RĪGA, 3. jūlijs — Sputnik, Viktors Petrovskis. Āgenskalna ielās neizdosies sastapt zirga pajūgu. Tāpat kā jebkurā citā Rīgas rajonā, arī šeit valda autotransports. Taču arhitektūra un nesteidzīgais dzīves ritms dāvā iespēju atgriezties pagātnē.
50. gadu vidū kāda attāla radiniece, cienīgajama vecuma vācu valodas skolotāja pārvācās šurp no laukiem – viņu uzaicināja padzīvot pie sevis draudzene, kurai bija vientuļi. Aiz mazā dzīvoklīša logiem divstāvu ēkā bija ābeļdārzs. Par īstu ģimenes leģendu kļuva vecenītes stāsti par to, kā pavasaros viņas logā klauvējuši Āgenskalna ziedošo ābeļu zari un novērsuši paslinku skolēnu uzmanību, kam viņa palīdzējusi vācu valodas mācībās.
Manā sirdī šis bērnības tēls kļuva par Āgenskalna – omulīgā, zaļā, inteliģentā un romantiskā rajona simbolu.
Agrāk Āgenskalna vietā stāvēja tiesneša Heinriha fon Āgena muiža. Oficiāli to sauca par Švarcgofu, taču vietējiem iedzīvotājiem daudz labāk patika nosaukums Hagensberg – "Āgena kalns".
Atgriešanās pagātnē
Vēsture laboja Āgenskalna tēlu visā tā pastāvēšanas laikā. 1786. gadā tas kļuva par Rīgas trešās priekšpilsētas daļu, pēc tam šeit atradās Rīgas garnizona vasaras nometnes. 1812. gadā, bīstoties no Napoleona armijas iespējamā uzbrukuma, Rīgas militārais ģenerālgubernators Ivans Essens pavēlēja nojaukt tās apkaimē visas ēkas.
Atkal atdzimt Āgenskalnam izdevās XX gs. sākumā, kad tika izstrādāts detalizēts rajona apbūves plāns un parādījās pirmās mājas. Taču arī tagad vēsturei bija kas sakāms: sākās Pirmais pasaules karš, un visus būvdarbus nācās atlikt. Piemēram, 1911. gadā sāktie Āgenskalna tirgus būvdarbi beidzās tikai pēc 12 gadiem, 1923. gadā.
Pašlaik tirgus ir kļuvis ne vien par Pārdaugavas, bet arī visas Rīgas ievērojamu vietu. Sarkano ķieģeļu ēkā dzīve sit augstu vilni. Tirgus ir pārdzīvojis divus karus, padomju impērijas sabrukumu un daudzus citus vēsturiskus pavērsiena puntus, un tagad tas iekļāvies mūsdienu dzīvē un droši konkurē ar modernajiem supermārketiem.
Inteliģence un vienlīdzība
…Vientuļš bomzis stūrī nebojā iespaidu. Tāpat kā bezpajumtes suns, kas atradis patvērumu tirgus paviljonā. Tepat līdzās atpūšas daži drukni kaķi. Cilvēks, suns un kaķi iekļaujas ikdienas dzīvē un nerada ne mazāko disonansi.
"Svaigs piens, pērciet droši,"- pārdevēji tirgū reklamē savas preces, taču neuzbāzīgi, necenšoties pārkliegt viens otru. Skan krievu un latviešu valodas.
Pie letes apstājas labi ģērbta sieviete – tumsnēja āda, gaumīgi rotājumi, dārga somiņa. Viņu nemulsina ne bomzis, ne suns, ne arī kaķi. Rodas iespaids, ka šeit visiem viņiem ir vienādas tiesības. Ja tirgus patiešām var būt inteliģents, droši vien, tas iespējams tikai šeit, Āgenskalnā.
"Es vienmēr eju tikai uz tirgu. Man šeit viss patīk – cilvēki, produkti un atmosfēra," – atzīst vietējā iedzīvotāja Viktorija.
Produktus viņa izvēlas rūpīgi: interesējas par kvalitāti, jautā, ko par tiem teikuši citi pircēji.
"Es nevaru vienkārši ņemt un nopirkt. Produktu izvēle, manuprāt, ir īsts process. Gribu būt droša, ka paņemšu to, kas ir vajadzīgs. Man ir mazbērni, un tā ir atbildīga lieta," – viņa stāsta.
Tirgus ēkai ļoti līdzīgi ir arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas korpusi. Kā nu ne, tos taču projektējis viens arhitekts – Reinholds Šmelings. Stāsta, ka 1910. gadā pats Krievijas imperators Nikolajs II atbraucis uz Rīgu, lai aplūkotu arhitekta veikumu. Slimnīca viņam ir iepatikusies, un cars to pavēstījis arhitektam.
Šodien tā ir viena no lielākajām slimnīcām Latvijā. Piemēram, šeit 2002. gadā ķirurgs Romāns Lācis veica pirmo sirds pārstādīšanas operāciju valsts vēsturē. Nesen viņa vadītā ķirurgu grupa implantēja mākslīgo sirds vārstuli Latvijas prezidentam Raimondam Vējonim.
