Raimonds Pauls, kavējoties atmiņās sarunā ar Jevgēniju Ļeškovski, pagātni nekritizē: "Kāpēc gan lai es to darītu? Ar PSRS man saistīts daudz vairāk gaišu jūtu, kaut vai tādēļ vien, ka tolaik biju daudz jaunāks." Tiem, kam tuvāka ir to laika kritizēšana un nomelnošana, maestro iesaka sakāmo vispirms kā nākas apdomāt un apsvērt katru vārdu.
— Pirms dažām dienām tikos ar Allu Pugačovu, kura šobrīd atpūšas Jūrmalā. Mēs ar viņu runājām par tiem laikiem pirms ceturtdaļgadsimta — par tēmu, ko vēlējāties apspriest ar mani un paziņojāt par to jau iepriekš, — tā sarunu sāka maestro. — Alla man sacīja: "Stāsti visu, kā tas patiesībā bija. Nebūt ne viss tolaik bija slikti. Atceries?"
Labi atceros! Un tie, kuri visu mālē melnās krāsās, kļūdās. Es nevaru piekrist arī tiem, kuri to laiku sauc par brīnišķīgu, salīdzinot ar šodienu. `Tie, kuriem šobrīd dzīvē neklājas visai labi, sāk kavēties atmiņās: kartupeļi toreiz bija lētāki, benzīns kādreiz maksāja tikai 7 kapeikas litrā, maksa par dzīvokļa īri bija niecīga, bet medicīna vispār bija pieejama bez maksas.
Tiesa, runājot par trūkumiem, bija viena liela muļķība: slēgtas robežas, un nevienu nelaist ārā. Iespēja aizbraukt uz Vācijas Demokrātisko Republiku jau bija liels notikums. Skaidrs, ka daudzi radoši, brīvības alkstoši cilvēki par visām varītēm gribēja palūkoties, kas notiek aiz dzelzs priekškara. Viņiem vajadzēja ļaut izbraukt, ļaut novērtēt situāciju. Domāju, ka daudzi jebkurā gadījumā atgrieztos.
"Domāja — pašaudīsies, pašaudīsies, vara nomainīsies, bet PSRS paliks…"
- Jūs taču noteikti atceraties 1991. gada puču. Kādas sajūtas tobrīd pārņēma jūs?
— Jutos ļoti satraukts. Todien biju šeit — Latvijas Radio mājā. Ļaudis šeit staigāja, skatījās viens uz otru, jautāja: kas notiks? Neviens nezināja, taču daudzi izteica minējumus, ka bez asins izliešanas neiztiks arī Latvijā. Tikmēr televīzijā rādīja "Gulbju ezeru". Starp citu, es vēl joprojām nespēju saprast, kāpēc tieši šo brīnišķīgo baletu rādīja vienmēr, kad PSRS notika kaut kas īpašs. Paldies Dievam, Rīgai tas viss gāja secen — mums nenācās piedzīvot asiņainos, briesmīgos notikumus, ko pieredzēja Maskava.
- Ko teiksiet tiem bijušajiem kolēģiem politiķiem, kuri tagad kritiski izsakās par padomju laiku gadiem, lai arī paši tolaik vēl pat skolas solā nesēdēja?
— Patiešām, tagad PSRS kritizē daudzi, kaut arī paši tajā laikā tā īsti nav pat dzīvojuši, tikai atceras šo un to no bērnības. Es atceros vairāk, piemēram, pēdējos kara gadus vai arī to, kas bija pirms tam — kā pa ielām gāja cilvēki ar dzeltenām zvaigznēm uz krūtīm. Briesmīgi. Mēs ar ģimeni tolaik dzīvojām Pārdaugavā. Es vēl atminos, kā pēdējās kara dienās visu spridzināja, pēc tam redzēju, kā pa ielām virzījās vācu gūstekņu rindas.
Un vēl es atceros, kā pēc kara pat divas dienas vajadzēja stāvēt rindā pēc maizes. Pats redzēju, kā Rīgu atjaunoja — visi kopā. No visas Padomju Savienības valstīm šurp sabrauca cilvēki. Mēs, puišeļi, toreiz skraidelējām pa pagalmiem un lasījām ne tikai patronas vien, bet pat granātas. Vēlāk metām patronas ugunī, galu galā kāds palika bez pirkstiem.
Īsi sakot, daudz esmu pārdzīvojis. Tie nebija paši gaišākie gadi. Bet, pat ņemot vērā to visu, es Padomju Savienības gadus redzu ne tikai drūmās krāsās. Dzīve pati par sevi ir dažāda, turklāt man vēl arī muzikāla.
"Atšķirībā no rokmuzikantiem, komjaunieši bija gatavi pieņemt PSRS sabrukumu…"
- Jums ir gadījies uzstāties PSRS pirmo personu priekšā. Vai Brežņevam patika Raimonda Paula daiļrade?
