Burtiski tajā pašā dienā ASV viceprezidents Džozefs Baidens atgādināja Ukrainas valdībai par nepieciešamību pildīt solījumus — beidzot īstenot ekonomiskās un politiskās reformas valstī. Pretējā gadījumā, viņš paskaidroja, ES varot atcelt pret Krieviju vērstās sankcijas. Abiem notikumiem ir šis un tas kopīgs: ASV ir spiestas atzīt, ka "Ukrainas projekts" ir izgāzies un Petro Porošenko ir jāglābj.
Taču Vašingtona neizprot Ukrainas notikumu būtību, tāpēc tikai padziļina pilsonisko konfliktu, apbruņojot pašreizējā režīma atbalstītājus.
Kurš un kāpēc nevēlas mieru Ukrainā
Visā šajā stāstā galvenā ir Vācijas un Francijas ārlietu ministru Franka Valtera Šteinmeiera un Žana Marka Ero nesenā vizīte Ukrainā.
Diplomāti faktiski atveda Ukrainai miera plānu iekšējā konflikta atrisināšanai valsts austrumos. Viņu ierosinājumi lielā mērā saskanēja ar Krievijas viedokli.
Pirmkārt, pilnībā jāaptur karadarbība konflikta zonā (tas notika 15. septembrī). Otrkārt, vienlaikus jāuzsāk Minskas protokolu politiskās daļas īstenošana: jāizsludina amnestija konflikta dalībniekiem, jāveic valsts decentralizācija, jānosaka Doņeckas un Luganskas apgabalu īpašais statuss, kas vēlāk tiks iekļauts Konstitūcijā, un jāpieņem likums par vēlēšanām, kas vēlāk tiks organizētas šajās teritorijās.
Porošenko šis plāns kategoriski neapmierina, un šajā ziņā viņu atbalsta daudzie pie varas esošie "vanagi" parlamentā.
Vārdu sakot, ekonomiskās stagnācijas apstākļos daudziem ukraiņu biznesmeņiem karš ir kļuvis par iespēju izdzīvot.
Otrkārt, iekšējā konflikta noregulēšanas plānu neļaus īsteno ukraiņu radikālie grupējumi (dažādi aprēķini liecina, ka tajos darbojas 30-50 tūkstoši bruņotu kaujinieku). Galu galā bruņoto bandītisko formējumu kaujiniekiem, kuri sevi dēvē par "brīvprātīgajiem bataljoniem", šie grupējumi dod vienīgo iespējamo darbu, kas pašlaik ir pieejams.
Viņi, protams, nekaro antiteroristiskās operācijas (ATO) zonā. Viņi nodarbojas ar reketu un reideru uzbrukumiem. Kamēr rit karš, viņi var gandrīz legāli nēsāt ieročus, formu, saukt sevi par "dobrobatiem", piedalīties dažādās akcijās, piemēram, telekanāla "Inter" dedzināšanā un pieprasīt privilēģijas un subsīdijas — viņi taču esot ATO veterāni.
Treškārt, arī valdībai karš ir kļuvis par ērtu ieganstu, ar ko attaisnoties par neveiksmēm valsts mierīgā attīstībā. Ar karu var aizbildināties par izgāšanos ekonomikā, par politiskajiem konfliktiem, par budžeta algoto darbinieku mazajām algām, kas piedevām bieži netiek izmaksātas vispār.
Tāpēc ES valstu ārlietu ministru atvesto konflikta noregulēšanas plānu lielākā daļa parlamenta deputātu, biznesa pārstāvju un radikāļu uztvēra ārkārtīgi naidīgi. Šteinmeiers un Ero to noprata, tiekoties ar parlamenta frakciju vadītājiem.
Tad nu ES politiķiem nācās dot mājienu: ja Ukraina neizpildīs Minskas protokolu politiskos punktus, nekāda bezvīzu režīma nebūs.
ES un ASV domstarpības
Šteinmeiers un Ero neierosināja neko principiāli jaunu. Viņi tikai atgādināja to, kas rakstīts Minskas protokolos. Principiāli jauna bija tikai pati pieeja. Pirmo reizi kopš 2014. gada ES valstu ārlietu ministri runāja nevis par "Krievijas agresiju", bet gan par Ukrainas valdības atbildību par notiekošo.
Beidzot ES ir apzinājušies: Ukrainas problēmu iemesls meklējams pašā valstī, tās valdībā nevis ārpus tās.
ES jaunā pieeja Ukrainas problēmām šokēja Porošenko.
Izrādās, Eiropas politiķi ir sākuši zaudēt līdzšinējo uzticību, pārstājuši ticēt viņa kareivīgajai ideoloģijai un piespiež spert politiskus soļus, ko prezidents kategoriski nevēlas darit.
Nākamajā dienā pēc Šteinmeiera un Ero vizītes Porošenko uzstājās ikgadējā starptautiskajā konferencē YES. Neklātienē strīdoties ar saviem oponentiem, viņš sāka banāli melot, kā Ukraina pilda Minskas protokolu politiskos punktus.
Arī ASV, šķiet, beidzot ir sapratuši, ka divu gadu laikā Porošenko tomēr nav spējis izcīnīt uzvaru karā. Jau 2015. gada martā ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeris, republikānis no Ohaio štata Džons Boiners un grupa vadošo likumdevēju no republikāņu un demokrātu partijām aicināja Balto namu nekavējoties sniegt Ukrainai militāro palīdzību — letālos ieročus. Taču no tā nekas neiznāca.