Slimnīcas vēsture ir cieši saistīta ar paša rajona vēsturi. Pat vizuāli tā pieskan citām Āgenskalna ēkām.
2013. gadā vienā no slimnīcas korpusiem izcēlās ugunsgrēks – bija sprāguši skābekļa baloni. Informācija izplatījās starptautisko informācijas aģentūru ziņu lentēs. Par laimi, upuru nebija – negadījumā cieta divi cilvēki, 170 cilvēkus nācās evakuēt. Toreiz visu pasauli aplidoja kadri ar pacientiem uz ielas.
Toties gandrīz nemanāmi noritēja Černobiļās AES avārijas likvidētājiem veltītā pieminekļa atklāšana. Bija nolemts uzstādīt to šeit, slimnīcas teritorijā. Katastrofas seku likvidēšanā piedalījās vairāk nekā 6 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, un tagad regulāru bezmaksas diagnostiku Stradiņa slimnīcā saņem dzīvajos palikušie. ČAES avārijas seku likvidētāju starpā ir arī bijušais Latvijas prezidents Valdis Zatlers, kurš cenšas nepalaist garām avārijas gadadienu un ik gadus ierodas slimnīcā, lai noliktu ziedus pieminekļa pakājē.
"Cilvēkiem piedāvāja brīvprātīgi piedalīties riskantos un dzīvībai bīstamos darbos bojātā kodolreaktora tuvumā vai mazgāt mašīnas, kas atgriezās no darba reaktora zonā. Viņiem solīja tūlīt pat palaist mājās par darba laikā saņemtu lielu apstarojumu. Tie bija meli – neviens nemērīja saņemto apstarojumu, un neviens netika palaists mājās. Tomēr nebija iespējams atrunāt puišus – viņi brīvprātīgi gāja saņemt nāvējošo dozu…" – atcerējās Zatlers, stāstot par savu līdzdalību ČAES avārijas seku likvidācijā. Šodien Latvijas eksprezidents cīnās ar onkoloģisku slimību, ko, iespējams, provocējusi radiācija.
Nesteidzīga dzīve
Āgenskalns dzīvo bez steigas. Šaurajās, nereti pat bruģētajās šķērsieliņās valda klusums. Skaņi sasaucas suņi un kaijas, ceļā bieži redzami kaķi: te viens skatās pa logu, cits tek pāri ielai, uzmanīgi vērojot, vai neparādīsies mašīnas, trešais uz sētas sildās saulītē… Ne velti laikam tieši Āgenskalnā 2015. gada sākumā durvis vēra kaķu kafejnīca "Minka", kur apmeklētājiem kompāniju sastāda vairāki kaķi.
Bieži vien ielās redzami vietējie iedzīvotāji, kuri atkal un atkal vēro sen pazīstamās mājas. Tās šajā rajonā ir vecas, un saglabājušās daudzas koka ēkas. Atšķirībā no tipveida mikrorajoniem, kas parādījās galvaspilsētā padomju laikos, te valda īsts ekskluzīvs.
"Ir tik garlaicīgi dzīvot starp vienveidīgajām padomju daudzstāvenēm. No estētikas viedokļa tu tur vienkārši eksistē. Tajos rajonos nav vēstures, tie ir kā datora "boti" – bez dvēseles. Āgenskalns – tā ir pavisam cita lieta, tā ir unikāla vieta," – stāsta māksliniece Anna, kura uz Rīgu atbraukusi no Maskavas. Trīs gadi pavadīti Āgenskalnā, un viņa ne reizi nav nožēlojusi vietas izvēli.
Stāsta, ka Āgenskalnu mīlējis arī Rihards Vāgners – viņš 1837. gadā ieradās Rīgā no Kēnigsbergas, lai strādātu vietējā teātrī. Latvijas galvaspilsēta komponistam nepatika, un viņš lielāko daļu laika labprātāk uzturējās Daugavas kreisajā krastā. Leģenda vēsta, ka klasiķis bieži parādījies tolaik populārajā traktierī "Jeruzāleme". Tagad šajā vietā ir dzejnieka Ojāra Vācieša muzejs.
Prezidenta numurs
Tiesa, Āgenskalns ir patālu no centra, tomēr arī to nereti apmeklē prezidenti un monarhi. Šeit krastmalā ir viena no prestižākajām viesnīcām Rīgā — Radisson SAS, kur 2005. gadā apmetās toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs.
Gandrīz desmit gadus pirms viņa Rīgu apmeklēja viņa priekšgājējs Bils Klintons. Tiesa, viņš gan Latvijā nepārnakšņoja – viņa vizīte valstī ilga tikai septiņas stundas.
Toties Bušs Rīgā pavadīja 20 stundas un nakšņoja Āgenskalnā. Mediji stāstīja, ka numurs, kurā viņš nakšņojis, tolaik maksājis 1180 eiro dienā. Starp citu, žurnālisti noskaidroja, ka tas bijis Krievijas šovbiznesa zvaigžņotā pāra – Allas Pugačovas un Filipa Kirkorova iemīļotais numurs. Taču viņu tolaik Rīgā nebija, tāpēc ASV prezidentam neradās nekādas grūtības ar naktsmājām.
