Nesen tika publicēts kāds dīvains pētījums. Tā autori minēja nāvīgu argumentu par labu nodokļu nastas palielināšanai. Lieta tāda, ka iedzīvotāju skaits Latvijā nepārtraukti sarūk, taču infrastruktūras uzturēšana prasa tādus pašus līdzekļus. Infrastruktūra – tas, droši vien ir ierēdņu aparāts un pētījumu autori.
Visi ir prom, palikuši divi
Ar ko lai salīdzina? Iedomājieties lielu māju ar baseinu, divām garāžām un piecām guļamistabām. Agrāk mājā dzīvoja ģimene ar sešiem bērniem, viņu vecākiem, vecmāmiņu un vectētiņu. Tagad bērni ir izklīduši, vecīši aizgājuši viņsaulē. Mājā palikuši divi. Un tomēr viņiem jādedzina gaisma visās istabās, jāpērk produkti desmit mājiniekiem un regulāri jāpieaicina cilvēks, kas iztīrītu baseinu!
Interesanta dinamika. Ik gadus Latvija nodokļos iekasē apmēram astoņus miljardus eiro. Vai kādreiz, ja Latvijā paliks tikai tūkstoš iedzīvotāji, katram no viņiem nāksies samaksāt nodokļos astoņus miljonus eiro? Bet ja nu paliks tikai 100 cilvēki? Nodokļu nasta veidos 80 miljonus?
Tātad viens vienīgais laimīgais, pēdējais Latvijas iedzīvotājs nodokļos par laimi dzīvot Latvijā maksās 8 miljardus eiro. Rodas tikai jautājums: kam viņš maksās un kāpēc viņam vajadzīga visa infrastruktūra? Ceļi viņam nav vajadzīgi, varbūt viņam patīk lidot ar helikopteru.
Lai nu paliek. Prakse liecina, ka nodokļus par lozungu "mazāk tautas – vairāk gaisa" mums nākas maksāt ne tikai Valsts ieņēmumu dienestam, bet arī piemēram, letes darbiniekiem. Žurnāla "Kas Jauns" darbinieki savā pētījumā noskaidroja, ka līdzīgas preces Latvijā un, teiksim, Vācijā vai Francijā maksā dažādi, pat neskatoties uz to, ka pie mums to kvalitāte ir zemāka.
Manuprāt, rakstā nekas nav teikts par to, kāpēc pie mums cenas ir augstākas. Runa ir par loģistikas izdevumiem, kas reizināti ar pircēju skaitu. Domāju, ka sapratīsiet: vest preci 100-200 km attālumā uz tirgu ar 40-60 milj. patērētāju ir izdevīgāk nekā vest to 500-100 km uz valsti, kurā pircēju skaits nepārsniedz pusotru miljonu.
Kaimiņvalstīs ir lētāk
Tiesa, runa gan nav tikai par loģistiku. Atceros, kā mūsu farmaceitikas flagmani "Olainfarm" kritizēja par to, ka Latvijā ražotās zāles, piemēram, "Remantadīns" dzimtenē maksā dārgāk nekā Krievijā. Ražotājs minēja tos pašus argumentus – atšķirīgu tirgus apjomu. Kā mēdz teikt, vairumā sanāk lētāk.
Tātad iznāk, ka dzīve Latvijā cilvēkiem, kuri vēl palikuši valstī, būtu neizturami dārga. Taču, iespējams, tādējādi valsts cenšas īstenot savu mērķi – kļūt par zaļāko valsti Eiropā?
Patiešām, iedzīvotāji bieži vien traucē, neļauj panākt pietiekami tīru eksperimentu. Piemeram, nesen Eiropas sadarbības un attīstības organizācija paziņoja, ka nodokļu aplikšanas sistēma Latvijā ir otrā labākā pasaulē. Bet iedzīvotāji bēg, uzņēmumi veras ciet vai pārceļ biznesu pie kaimiņiem? Ak, tas taču nav svarīgi. Sistēma tik un tā ir laba.
Pavisam nesen vācu apdrošināšanas kompānija Allianz pavēstīja, ka pensiju sistēma Latvijā dzīvotspējas ziņā ieņem septīto vietu! Un tas ir tīrais sīkums, ka drīz vairs nepaliks neviena, kam uzturēt pensionārus. Viņi visi izmirs, toties pensiju sistēma dzīvos! Jo mazāk pensionāru, jo lielāku pensiju varēs maksāt atlikušajiem.
Tātad, ja tas pēdējais hipotētiskais Latvijas iedzīvotājs būs pensionārs, nevis miljonārs, viņam vareni paveiksies – viņš viens pats izmantos mūsu lieliskās pensiju sistēmas labumus.
Un tomēr, ziniet, viss ir pareizi. Lai visi brauc prom vai pazūd dabiskā procesā. Tikai visās istabās obligāti vajadzīga gaisma un skaļa mūzika (viņiem atkal ir ballīte). Vai zināt, kāpēc? Atcerieties filmu "Viens mājās". Tas vajadzīgs, lai nevienam neienāktu prātā, ka mājās neviena nav jau labu laiku, ka tā ir pamesta un tajā var mierīgi apmesties. Nekā nebija, mēs visi esam mājās! Mums tikai slinkums vērt vaļā durvis!
