RĪGA — 22.jan, Sputnik, Marina Petrova.
Pēc 25 gadiem Latvijas iedzīvotāji cenšas izprast, ciktāl nepieciešami bija 1991.gada upuri. Katram sava vilšanās: vieni gaidīja rietumu ekonomiku, citi — demokrātiskās brīvības. Nesaņemot ne vienu, ne otru, latvieši, tomēr pēc PSRS nesēro.
Detalizēti
Gadsimta ceturtdaļu kopš 1991.gada barikādēm Latvijā atcerējās tos notikumus nedēļas garumā. Gan oficiālo, gan neoficiālo pasākumu virkne kļuva par labu iemeslu atcerēties kā sākās Latvijas otrā neatkarība. Mēs sastapām Evitu Doma laukumā, kad tur noritēja barikāžu notikumu rekonstrukcija — ar smago tehniku un lieliem ugunskuriem. Viņa nāk šurp katru gadu — dalīties atmiņās ar tādiem pašiem aculieciniekiem kā viņa, un vākt parakstus grāmatai ar fotogrāfijām.
Vecākais paraksts ir datēts ar 1994.gadu — Evita pati nezināja, ka kolekcionē atmiņas vairāk nekā 20 gadus. "Kādreiz es atdošu to Barikāžu Muzejam," — saka viņa Sputnikam.
Tolaik viņa strādāja Salaspils bibliotēkā un aktīvi darbojās "Latvijas Tautas frontē". Barikāžu notikumus atceras visos sīkumos.
"Bija bail. 15.janvārī visas sievietes aizveda projām, jo visi domāja, ka atnāks "Interfronte" ar tankiem. Man bija 50 gadi, es nodomāju: nu, ko es varu zaudēt. Bija ļoti daudz produktu, bet maize toreiz izbeidzās — cilvēku bija daudz. Viss bija: cīsiņi, medus, sviests — bet maizes nav. Es iegāju veikalā, tur aiz stūra bija. Bet man sieviete saka: ko jūs ņemat divus klaipiņus — maizes ir tik maz, rīt vairs nebūs. Tā, starp citu, arī notika — no rīta maizi vairs nebija iespējams nopirkt.
Bet es viņai atbildu: jūsu dēla uz laukuma, iespējams nav, savukārt tiem, kas tur stāv, tā varbūt pēdējā diena. Es biju tik nikna. — Vēl viena sieviete, kas tepat blakus dzīvoja, saka: ko jūs te ugunskurus kuriniet, mans bērns smok. Bet es viņai saku: tas jums, rīdziniekiem, vajadzētu šeit stāvēt un sargāt, nepatīk — brauc uz laukiem," — atceras Evita.
Pēc PSRS viņa neilgojās. "Daudzi saka, ka padomju laikos bija labi, bet man labi nebija. Es labi atceros, kā mūsu deputāti saņēma pakas, bet mēs pat kafejnīcā nopirkt neko nevarējām — neskatoties uz to, ka bijām ideoloģiskie darbinieki", — viņa saka.
Neviens jūsu problēmas neatrisinās
Neskumst par PSRS arī Romualds Ražuks — "Latvijas Tautas frontes" bijušais līdzpriekšsēdētājs, tagad — Saeimas deputāts. Viņu sastopam uz 1991.gada barikāžu laukuma, kas tika atklāta Rīgas centrā, godinot 1991.gada notikumu 25.gadadienu.
"Tam ir liela simboliska nozīme, šeit bija pirmās barikādes, bet – Latvijas Kara muzejā, daļa no kura atrodas Pulvertornī, izvietojās barikāžu štābs. 20. janvārī uz Bastejkalna atradās tā saucamais "trešais spēks" – karavīri, kuri šāva gan pa milicijas darbiniekiem IeM ēkā, gan pa omoniešiem, kuri mēģināja ieņemt IeM, lai izraisītu plašāku konfliktu un ievestu kara stāvokli, it kā Latvija pati netiekot galā. Mēs uzreiz atskrējām šurp no Tautas frontes štāba, aicinot cilvēkus neiet pie IeM ēkas. Šī vieta bija priekšpostenis, pie tām briesmām, kas notika Bastejkalnā," — stāsta Ražuks.
Pēc politiķa sacītā, padomju laikā viņam varētu būt labas perspektīvas, kā arī lielas izpeļņas, bet dzīve izveidojusies citādi.
"Mana dzīve sadalījās divās daļās. Es gatavojos kļūt par katedras asistentu ar 300 rubļu algu, kad man bija 33 gadi, es uzrakstīju disertāciju, viss bija kārtībā. Bet tad tas izgaisa, nācās strādāt naktīs par parastu ārstu Rīgas slimnīcās, tad iesaistījos politikā, tā kļuvu par līdzpriekšsēdētāju," — atceras deputāts.
