Ierasto televīzijas raidījumu vietā 19. augustā visā Padomju Savienības teritorijā visos televīzijas kanālos pārraidīja baleta izrādi "Gulbju ezers". Maskavā šajā laikā ieradās tanki. Kopš šiem notikumiem ir pagājuši jau 25 gadi. Tagad ir skaidrs, ka šajās augusta dienās varenā valsts piedzīvoja bifurkācijas kulmināciju, un 290 miljoniem iedzīvotāju, kuri tolaik apdzīvoja plašās teritorijas, sākās pilnīgi citāda dzīve.
Secinājumi un gūtā mācība
- Mihejeva kungs, kā iespējams vienā vārdā raksturot 1991. gada notikumu rezultātus?
— Vilšanās. Lielākā daļa bija vīlusies. Manuprāt, Vilšanos nejuta vien tie, kuri Padomju Savienības sabrukšanas rezultātā tika pie paprāviem īpašumiem. Padomju patriotiem šie notikumi bija milzīga katastrofa.
Man šķiet, ka 1991. gadā liberāli noskaņotā sabiedrības daļa noteikti gaidīja kaut ko pavisam citu. Ārsti, skolotāji, inženieri, ar vārdu sakot, intelektuālo aprindu pārstāvji, kuri toreiz atbalstīja demokrātiskās izmaiņas, beigu beigās atradās pie sasistas siles. Man personīgi šķiet, ka viņus pat varētu uzskatīt par visvairāk cietušajiem. Darba tirgu pārpildīja dakteri, docenti, zinātņu kandidāti. Secinājums – arī viņi rezultātā neieguva to, ko bija gaidījuši.
- Kādi ir jūsu personīgie secinājumi par tā laika notikumiem? Kāds uzskata notikušo par katastrofu, bet liberāļu viedoklis ir pilnīgs pretējs.
— Reāls un neapstrīdams fakts – Padomju Savienības sabrukums, Krievijas padošanās un atgriešanās vismaz pārsimt gadus senā pagātnē. Daļējs, un vietām pat pilnīgs ekonomikas panīkums, atlikušo ekonomikas segmentu pilnīga pārveide, turklāt uz izejvielu atkarības pusi.
Šo augusta notikumu rezultātā sākās daudzi lokālie konflikti, no kuriem daudzi turpinās arī šodien. Neviens vēl līdz šim nav saskaitījis, cik dzīvības prasīja Padomju Savienības sairšana – cik cilvēku tika nogalināti konfliktos, cik daudzi tika padzīti no savām dzīvesvietām, cik daudzi gāja bojā "Kriminālās revolūcijas" laikos.
Toreiz, 1991. gada augustā, puča laikā neviens pat nedomāja, ka viss notiekošais rezultātā novedīs lielo valsti pie sabrukuma, un tā, manuprāt, ir vislielākā vilšanās un apmāns. 90% cilvēku, kuri toreiz sanāca laukumā Baltās nama priekšā, ne prātā nenāca, ka briest milzīga katastrofa.
- Ko mēs varam mācīties no tā laika notikumiem un no tā, kas vēlāk tiem sekoja?
— Galvenais, ko derētu ņemt vērā nākotnē – ir jābūt gudrākiem. Nedrīkst ļauties dažādu skaistu pasaciņu ietekmei un pievilties. Nedrīkst dzīvot ar rozā brillēm – ir jāskatās uz lietām ar skaidru skatu. Svarīgi ir saprast, ka neviens neaizstāvēs mūsu intereses, ja vien mēs paši par tām necīnīsimies, tāpēc ir jābūt prātīgiem un nekādā gadījumā nemesties iznīcināt savu valsti, tikko kāds pamāj ar mazo pirkstiņu.
- Vai 1991. gada notikumus var uzskatīt par "krāsaino revolūciju"?
— Tas ir gaumes jautājums. Ja kāds vēlas, protams, var to nosaukt par "Krāsaino revolūciju", jo principā, ņemot vērā dažādu pazīmju kopumu, tāds nosaukums šiem notikumiem patiešām atbilst. Taču, skatoties uz to no otras puses – ja par "krāsaino revolūciju" runājam kā par iepriekš sagatavotu aktu, tad pierādījumi tam gandrīz nav atrodami.
Zinu, ka ir arī sazvērestības teorijas piekritēji, kuri uzskata: Garbačovs bijis CIP aģents, tāpat kā Jeļcins, un viss, kas notika, ticis gatavots jau daudzus, daudzus gadus. Es uzskatu, ka tas ir pārspīlējums, turklāt naivs. Tas drīzāk atgādina centienus aizbildināties un sacīt: "Mums ar to visu nekāda sakara nav, jo nekādu problēmu mums nebija – to visu paveikuši CIP aģenti."
Patiesībā situācija bija daudz sarežģītāka. Padomju Savienībā tiešām bija jūtama krīze, valdošās elites vidū ritēja cīņa par varu. CIP aģenti, ja vien tādi vispār bija (un viņi tiešām bija), arī savu pirkstu pielika, tas ir skaidrs, jo viņi kala šos plānus jau ilgus gadus. Tomēr nevaru apgalvot, ka šo situāciju sarīkoja viņi.
- Parunāsim par eliti. Kura elite ir vainojama vairāk: savienības līmeņa vai reģionālā?
— Manuprāt, tās abas bija vienlīdz ciniski noskaņotas šo notikumu sakarā un ir vienādi atbildīgas par notikušo. No vienas puses, Savienības elite, kurai bija visas iespējas virzīt un regulēt, neko neiznīcinot, vienkārši pameta valsts pārvaldi. Daļēji tas notika muļķības, daļēji – neģēlības dēļ. Arī nemākulībai bija sava loma
Tiklīdz radās iespēja iesaistīties cīņā par varu, vietējā mēroga elite tūdaļ parādīja savu patieso seju. Viņi metās šajā cīņā, pat nepadomājuši, kas ar viņu republikām notiks rīt, nedomājot, vai viņu rīcība nebūs graujoša. Tāpēc vainojami ir visi.
- Baltā nama aizstāvēšana bija ideālisms, bet ideālisms ir naivuma sekas. Kāpēc Padomju tauta bija tik naiva?
— Lieta tāda, ka tauta pati par sevi ir naiva, tāpēc ar to ir ļoti viegli manipulēt, kad tai pēkšņi zūd vēsturiski saprotami vai morāli tikumiskie orientieri. Tad uzmanība tiek pievērsta kam citam: straujai, mirklīgai mērķu sasniegšanai, ko tautai sola.
Kaut vai tās pašas loterijas, finansiālās piramīdas. Nav skaidrs, kāpēc cilvēki uz to uzķeras. Viņi taču zina, ka tiks piemānīti un tomēr metas šajā mutulī.
Es uzskatu, ka naivi ir ne tikai padomju cilvēki. Cilvēkiem tomēr vajadzētu domāt ar savu galvu un parēķināt dažus gājienus uz priekšu. Prognozēt, kā patiesībā beigsies iesāktais: te ir tas, ko man rāda un te – tas, ar ko viss var beigties.
Tomēr šajā gadījumā elitei pilnīgi noteikti vajadzētu uzņemties lielāko daļu vainas – viņiem, nevis tautai.
