RĪGA, 12. oktobris — Sputnik. Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs intervijā izdevumam "Rossijskaja gazeta" pavēstīja, ka iebilst pret sankcijām un netic draudiem no Krievijas puses.
Rēzekne ir septītā lielākā pilsēta Latvijā, viens no svarīgākajiem transporta mezgliem valstī. Pilsēta atrodas netālu no Eiropas Savienības un NATO robežas. Pilsētā ir vairāk nekā 29 tūkstoši iedzīvotāji, gandrīz puse no kuriem ir krievi.
Otrā valsts valoda
— Latvijā ir trīs krievu tautības mēri: Rīgā — Nils Ušakovs, Viļānos — Jekaterina Ivanova un es — Rēzekne. Krievu tautības mēram republikā pievērš lielāku uzmanību — mūsu partija "Saskaņa" opozīcijā ir atzīmēta ar "melno zīmi", valda uzskats, ka esam tuvi Krievijai. Taču mēs cenšamies konsolidēt Latvijas sabiedrību, nevis pretstatīt vienu nāciju otrai.
Otrajā referendumā aptuveni 25% valsts iedzīvotāju teica "jā" krievu valodai. Arī es balsoju par to, lai krievu valoda kļūtu par valsts valodu. Tas bija mans protests: Latvija nav pievienojusies Eiropas mazākumtautību valodu hartai un neievēro to, taču es ticu, ka mūsu sabiedrība līdz tam nonāks.
Kāds cieš un nevar sameklēt darbu tikai tādēļ, ka viņa latviešu valodas zināšanu līmenis nav pietiekami augsts. Valodas inspekcija soda šos cilvēkus un atlaiž no darba. Nedrīkst atņemt cilvēkam tiesības uz maizi. Tas ir absurds un diskriminācija. Bet pie mums var atlaist sētnieku par sliktām latviešu valodas zināšanām, ja kāds uzrakstīs sūdzību. Kāds nolemj, ka jūs slikti runājat latviski, un jūs esat atlaists. Tas ir briesmīgi un netaisnīgi.
Latviešu valodu es pārvaldu labi un turpinu pilnveidot zināšanas. Domāju, ka latviski runāju ar akcentu, taču man neviens un nekad to nav pārmetis. Arī tā ir patiesība.
Gribu teikt lielu paldies latviešiem, kuri mani vienmēr atbalsta valodas pilnveidošanas jautājumā un delikāti palabo, ja esmu kļūdījies.
Valodu sāku nopietni mācīties tikai 27 gadu vecumā. Mana sieva ir krieviete, mājās mēs runājam tikai krievisi. Taču mans dēls ļoti labi runā krievu, latviešu un angļu valodās.
Politiskās krāpšanās cena
— Konkurenti redz mūsu partijas panākumus un izmanto šķietami drošo tēzi par "krievu draudiem". Es uzskatu, ka tā ir krāpšanās un spēle ar uguni. Risinot īstermiņa jautājumus, piemēram, cīnoties par vēlētāju balsīm vēlēšanās, viņi atņem sev ilgtermiņa perspektīvas attiecību uzlabošanai ar Krieviju. Ceru, ka mūsu elite sapratīs, ka par nacionālo jūtu ekspluatāciju nākas maksāt ar ekonomiskajiem zaudējumiem.
Pret Krieviju vērstās sankcijas Latvijai nāk tikai par ļaunu. Cieš tranzīts, lauksaimniecība, pārtikas rūpniecība. Latvija nav brīva savos lēmumos. ES valda stingrs reglaments: sankciju jautājums tiek izlemts Briselē, nevis Rīgā. Ne vienmēr mums pietiek drosmes iebilst. Visi saprot: ja Rīga izmantos veto tiesības, sekos sankcijas pret Latviju.
Agrārajā Latvijā liela nozīme ir lauksaimniecībai — mēs esam konkurētspējīgi piena lopkopībā un zivrūpniecībā. Taču ES mūs atbīda malā — šim nolūkam izstrādāti mākslīgi, taču iedarbīgi mehānismi. Viens no tiem ir dotācijas. Piemēram, Francija par vienu un to pašu produkciju saņem daudz lielākas dotācijas nekā Latvija. Tādos apstākļos konkurēt nav iespējams.
Taču, ja mēs sākam pretoties, mums izvirza "argumentu" — vajagot pretoties Krievijas draudiem.
Taču draudi no Krievijas puses ir izdomāti, lai arī Latvijā aptuveni puse iedzīvotāju tiem tic. Taču laiks iet, skan vienas un tās pašas frāzes, nekas nenotiek, cilvēku bažas par Krieviju sarūk. Mūs pastāvīgi biedē ar Pleskavas desantniekiem, Krievijas raķetēm un tankiem pie robežām. Pie tam neviens neko neanalizē, tikai biedē. Starp citu, Rēzekne ir Pleskavas sadraudzības pilsēta.
Bez mākslīgām barjerām
— Nepilsoņi Latvijā, protams, par labu nenāk. Šis faktors šķeļ sabiedrību un bremzē mūsu attīstību. Saliedēta sabiedrība vienmēr ātrāk sasniedz savus mērķus. Es uzskatu, ka pilsonība jāpiešķir visiem, kuri dzīvoja Latvijā 1990. gadā, un visiem pēc 1990. gada šeit dzimušajiem.
Daudzi nepilsoņi taisnīgi uzskata, ka Tēvzeme viņus ir nodevusi. Cilvēki ir dzimuši Latvijā, ļoti labi pārvalda latviešu valodu, un viņu vienīgā "vaina" ir tā, ka viņu priekšteči šeit ieradušies pēc 1940. gada. Daudzi uzskata par pazemojošu mēģināt kaut ko pierādīt, kārtot eksāmenus un naturalizēties.
Ko manās acīs nozīmē Krievija? Es to mīlu. Es taču esmu krievs. Starp mani un Krieviju barjeras nav. Un Latvijā ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas audzināti uz krievu kultūras un literatūras pamatiem. Es gribētu, lai pēc iespējas vairāk latviešu saskartos ar krievu kultūru un literatūru. Tad pakāpeniski atkāpsies visas šaubas un bailes.
Rēzekne ir daudzu kultūru, internacionāla pilsēta, un tā ir mūsu priekšrocība — no visām kultūrām un reliģijām mēs ņemam labāko. Pie mums ir pareizticīgo un katoļu baznīcas, ir vecticībnieku kopiena un ebreju sinagoga. Mēs apciemojam viens otru, mums visur ir draugi. Nevaru iedomāties labāku tiltu starp cilvēkiem un valstīm nekā kultūra.
