Elmārs Seņkovs, uz kura izrādi "Antigone" teātrī "Baltijas nams" pat kontramarka nav dabūjama, nemaz neizskatās pēc slavena režisora. Žurnālisti, kas gaidīja Elmāru intervijai īsā pārtraukumā starp ģenerālmēģinājumu un izrādi, sākumā noturēja par viņu skaņu operatoru, kurš izskatījās solīdāks. Taču, kā mēdz teikt, āriene viļ — Sputnik korespondente Jeļena Kņazeva aprunājās ar Elmāru par nopietnām lietām.
- Festivāls "Baltijas nams" šogad norisinās ar devīzi "Teātris ar noteikumiem un bez…". Vai jūsu teātris ir ar noteikumiem?
— Tieši šo uzdevumu mēs risinām lugā — kā pareizi dzīvot. Antigone meklē savus noteikumus, bet Kreonam jau ir savējie. Viņš uzskata, ka Antigone nedzīvo saskaņā ar noteikumiem, taču viņai ir savi noteikumi — sirds likumi.
- Kāpēc jūs izmantojāt tieši šo sižetu?
— Tas ir aktuāls. Tagad gan pasaulē, gan mūsu valstī galvenais jautājums ir — pēc kādiem noteikumiem dzīvot. Jā, pastāv juridiskie likumi, bet mēs aizmirstam, ka vēl ir arī citi — cilvēciskie. Un, manuprāt, pienācis īstais brīdis par to runāt. Problēmas, ko mēs visu laiku risinām, par kurām visur runā, — tie galu galā ir patiesības meklējumi.
Kas ir Kreons? Viņš ir saprotams, viņa likumi ir saprotami. Kas ir Antigone? Vai аntigones? Tie ir cilvēki, kuri var kaut ko mainīt. Šķiet, vismaz man tā likās, ka mūsdienās antigones nav vajadzīgas. Ka visi būs Kreona pusē, bet uz Antigoni visi rādīs ar pirkstu, un smiesies — vai tad tu nezini, kādi likumi darbojas šajā pasaulē?
- Elmār, bet kāpēc jūs ņēmāt Žana Anuija lugu, nevis klasisko variantu?
— Tā man iepatikās, jo tajā ir vairāk ironijas. Protams, kad viņš rakstīja šo lugu, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, pasaule bija tādā stāvoklī, ka, manuprāt, nopietni vairs nebija iespējams, bet mūsdienās arī notiek kaut kas ļoti biedējošs. Es nevaru mierīgi skatīties ziņas, teiksim — es nesaprotu, kāpēc notiek karš, kāpēc mirst bērni. Es sev jautāju — kurš to spētu mainīt?
Tev vairs pat nav asaru, tu tikai vari staigāt apkārt ar tādu muļķīgu smaidu, jo tu neko nespēj mainīt. Pasaulē darbojas citi likumi, bet tev kā māksliniekam, ir jārunā par cilvēciskām lietām. Vai teātris spēs kaut ko mainīt, ietekmēt globālos procesus? Tas vēl nav zināms…
- Tātad Anuija ironija — tā ir savdabīga aizsardzība?
— Jā, visticamāk. Vispār Anuija luga mums ir tuvāka un jaunajam skatītājam saprotamāka. Grieķu traģēdija — tas ir cits līmenis, tas ir sarežģītāk.
- Vai šajā izrādē jūs esat tuvu lugas idejai? Dažreiz režisori taisa interpretācijas, kurās autoru vispār nevar atpazīt.
— Mēs turējāmies pie Anuija lugas un rūpīgi strādājām ar tekstu. Tulkojums no franču valodas mums nelikās gluži loģisks, un mēs centāmies to padarīt precīzāku.
- Atgādināšu lasītājiem, ka Antigone vēlas apbedīt savu brāli, kā ierasts, bet cars Kreons nevar viņai to atļaut, jo Poliniks — ir valsts noziedznieks, un viņa līķis ir jāatstāj mežonīgiem suņiem un maitasputniem. Viņa "tikai" grib ievērot tradīcijas.
— Jā, Kreonam jārīkojas atbilstoši esošajam likumam, nevis cilvēcīgi, lai saglabātu varu — un tas ir normāli… Tā notiek katrā valstī, katram valdniekam par katru cenu ir jāsaglabā vara. Protams, viņš saprot, ka uzvedas necienīgi, un pats to apliecina.
