un sirdi plosošu ainu, vēsta Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents, starptautiskās informācijas aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko.
No astoņām partijām, kas strādāja iepriekšējā Seima sasaukumā, septiņas turpinās darbu jaunajā sastāvā. Likumsakarīga ir neveiksme, ko cieta populistiskā partija "Vīrišķības ceļš" — 2012. gada vēlēšanu rezultāti tai nodrošināja septiņas deputātu vietas, taču 2016. gadā partija nav saņēmusi nevienu mandātu. Tas ir likumsakarīgi — kaut kas tamlīdzīgs (spilgti panākumi un tūlītēja vilšanās/aizmirstība) apskaužami regulāri notiek ar populistiskām partijām daudzās jo daudzās valstīs.
Pazudušā "Vīrišķības ceļa" vietā pa vienam mandātam saņēmušas "Korupcijas izskaušanas koalīcija", "Zaļā partija" un "Lietuvas saraksts". Tiesa, šīs pārmaiņas nekādi nespēs ietekmēt Lietuvas politiku.
Toties deputātu mandātu sadalījumam pārējo partiju vidū vajadzētu uzvedināt politiķus uz nopietnām pārdomām par nepieciešamību krasi mainīt valsts kursu, lai arī tas diezin vai ir sagaidāms.
Spēku sadalījums
Tātad, kas tur galu galā ir iznācis? Lietuvas CVK ziņo — valdošās koalīcijas pilnīga izgāšanās.
Lietuvas sociāldemokrātiskās partijas mandātu skaits ir samazinājies vairāk nekā divkārt (17 mandāti 38 vietā). "Kārtība un taisnīgums" (5 vietas agrāko 11 vietā). Darba partiju, kura 2012. gadā saņēma 29 mandātus, tagad parlamentā pārstāvēs tikai divi deputāti.
Tikai "Lietuvas poļu vēlēšanu akcija", kuras sarakstā (gan 2012. gadā, gan arī pašlaik) iekļauts "Krievu alianses" pārstāvis, saņēmusi 8% balsu. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo šādu lojālu mazākumtautību pārstāvju elektorāts ir gana stabils.
Saeimas iepriekšējā sasaukumā opozīcijā strādāja partija "Liberāļu kustība". Tā pašlaik ir nostiprinājusi pozīcijas (14 mandāti agrāko 10 vietā). Arī labējo konservatoru — "Tēvijas savienība — Lietuvas kristīgie demokrāti" — rezultāts gandrīz nav mainījies, un tagad partija ir saņēmusi 31 mandātu agrāko 33 vietā.
Toties neredzētus panākumus demonstrēja Zemnieku un zaļo savienība.
Agrākajās vēlēšanās Kazimiras Prunskienes partija pamazām slīdēja lejup: 10 mandāti 2004. gadā, 3 mandāti — 2008. gadā un viens mandāts 2012. gadā. Tāpēc vēl jo vairāk negaidīta bija partijas satriecošā uzvara 2016. gadā. Iepriekšējās vēlēšanās Zemnieku un zaļo savienība oficiāli saņēma 54 mandātus — 19 pēc partijas saraksta un 35 (pusi no kopskaita) vienmandāta apgabalos. Vēl divi vienmandāta apgabalu kandidāti balotējās kā neatkarīgie deputāti. Tātad galu galā partija kontrolēs 56 vietas Seimā (vairākumu veido 71 mandāts).
Kas varētu kļūt par draugiem
Kā redzam, Zemnieku un zaļo savienībai ir plašas manevru iespējas. Stabilu koalīciju formāli iespējams izveidot gan arī konservatoriem no Tēvijas savienības (87 mandāti abām partijām), gan ar Sociāldemokrātiem (73 mandāti). 70 mandātus dāvās savienība ar liberāļiem, kurā var iesaistīt jebkuru no parlamentā iekļuvušajām partijām vai vismaz vienu neatkarīgo vienmandātnieku, lai iegūtu vairākumu. Iespējama arī koalīcija ar partijām, kas saņēmušas 8 vai mazāk mandātus. Maksimālais tādas koalīcijas potenciāls — 76 balsis.
Visiem šiem variantiem ir savi trūkumi. Ja koalīcija taps sadarbībā ar "sīkaļām", nāksies apmierināt pārāk lielu skaitu vēlmju.
Pie tam "Lietuvas poļu vēlēšanu akcija", kas saņēmusi 8 mandātus, šādā koalīcijā būs zelta vērta. Arī pārējiem sabiedrotajiem nāksies vietoties katrā nozīmīgajā balsojumā, tātad koalīcija nebūs stabila.
