RĪGA, 24. septembris — Sputnik, Viktors Petrovskis. Pļavnieku mikrorajons izceļas ar padomju sērijveida monumentālo un skarbo arhitektūru un pilnīgu romantikas trūkumu. Toties tas var palepoties ar savdabīgu humora izjūtu, lielāko iedzīvotāju blīvumu valstī un augstākajiem namiem pilsētā.
Pļavnieki un Purvciems ir dvīņubrāļi. Lieli, sovjetiski, deviņstāvīgi dvīņubrāļi. Cilvēks, kurš pirmo reizi apmeklēs vispirms vienu, pēc tam — otru, domājams, starpību nesajutīs, taču tā šeit ir.
Abus rajonus lielākoties apdzīvo krievvalodīgie — latviešu skaits katrā rajonā sasniedz aptuveni 25%. Tā ir tradicionāla proporcija Rīgas mikrorajonos, jo tie galvenokārt tika apdzīvoti padomju laikā un celti cilvēkiem, kuri šurp brauca no visas Padomju Savienības.
2011. gadā veiktās Latvijas iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti liecina, ka Pļavnieki ir visblīvāk apdzīvotā vieta visā valstī. Sociologi norāda, ka iedzīvotāju blīvums uz vienu kvadrātkilometru šeit sasniedz 22 tūkstošus cilvēku.
Padomju nosaukumi
Deviņstāvu bloku dzīvojamās mājas liecina, ka rajons ir salīdzinoši jauns. Atšķirībā no Ķengaraga, ko no Pļavniekiem šķir dzelzceļa sliedes, šeit nav gandrīz nevienas piecstāvu ēkas.
Lauksaimniecības zemes, uz kurām celts mikrorajons, Rīgai tika pievienotas tikai pirms 42 gadiem — 1974. gadā. Aktīva Pļavnieku apbūve ritēja 80. gados, un, starp citu, pat pēc PSRS sabrukuma šeit saglabajušies ielu nosaukumi, kas tām piešķirti par godu pazīstamiem padomju zinātniekiem, piemēram, Andrejam Saharovam un Mstislavam Keldišam. Pirmais, kā zināms, bija viens no padomju ūdeņraža bumbas izstrādātājiem, otrs sniedza ievērojamu ieguldījumu padomju kosmiskās programmas attīstībā.
No šī viedokļa Pļavnieki var pretendēt uz padomiskākā rajona titulu — pārējās Rīgas ielas, kas bija nosauktas par godu padomju ēras ievērojamākajām personībam, tika pārdēvētas pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.
Pļavniekos vēl līdz šim laikam iela nes Jukuma Vācieša — latviešu sarkanā strēlnieka vārdu. Atgādināšu, ka attieksme pret "revolūcijas sargiem" valstī ir divdomīga, piemēram, bijušais Latviešu sarkano strēlnieku muzejs Rīgas centrā ir pārvērties par Okupācijas muzeju, un viņiem par godu celtais piemineklis pārdēvēts vienkārši par pieminekli latviešu strēlniekiem.
Savdabīgais bezpersoniskums
Būtu grūti nosaukt Pļavniekus par savdabīgu rajonu. Atšķirībā no trīsstāvīgā Āgenskalna vai zaļā Mežaparka, te ir vienveidīgi betona džungli bez jebkāda sentimenta. Izņēmums ir tikai dažas mājas, kas celtas 80. gadu beigās pēc tā saucamā franču projekta — tās ir 16 un 18 stāvus augstas un uz kopējā fona izceļas ar lielāku arhitektoniskās domas brīvību. Arī pašlaik tās izskatās glītāk, lai arī tām ļoti vajadzīgs kosmētiskais remonts.
Pilsētas romantikas elementi un mākslas paraugi Pļavniekos iejūtas slikti. Piemēram, 1985. gadā Pavasara ielā bija uzstādīta vara skulptūra, kas simbolizēja dīgstu. Tā stāvēja masīvo deviņstāvu namu vidū. Speciālisti norādīja, ka skulptūra bija ļoti veiksmīga — tā pieskanēja rajona skarbajam tēlam un neradīja pretrunas tā ģeometrijai. Tomēr 2011. gadā to demontēja.
