RĪGA, 10. augusts — Sputnik. Baltijas valstu bailes par to, ka "krievu lācis" varētu atkost no tām kādu gabalu, nav pamatotas, uzskata Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra direktors Ruslans Puhovs, raksta Inosmi.ru. Intervijā čehu medijam Aktualne.cz viņš paskaidroja, ka Maskava nostiprina savu klātbūtni pie robežām, taču tās mērķis ir nevis NATO, bet Ukraina.
Eksperts norādīja, ka Baltijas valstu bailes no Krievijas ir saprotamas no freidisma viedokļa, jo tām jau ir noteiktā vēsturiskā pieredze attiecībās ar Krieviju.
"Daudz grūtāk saprast dažus cilvēkus Zviedrijā vai Polijā — valstīs, kam nav tādas vēsturiskās pieredzes kā Baltijai. Tomēr arī viņus pārpilda tādas pašas bažas," — uzskata Puhovs.
Eksperts norāda, ka Polijā visus uztrauc liktenis, kāds varētu gaidīt Suvalku – šauro joslu starp Baltiju un Poliju, tāpēc valsts palielina militāro budžetu.
"Taču kuriozs ir tāds, ka finanses tiks novirzītas brīvprātīgo nodaļu veidošanai. It kā Krievijas armija žigli sadragās poļu bruņotos spēkus, un tālāk ar krieviem cīnīsies tikai bruņotie pilsoņi, partizāni, kuri slēpsies mežos," — norāda eksperts.
Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra direktors uzskata, ka paziņojumi par Krievijas spēku pastiprināšanos pie robežas ar Poliju un Baltiju ir traģikomiski.
"Pirmkārt, ja liksim pie malas ideoloģisko zemtekstu un paskatīsimies uz reālo Krievijas armijas dislokāciju, kļūs skaidrs, ka Krievija nepalielina savus militāros spēkus nedz Baltijā, nedz Kaļiņingradā," — atzīmē eksperts.
"Kaļiņingradā faktiski nav militāro grupējumu. Vienības, kas tur atrodas, ir vājas. Praktiski viss smagais bruņojums tika izvests no anklāva 2009.-2010. gadā. Krievija liek manīt, ka šis reģions to neinteresē," — atgādina Puhovs.
Eksperts uzskata, ka Krieviju droši vien var interesēt Ukraina, jo pie Ukrainas robežas tiek veidota pilnīgi jauna militārā infrastruktūra. Puhovs to saista ar situāciju, kāda izveidojusies pēc 2014. gada, kad Krievija zaudēja "gandrīz visus varas instrumentus situācijas ietekmei Ukrainā."
"Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija negrasās karot Baltijā. Tāpēc ir dīvaini dzirdēt no zviedriem, ka krievi var okupēt Gotlandes salu. Kādiem tad nolūkiem Krievijai ir vajadzīga Gotlandes sala?" — uzsver eksperts.
Pēc Puhova domām, NATO pārmetumi Krievijai par Baltijas militarizāciju ir smieklīgi — "Baltijas valstis ir praktiski demilitarizētas vismaz no Krievijas puses."
"Polija plāno iepirkt zemūdenes ar franču spārnotajām raķetēm, kuras no Polijas teritoriālajiem ūdeņiem spētu izdarīt triecienu pa Sanktpēterburgu. Pagaidām nav skaidrs, vai šis darījums notiks, tomēr, ja tas īstenosies, tas kļūs par nopietnu pamatu saspīlējuma eskalācijai šajā reģionā," — atgādina eksperts.
Jautājumā par Krievijas plāniem izvietot Kaļiņingradā raķetes "Iskander", analītiķis norāda, ka tur joprojām tiek izvietotas iepriekšējās paaudzes raķetes "Točka".
"Krievija sūta "Iskanderus" uz reģioniem, kur pastāv reāls risks, kur nevar izslēgt to izmantošanu," — norāda Puhovs.
Starp stratēģiskajiem virzieniem viņš norāda Japānu, ar kuru Krievijai ir sarežģītās attiecības, ir daudzi jautājumi ar Ķīnu, pastāv draudi pie dienvidu robežām — bruņotas vienības no Afganistānas var nokļūt Centrālāzijā, kur Krievijai ir sabiedrotie. Turklāt vēl jāņem vērā saspringtā situācija Kalnu Karabahā un konflikts Sīrijā.
"Kaļiņingrada būs pēdējā vieta, kur nonāks "Iskanderi". Nekādas militārās nozīmes to izvietošanai tur es neredzu. Tā būtu tikai resursu izšķiešana," — uzsvēra Stratēģiju un tehnoloģiju analīzes centra eksperts.
Turklāt, neskatoties uz to, ka retorikas līmenī attiecības ar Rietumiem nav pārāk siltas, no uzticamības viedokļa viss ir otrādi.
"Pastāv un darbojas vienošanās par atklātām debesīm, notiek divpusējas konsultācijas, Rietumi aicina mūs uz militārajām mācībām, un mēs aicinām viņus uz savējām. Jā, PR ir slikts, bet attiecības nemaz nav tik sliktas, kā varētu likties," — uzskata Puhovs.
Eksperts norāda, ka Krievijai var rasties nopietnas problēmas ar lielāko daļu kaimiņvalstu.
"Šodien Krievija ir stratēģiskā vientulībā. Par vienīgo sabiedroto militārajā jomā var uzskatīt tikai Ukrainu un – zināmā mērā – Armēniju. Visas Centrālāzijas valstis drīzāk gan ir viens liels jautājums," — noslēgumā paskaidroja eksperts.