Tagad, kad ir kļuvis skaidrs, ka Kijevs vainas dēļ karam nav redzams ne gala, ne malas, Savienotās Valstis vēlas radikalizēt situāciju. Ja Porošenko zaudē, viņam jāpiešķir ieroči, lai karo. Tā parādījās "Akts par stabilitāti un demokrātiju Ukrainā", kas dod iespēju Kijevai saņemt letālos ieročus.
Nevienam nevajadzīgs "maitas gabals"
ASV ļoti labi saprot, ka zaudē Eiropu — tā vairs nevēlas ne karu, ne sankcijas. Ukrainas problēma ir likusi sašķelties partneriem — ES un ASV. Un to apliecina Francijas un Vācijas ārlietu ministru vizīte. ES, it īpaši Francijas un Vācijas acīs ilgstošais karš Ukrainā jau ir kļuvis par šo valstu iekšējo problēmu.
Viņi ir zaudējuši Ukrainu — projektu, kurā viņi divus gadus ieguldīja naudu un politiskos resursus, un tagad ir spiesti atzīt: "lai arī autobuss ir gājis tieši pa maršrutu, izrādījies, ka tas devies nepareizā virzienā." Citiem vārdiem sakot, Francijas un Vācijas valdībām nāksies atbildēt vēlētāju priekšā par "nepareizo kustības virzienu."
Arī ASV Ukrainā beidzot ir saskārusies ar skarbo patiesību. Vēl pavisam nesen ASV spriedelēja saskaņā ar plaši pazīstamo amerikāņu formulu: "Protams, Porošenko ir maitas gabals, taču mūsu maitas gabals." Taču izrādījās, ka visu laiku — divus gadus — Porošenko vienkārši ir spēlējis savu spēli. To ļoti labi saprata viceprezidents Baidens, kurš ASV prezidenta komandā atbild par "Ukrainas virzienu".
Starptautisko attiecību padomes sēdē Ņujorkā Baidens paziņoja, ka kopš krīzes sākuma Ukrainā tērē divas vai trīs stundas nedēļā telefona sarunām ar Ukrainas līderiem un cenšas viņus pārliecināt enerģiski īstenot reformas.
Taču situācija ir acimredzama: reformu nav, ir tikai meli un tukši prezidenta solījumi.
Baidens paskaidroja, ka pats mudinājis Vāciju, Franciju un Itāliju saglabāt pret Krieviju vērstās sankcijas. Ja tās atcels, zaudētājos būs ne tikai Porošenko, bet arī pats Baidens.
Neapšaubāmi, ASV viceprezidenta aizkaitinājumu radījuši arī personiski motīvi. Viņš pieprasīja premjera Arsēnija Jaceņuka un ģenerālprokurora Viktora Šokina demisiju, viņš pat atlidoja uz pārrunām Kijevā 2015. gada decembrī. Taču Porošenko no jauna iesēdināja krēslos savus cilvēkus — Volodimiru Groismanu un Juriju Lucenko. Un viss palika pa vecam — korupcija, reformu atlikšana un mirstoša ekonomika.
Apvērsuma gaidās?
Protams, ASV Kongresa Pārstāvju palātas lēmums par letālo ieroču piegādi Ukrainai nenozīmē, ka Ukraina patiešām saņems šāda veida ieročus. Lēmumu vēl jāapstiprina Senātam, pēc tam to jāparaksta prezidentam. Jāpiebilst, ka Obama vēl pavisam nesen iebilda pret ieroču piegādi Ukrainai.
Taču pats fakts, ka Pārstāvju palāta pieņēmusi tādu lēmumu, atbalsta Ukrainas "kara partiju", tātad Porošenko nepildīs Minskas protokolu politiskos punktus par spīti Šteinmeiera un Ero ierosinājumiem.
Otrkārt, Porošenko ir izsmēlis iespējas saglabāt varu agrākajā konfigurācijā. Ukrainas bijušais valdības galva Sergejs Arbuzovs sarunā ar aģentūru RIA Novosti paskaidroja, ka prezidenta resursi varas saglabāšanai ir izbeigušies, un, pēc viņa domām, tuvojas mirklis, kad Porošenko nāksies ieviest valstī personisko diktatūru vai nozīmēt jaunas parlamenta un prezidenta vēlēšanas.
Tiesa, ir arī trešais notikumu tālākas attīstības variants. Ukrainas parlamenta deputāts no partijas "Batkivščina" Igors Lucenko uzskata, ka valstī tiek gatavots militārs apvērsums. "Runa ir par to, ka oficiālās, formāli valsts kontrolētās, organizētās un trenētās vienības ar smago bruņutehniku un Dievs vien zina, kādiem vēl ieročiem, īpaši neslēpjoties, plāno savu nākšanu pie varas," — apgalvo politiķis.
Ja ASV tomēr izlems piegādāt letālos ieročus Ukrainai, tie pēc īsa brīža izrādīsies nevis ATO zonā, bet gan Kijevas ielās un laukumos. Iespējams, ka "dobrobati" to pavērsīs pret Porošenko režīmu.