Līdz mūsdienām nav izdzīvojusi arī skulptūra, kurā bija atainota sieviete ar grābekli. To uzstādīja pie Pļavnieku ģimnāzijas 1997. gadā, bet pēc dažiem gadiem novāca, jo tā neatbilda rajona garam.
Toties ir saglabājusies 1983. gadā uzstādītā vara skulptūra — māte ar diviem bērniem. Leģenda vēsta, ka tās ideja autoram ienākusi prātā, vērojot rajona iedzīvotājus.
"Bet man Pļavnieki patīk, šeit ir jūtams, ka Rīga nav vienkārši Eiropas pilsētiņa. Lai arī tā nav megapole, taču nav arī ciems. Mērogs ir acīmredzams," — man reiz iebilda kāds pazīstams žurnālists.
Labais un ļaunais
Tāpat kā ikvienam lielam Rīgas mikrorajonam, Pļavniekiem ir sava traģiskā vēsture — sociālā un kriminālā. Slepkavības, laupīšanas, ugunsgrēki un apšaudes — tā visa šeit bijis atliku likām.
Piemēram, šeit noticis viens no traģiskākajiem pēdējo gadu ugunsgrēkiem — 2013. gadā kādā dzīvoklī Vācieša ielā ugunī gāja bojā divi zēni, četrus un sešus gadus veci.
Tēvs, kurš tolaik bija mājās, centās glābt bērnus, taču nespēja neko izdarīt — viss notika pārāk ātri. Izrādījās, ka jaunākais zēns atradis šķiltavas un aizdedzinājis kārbu ar mantām. Dažu sekunžu laikā dzīvokli piepildīja dūmi. Bērni nosmaka, bet tēvs tika nogādāts slimnīcā smagā stāvoklī. Vēlāk noskaidrojās, ka ģimene ievākusies dzīvoklī tikai divas nedēļas pirms traģēdijas.
2015. gadā mikrorajonā notika slepkavība, kas satrieca visu Rīgu. Tēvs nodūra dēlu un devas mazgāt traukus. Izmeklēšanā atklājās, ka viņš ir bijis skaidrā prātā. Izrādījās, ka 29 gadus vecais dēls pārmetis tēvam, ka viņš nestrādā un sēž uz kakla mātei.
Pļavniekos darbojās arī banda ar neparastu nosaukumu "Astotais marts". Mediji stāsta, ka tas bijis viens no asiņainākajiem jauniešu grupējumiem 2000. gados. Tā locekļi Rīgā zaga mašīnas, uzbruka un slepkavoja, arī prieka pēc, lai parādītu, cik viņi vareni. Bandā bija 15-20 gadus veci pusaudži un jaunieši.
Par "Astoto martu" banda tika iesaukta, jo pirmo slepkavību viņi izdarīja 2009. gada 8. martā — viņi uzbruka 24 gadus vecam puisim un cietsirdīgi nogalināja viņu. Izmeklētāji secināja, ka noziedznieki nav plānojuši slepkavību — viņi lielījušies viens otra priekšā un "aizrāvušies".
Pēc dažiem mēnešiem banas locekļus aizturēja, kad viņu rēķinā bija jau 22 kriminālas epizodes.
Pļavniekos ir simtiem tamlīdzīgu stāstu — šeit ir saņemti ķīlnieki, izdarītas slepkavības ar šķērēm un sarīkotas apšaudes ar policiju.
Protams, arī pašlaik rajons ir skarbs, lai arī kriminālā atmosfēra ir mazinājusies. Daudzi noziedznieki devušies uz citām ES valstīm labākas dzīves un vieglas naudas meklējumos.
Toties Pļavnieki var palepoties arī paši ar savu "supervaroni". Tā mediji iedēvēja nezināmu vīrieti, kura video ieraksts zibenīgi izplatījās sociālajos tīklos. Tas notika šogad kādas dzīvojamās mājas pagalmā Deglava ielā.