— Esmu spēlējis arī Andropovam un Gorbačovam, bet kā mani uztvēra Brežņevs un citi "augstākie" — to nezinu. Un kā gan lai es to zinātu? Viņi sēdēja pirmajā rindā milzīgajā Kremļa pilē, bet es spēlēju uz skatuves. Atnācu, nospēlēju, aizgāju. Kad atzīmēja Oktobra svētkus, Milicijas dienu vai Jauno gadu, muzikanti no visas PSRS brauca turp, lai uzstātos kaut dažas minūtes. Tādas uzstāšanās bija ļoti nepieciešamas karjerai. Tomēr atmiņā dziļāk iespiedušās nevis pašas uzstāšanās, bet viss apkārt notiekošais. Mēnesi mēs dzīvojām Maskavā. Tā tik bija valstu sadraudzība viesnīcās! Ko tur darījām? Skaidra lieta… Iedzērām, uzkodām un gatavojāmies izrādei "augstākajā līmenī".
- Daudzi no tiem, kuri 1991. gadā bija viskaismīgākie PSRS pretinieki, tagad saka, ka nav bijuši gatavi tam, kas sekoja vēlāk, proti, kapitālisma sabiedrības jaunajiem likumiem.
— Pilnīgi pareizi! Latvijā gandrīz neviens nebija gatavs pārmaiņām. Kā piemēru varu minēt rokmuzikantus. Labi atceros, kā 80. gados viņi bieži uzstājās Vecrīgā, kafejnīcā Allegro, kas darbojās LPSR komjauniešu CK paspārnē, kur tobrīd sēdēja vēlāk par banķieri pārtapušais Valērijs Kargins. Komjauniešu organizāciju vadība jau bija gatava visam. Manuprāt, ja Savienība nebūtu sagruvusi bet gan, kā tagad daudzi saka, tikai reformējusies, visi viņi nonāktu aiz restēm, piemēram, par valūtas mahinācijām.
"Ne par to Olimpiādi Latvijā runā"
- Vai padomju laikā jūs skāra cenzūra?
— Gan tie, kam sacerēju mūziku, gan arī es pats kā muzikants — mēs Padomju varai bijām pilnīgi nekaitīgi. Jā, dziesmu tekstus mūsu muzikanti atdeva "saskaņošanai". Atceros, kādā dziesm tika aizliegti vārdi "baltais kuģītis", kurš "pa jūru peld". Laikam nodomāja, ka tam ir kaut kāda saistība ar Balto gvardi… Arī televīzijā bija cenzūra. Tieši tāpat taču arī tagad Latvijā valsts masu medijos notiek tas pats.
Patiesībā cenzūra ne vienmēr ir slikta lieta. Paskatieties, cik brīnišķīgas kādreiz bija filmas, kaut vai tās pašas komēdijas. Kad režisori vēlējās pasacīt kaut ko īpašu, vajadzēja visu kā nākas apdomāt, jo vajadzēja taču panākt, lai viss būtu saprotams, smieklīgs un interesants reizē. Tauta to saprata, tāpēc šīs filmas joprojām mīl. Tās nenoveco. Tāpat vajadzēja darboties arī mūzikā. Starp citu, tolaik rokmuzikantu dziesmu teksti bija daudz spēcīgāki nekā tagad. Tie bija dziļāki, daudzslāņaināki.
Neviens neapstrīdēs, ka tolaik lielā cieņā bija Latvijas pašdarbnieku kolektīvi: deju kolektīvi, kori… viņiem bija daudz vairāk iespēju uzstāties lielas auditorijas priekšā, jo viņus atbalstīja. Par viņiem rakstīja un runāja daudz biežāk. Arī tagad Latvijā pašdarbnieku kultūras līmenis ir ļoti augsts, taču par viņiem maz runā.
Te mūsu sportisti olimpiādē Rio ieņēma kaut kādu vietu, lai arī ne augstāko, bet tas vismaz ir kaut kas. Saprotiet, svarīgs notikums… Toties mūsu koristi vasarā, Koru olimpiādē ieguva pirmo vietu, zelta medaļu saņēma. Ļoti nopietni! Vai daudzi Latvijas medijos par to stāstīja? Tas taču ir ļoti liels notikums tik mazai valstij.
Starp citu, gandrīz visi muzikanti, kas tagad uzvar, izglītību ir ieguvuši Padomju Savienībā vai vismaz tolaik viņu sirdīs ir iekritis kāds radošs zelta graudiņš. Tagad, protams, izglītība ir citādāka. Pedagogi taču jūt valsts attieksmi pret sevi. Algas viņiem ir smieklīgas, bet ierēdņu, kas viņus regulē, — ka biezs. Kad šādos apstākļos mūsu muzikanti saņem labu izglītību un pēc tam plūc laurus, izcīnot uzvaras, ir svarīgi par viņiem runāt.
- Vai tagad komponējot, bieži kavējaties atmiņās par PSRS laikā radīto?
— Man vēl līdz šim brīdim ir sava studija Latvijas radio mājā. Kā ienācu šajā ēkā 50. gados, tā vēl joprojām esmu šeit. Es šajās sienās esmu jau dinozaurs. Tieši šeit taču tolai attīstījās visi tālaika muzikanti — šeit notika gan mēģinājumi, gan ieraksti. Ierakstu arhīvi ir milzīgi. Tā ir neaprakstāma muzikālā enerģija. Tā ir spēcinoša.