Ar līdzīgām problēmām var saskarties arī koalīcija ar liberāļiem. Pirmkārt, liberāļi, kas salīdzinājumā ar 2012. gadu savus rādītājus uzlabojuši pusotru reizi, tieksies izcīnīt tālāku progresu, tostarp arī uz koalīcijas partneru rēķina. Otrkārt, koalīcijai būs nepieciešams trešais dalībnieks, lai nodrošinātu 71 mandātu. Un trešajam tāpat būs savas vēlmes.
Atliek secināt, ka trīspusēja koalīcija formāli būs mazliet stabilāka nekā daudzpartiju savienība, taču arī tā cietīs no tām pašām kaitēm.
Abi atlikušie varianti varētu būt pietiekami stabili, lai arī šeit jūtami zemūdens akmeņi. Koalīcija ar sociāldemokrātiem ir nevēlama, jo vēlētāji nesen izteikuši partijai neuzticību — faktiski, viņi atdevuši savas balsis Zemniekiem un zaļajiem. Līdz ar to agrākās opozīcijas savienība ar bijušo valdošo partiju tiks uzskatīta par nodevību.
Koalīcija ar labējiem konservatoriem būtu dabiskāka. Pat partiju programmas papildina viena otru. Zemnieku un zaļo savienība uzmanību principiāli pievērš grūtībām ekonomikā, toties Tēvijas savienībai rūp arī mazākumtautību integrācija Lietuvas kultūras telpā. Tēvijas savienība pieprasa integrācijas idejai nodrošināt nopietnus ekonomiskos un administratīvos pamatus, paplašinot vietējo kopienu tiesības un organizējot speciālās ekonomiskās zonas poļu un krievu kompaktas dzīves rajonos.
Zemnieku un zaļo savienības bloks ar Tēvijas savienību varētu ne tikai izveidot stabilu koalīciju, kuras rīcībā būtu 87 mandādi, bet arī iesaistīt tajā "Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas" 8 mandātus. Tomēr grūtības rada tas, ka Zemnieku un zaļo savienības formālā vadītāja Kazimira Prunskiene jau kopš 1991. gada konfliktējusi ar Vītautu Landsberģi, kurš kļuva par 1993. gadā dibinātās Tēvijas savienības priekšsēdētāju.
Personīgais konflikts ātri pārauga politiskās domstarpībās, Lietuvas neatkarības cīnītāju Landsberģa un Prunskienes sīkās taktiskās domstarpības ieguva homērisku mērogu, tāpēc ar Landberģa vieglo roku Prunskieni apsūdzēja par darbu ar VDK un mēģināja uz visiem laikiem izstumt no politikas.
Protams, Landsberģis jau ir pametis aktīvo politiku, un Prunskiene slimības dēļ nespēj vadīt partiju. Tomēr iespējams, ka minētā konflikta sekas, kura laikā veidojās Lietuvas politiķu pašreizējā paaudze, nebūs nemaz tik viegli pārvarēt.
Kādā virzienā dodas valsts
Kopumā, pārejot no pēdējo Lietuvā notikušo Seima vēlēšanu problēmu tehniskā elementa pie politiskajām grūtībām, varam secināt, ka Zemnieku un zaļo savienības panākumi 2012. gadā izveidotās koalīcijas smagās izgāšanās fonā liecina par to, ka Lietuvas pilsoņi ir ārkārtīgi neapmierināti ar koalīcijas politikas rezultātiem. Pie tam runa ir par ekonomiskajiem rezultātiem.
Tomēr lieta tāda, ka Lietuvas ekonomiskais stāvoklis ir nesaraujami saistīts ar skarbo pret Krieviju vērsto ārpolitikas kursu. Nacionālās ekonomikas sabrukums, nabadzība un iedzīvotāju skaita mazināšanās notiek, jo valsts ir sarāvusi ekonomiskos sakarus ar Krieviju. Plānotā pārorientēšanās uz Eiropas tirgu nav notikusi.
Baltijas valstu iedzīvotāji nedaudz vieglākā variantā (tas velkas ilgāk) pārcieš ekonomiskās problēmas, kas jau gandrīz pilnībā iznīcinājušas Ukrainu.
Pie tam Lietuvā, tāpat kā citās Baltijas valstīs, politiskā telpa jau sen ir pasargāta no jebkādas alternatīvas "Eiropas izvēlei". Tātad valsts stratēģiskais kurss, kas ved Lietuvu pa taisno bezdibenī, saglabāsies, lai kā mainītos valdošās koalīcijas. Mainās tikai kustības ātrums un "muzikālais pavadījums". Vektors nemainās. Tas saglabāsies arī tagad, pēc notikušajām vēlēšanām.