Video ierakstā redzams, kā vīrietis pieiet pie apreibuša narkomāna, kurš sēdēja uz soliņa. Vīrietis paķēra nūju un sāka viņu sist. Lieciniekiem viņš teica, ka ātro palīdzību jau izsaucis. Patiešām, pēc mirkļa piebrauca ātrā palīdzība. Vīrietis atdeva narkomānu ārstiem un aizgāja, kliegdams, ka viņa pagalmā narkomānu nebūs.
"Naģene" virs izgāztuves
Tūristus Pļavniekos varētu ieinteresēt augstākais pakalns pilsēta. Rīga lielākoties ir līdzena, un šis pakalns pilsētā ir neparasts. Uzbērums radies mākslīgi, pilsētas izgāztuves vietā (tās rekultivācijas ietvaros), un pakalnu dēvē par "Ušakova naģeni" — Rīgas mērs Nils Ušakovs projektam veltīja īpašu uzmanību, un uzbērums pēc formas atgādina naģeni.
Pirms rekultivācijas izgāztuvē atradās vairāk nekā 1,5 miljoni kubikmetru piesārņojošu atkritumu.
"Kopš 1956.gada šurp veda sadzīves un celtniecibas atkritumus. Tas turpinājās aptuveni līdz 70. gadu vidum, līdz tika atklāta izgaztuve Getliņos. Šī teritorija bija pamesta, apauga ar krūmiem, un cilvēki joprojām turpināja izmest šeit atkritumus. Priecājamies, ka tagad zonu iespējams izmantot iedzīvotājiem par labu," — pastāstīja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāve Oksana Dumpe.
Pilsētas vadībai ir nopietni plāni par "Naģeni": šeit iecerēta pilsētas atpūtas zona, piemēram, ziemā te būs slēpošanas trase.
Pakalns Pļavniekos apsteidzis pat 28 metrus augsto Dzegužkalnu Pārdaugavā, kurš agrāk tika uzskatīts par augstāko pakalnu pilsētā. "Ušakova naģene" slejas 36 metrus virs jūras līmeņa, tā apjoms — 900 tūkstoši kubikmetru mākslīga uzbēruma. Tiesa, taisnības labad jāpiezīmē, ka Dzegužkalns ir dabisks veidojums.
Pļavniekus nereti sauc par Morkovkas apkaimi, pat angliski — Morkovka district. "Morkovka" ir padomju laikos celts oranžs veikals. Ēka ir neliela un gluži ikdienišķa. Taču, ja pajautāsiet jebkuram Pļavnieku iedzīvotājam, kas ir Morkovka, viņš atbildēs nesvārstoties.
Interesanti, ka "Morkovka" ir un paliek morkovka gan krieviem, gan latviešiem, lai arī latviski to vajadzētu saukt par Burkanu. Internetā pat ir šim objektam veltīta mājas lapa.
Mikrorajons Pļavnieki aktīvi attīstītās pēdējo divu gadu desmitu laikā. Šeit paceļas jaunas mājas, izveidojies Dreiliņu dzīvojamais masīvs un sociālie nami mazturīgajiem rīdziniekiem.
2011. gadā Vjačeslavs Dombrovskis, agrākais Saeimas deputāts un vēlākais valsts ekonomikas ministrs, pieļāva, ka Pļavnieki tuvākajā laikā varētu kļūt par geto. Tas notika pirms migrācijas krīzes Eiropā, un Dombrovskis tolaik apsprieda darba spēka trūkuma problēmu Latvijā un ierosinājumu piesaistīt darba spēku ārzemēs.
Līdz šim politiķa prognoze nav apstiprinājusies, neskatoties uz pašreizējo bēgļu problēmu — pagaidām Latvija īpaši nevaldzina somāliešus un citus Tuvo Austrumu un Āfrikas iedzīvotājus.
Toties vidējās klases rīdziniekus Pļavnieki ļoti saista. Vēl vairāk, šeit dzīvo vairāki Latvijas Saeimas deputāti, vismaz viens eirodeputāts un daudzi Rīgas domes deputāti. Tātad no politiskā viedokļa rajons var justies mierīgi — tam ir savi aizbildņi pat augstākajā līmenī.