Reiz kāds krievu žurnālists izteicās, ka politika ir profesija, kurā tev ir jāpārkāpj morālie aizliegumi. Un es tam piekrītu. Domāju, ka tā ir skarbākā, sliktākā profesija.
- Jūs teicāt — citēju —Antigonei šobrīd kā nekad ir liela iespēja "kļūt par muļķi ar fantāzijām par ideālu". Vai tā patiešām ir?
— Nē, protams, tīri cilvēcīgi — nē. Viņa nekļūst par muļķi, bet visa šī valdības mašīna strādā, lai viņu padarītu par muļķi. Un tā notiek visur, tas ir normāli, dabiski. Šis stāsts beidzas traģiski, glābt Antigoni pagaidām nav iespējams.
- Nu, bet Antigone Latvijā kā tradīciju glabātāja — kas viņa ir pašlaik? Ko nav spējusi noturēt Latvija, kas, iespējams, tajā ir gājis bojā?
— Hmm… nu, pie mums ir nacionālisti — ne jau sliktā nozīmē. Viņi mēģina atgriezties pie tradīcijām. Bet vispār Latvijā norit tie paši procesi, kā visur, šeit ir tā pati politika ar tiem pašiem likumiem. Es domāju, mēs un mūsu valsts jau daudzkārt ir pabijusi Antigones lomā, pirms pārvērtās par Kreonu. To pašu var teikt arī par Krieviju.
- Pastāstiet man par jūsu pārējām izrādēm.
— Es ļoti daudz strādāju ar latviešu klasiku, piemēram, man bija triloģija pēc Blaumaņa stāstiem. Nesen iestudēju Ibsena "Mežapīli". Daudz strādāju Nacionālajā teātrī, Rīgas Krievu teātrī. Tur iestudēju Gorkija "Vasarniekus", Blaumaņa "Indrānus". Ar šo izrādi mēs viesojāmies Sibīrijā — Omskā un Krasnojarskā. Iestudēju Strīnbergu Valmieras teātrī.
Pēc atgriešanās Latvijā sākšu darbu pie Čehova lugas "Kaija". Janvārī Rīgas Krievu teātrī iestudēšu Brehta lugu " Krietnais cilvēks no Sečuānas ". Man ļoti patīk šī luga. Kad ieraudzīju to Butusova brīnišķīgajā iestudējumā, nodomāju: nē, pēc viņa es to neiestudēšu. Taču vēlāk nolēmu: nē, tomēr iestudēšu, varbūt man izdosies pat labāk. Tas ir humors.
- Elmārs, jūs labi runājat krieviski, arī uzvārds…
— Seņkovs ir krievu uzvārds. Mani vecāki ir latgalieši no Zilupes. Esmu dzimis Rīgā, krievu valodu iemācījos, kad vēl biju pavisam mazs, spēlējoties pagalmā ar bērniem.
- "Antigones" pirmizrāde notika 2015. gada aprīlī. Sakiet, kopš tā laika izrāde ir mainījusies? Vai jūs kaut ko tajā pārveidojat?
— Protams, nianses mainās. Es mainos, aktieri arī aug no vienas izrādes līdz otrai, arvien dziļāk to saprot. Man ļoti patīk, ja aktieri attīstās bez apstāšanās, jo, pateicoties tam, attīstās arī izrāde.
- Pašlaik Latvijas teātris ir ļoti populārs un spēcīgs.
— Jā, jo mums ir Alvis Hermanis.
- Un kas notiek ar kino, televīziju? Kaut ko uzņem?
— Jā, uzņem. Protams, mums ir ļoti mazs budžets, ļoti maza valsts, mēs nevaram sacensties ar Krieviju, Franciju un Vāciju. Nav daudz pirmizrāžu, tomēr katru filmu gaidām kā notikumu. Gadā iznāk apmēram piecas sešas labas filmas. Latvijas kinematogrāfs attīstās, ir daudz talantīgu jauniešu — un, ja atradīsies sponsors, kas varētu palīdzēt, tad, manuprāt, arī Eiropa par mums uzzinās.