Politiķis piekrīt: Latvijas iedzīvotāji tiešām mazliet vīlušies cīņu rezultātos par neatkarību — acīmredzot, viņi bija to citādi iedomājušies.
"Mums likās, ka demokrātija un neatkarība atrisinās visas mūsu problēmas — pat privātās. Izrādījās gluži pretēji: katram savas problēmas nācās risināt pašam un ne visi cilvēki to bija spējīgi pārdzīvot. Es uzskatu, ka viss atkarīgs no cilvēka pozīcijas, no tā, cik viņš ir aktīvs. Cilvēks var daudz, ja iet uz mērķi," — uzskata Ražuks.
Ja tikai mums būtu citi politiķi
Alda, kuru ar vīru Juri 20.janvārī sastopam Doma laukumā, neslēpj vilšanos. Ģimene kļuva ne tikai par 1991.gada 20.janvāra notikumu liecinieci, bet arī dalībnieci — tagad katrs no viņiem stāsta, ka tonakt lode varēja trāpīt arī viņiem.
"Mēs bijām šeit, Doma laukumā. Kad visi kopā stāvējām, bail nebija, bet tad, kad klausījāmies pa radio par notikumiem Viļņā, tad sajūtas bija nepatīkamas. Es tieši 20.datumā dežurēju. Neviens nezināja, kas notiks tālāk. Mums bija svarīgi nostāvēt," — atceras Juris.
"Kad sākās uzbrukums, daļa cilvēku atradās baznīcā, daļa devās pie Brīvības pieminekļa, bet es tonakt devos mājās, tad skatoties televīziju padomāju: ja būtu palikusi, tad man arī šī lode varētu trāpīt. Toreiz tauta bija vienota. Kad ieradās karavīri, mēs stāvējām ķēdē apkārt Saeimai, tad priekšā nostājās pareizticīgo mācītājs, viņam to izdevās nomierināt,” — piebilst Аlda.
Neskatoties uz vilšanām jaunajā varā, padomju valsts viņai arī nav žēl. "Domājām, ka būs savādāk. Varētu būt labāk, bet tomēr ir labāk, nekā bijis. Gribētos, lai cilvēki nebrauktu projām uz ārzemēm, lai būtu darbs. Kāpēc nevar būt, kā pirmās republikas laikos, kad bija uzņēmumi?
Bet sanāca tā, ka iznīcinājām gan to, kas bijis krievu laikos, gan to kas bijis latviešu laikos — nekas nav palicis. Būtu nepieciešama vairāk uzņēmīga Saeima, kas būtu domājusi par tautu un darba vietām, un mazāk strīdētos savā starpā," — saka Alda.
Ar padomju identitāti
Bet, ja līdz šīm runa bija par ekonomiskajām vilšanām, tad Sergejam Krukam, Stradiņa universitātes profesoram, vilšanās izrādās tīri politiskā veidā. 1991. gadā viņš bija žurnālists, diennakti strādāja Latvijas Radio — kā to sauc "idejas vārdā". Bet vēlāk izrādījās, ka jaunā valsts neuzskata viņu par savu pilsoni.
"Godīgi sakot, manas gaidas un tas ko pēc 1991.gada esmu saņēmis, pavisam nesakrita, gluži otrādi. Es tāpat paliku pie savas padomju identitātes, bez politiskām tiesībām un bez pārvietošanas brīvības. Tāds ir nepilsoņa statuss. Man nekas nav mainījies. Bija Padomju Savienība, kad mana balss neko nerisināja un man nebija pārvietošanas brīvības," — viņš saka intervijā radio Baltkom. Vienlaikus viņš atzīt: atpakaļ pie PSRS nemaz negribas —var pielāgoties, kā izrādījās, visam.
Par politiskām brīvībām, kā galveno šķēršļi, būt lepnai par jaunu valsti, runā arī Marina Kostenecka, viena no Latvijas Tautas frontes līderiem, 1991.gada barikāžu dalībniece.
"Viennozīmīgi, to valsti, par kuru stāvēju barikādēs, es neesmu saņēmusi. Bet es nekādā gadījumā negribu atgriezties tajā valstī, no kuras mēs izgājām, pateicoties mūsu cīņai pret tolaiku režīmu. Es viennozīmīgi negribētu atgriezties PSRS.
Tomēr mēs nevarējām panākt pilsoņa statusu Krukam. Esmu etniskā krieviete, un man bija žēl, ka tiem krieviem, kuri bija barikādēs, kas kopā ar mani atbalstīja Latvijas neatkarību, kad šī neatkarība tika atjaunota, bija teikts: maurs savu darbu nostrādājis, tagad maurs var iet.
Tas mani neapmierina neskatoties uz to, ka es pati esmu Latvijas pilsone. Taču tas mani neatbrīvo no atbildības un vainas apziņas visu manu krievu tautiešu priekšā, kuri stāvēja kopā ar mani barikādēs par Latvijas neatkarību," — saka Kostenecka radio Baltkom intervijā.