ASV amatpersonu vizītes Latvijā sagādāja dažādas grūtības arī vietējiem iedzīvotājiem. Pašmāju specdienestiem pieredzes nebija daudz, tāpēc viņi pūlējās parūpēties par katru sīkumu – slēdza ielas, aizliedza cilvēkiem pieiet pie logiem, draudēja ar "snaipera lodi" nepaklausības gadījumā. ASV prezidenta vizīšu laikā Āgenskalns nokļuva īstā aplenkumā, tomēr vietēji tikai filozofiski noteica: "Kā atbrauca, tā aizbrauks, dzīvosim tālāk…"
Gaismas un tumsas pils
Pēc tam pie Āgenskalna un Torņakalna robežas sākās gadsimta projekta īstenošana – par "Gaismas pili" iedēvētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbi. Vērienīgo projektu, kas izmaksāja vairāk nekā 130 milj. latu, nereti sauc arī par pieminekli bijušajai kultūras ministrei Helēnai Demakovai. Neskatoties uz nežēlīgo finansiālo krīzi, kas pārņēma Latviju 2008. gadā, bibliotēkas celtniecība tika uzsākta un kļuva par dārgāko šāda tipa celtni pasaulē.
Ēkas celtniecībā Demakova saskatīja īpašu jēgu.
"Problēma ir tā, ka mūsu sabiedrība dzīvo divos paralēlos informācijas laukos, bet bibliotēka būs visiem viena. Tā ļaus saliedēt sabiedrību, lai arī daudzi to nevēlas… Bibliotēkā pieejami tūkstošiem krievu literatūras sējumu, unikālas kolekcijas, Čehova arhīvs. Tur ir gan pareizticīgo, gan vecticībnieku fondi. Tās ir bagātības, par kurām nez kāpēc nav pieņemts runāt," – viņa skaidroja, kāpēc ir jāceļ šī ēka.
Būvdarbu gaitā arvien dziļāka kļuva finansiālā un ekonomiskā krīze valstī – Latvijas IKP kritās par 20%, plīsa nekustamo īpašumu burbulis, bezdarba līmenis uzlidoja neredzētos augstumos, iedzīvotāji bariem vien pirka lidmašīnas biļetes vienā virzienā un devās peļņā uz citām ES valstīm. Latvija pārcieta vienu no dramatiskākajiem savas vēstures posmiem, tāpēc bibliotēkas celtniecību daudzi uzskatīja par ņirgāšanos. "Gaismas pils" ir pārvērtusies par "Tumsas pili", — rakstīja avīzes, opozīcija pieprasīja tās celtniecībai piešķirtos līdzekļus atvēlēt pensijām un pabalstiem.
"Lielās depresijas laikos ASV celtniekiem bija gandrīz viena vienīga darba vieta – Empire State Building. Pie mums par tādu simbolu kļuvusi LNB ēka," — skumji jokoja žurnālisti.
Nacionālās bibliotēkas celtniecība tika apturēta 2010. gadā, kad valsts kasē naudas vairs nebija, tomēr pēc tam līdzekļus projekta turpināšanai izdevās sagrabināt.
Ēka iznāca monumentāla, un daudziem tā nepatika. Sazvērestību teorijas piekritējiem pat ienāca prātā, ka bibliotēkā paslēpts NATO lokators, jo ārēji ēka patiešām atgādināja tālās darbības radiolokācijas staciju. Pēc tam blogos paklīda runas par to, ka ēku izmantojot masoni: sak, tās iekšpusē redzēti brīvmūrnieku simboli. Protams, tas neapstiprinājās, taču pārvērtās par pilsētas leģendām, kam lētticīgi ļautiņi labprāt tic.
Toties arhitekti un speciālisti par jauno būvi bija sajūsmā. To projektēja latviešu izcelsmes amerikāņu arhitekts Gunārs Bikerts.
"Manas domas rit vienā virzienā – ēkas nozīme un iespaids uz latviešu tautu. Tā jau pilda savu uzdevumu. Drošības sajūta, noteikta pašpārliecība. Identitātes jautājums. Tas viss sanāk kopā, jo uz garāmgājēju bibliotēka atstāj pārliecinošu un ietekmīgu iespaidu. Es ieraudzīju, ka bibliotēka ar savu tēlu patiešām pierādīja mūsu tautas spēku, kas jāatrod no jauna un jāturpina," – teica Bikerts. 2016. gada janvārī viņš svinēja 91. dzimšanas dienu.
Āgenskalna iedzīvotāju dzīve pēc bibliotēkas uzcelšanas īpaši neizmainījās, taču zināmas neērtības radās. Ēkā nereti tiek rīkotas augstākā līmeņa tikšanās un konferences, tāpēc dažkārt nākas ņemt vērā īpašos drošības pasākumus rajonā. Taču kopš 2005. gada, kad Latvija uzņēma prezidentu Bušu, vietējās varas iestādes pret tādām lietām izturas aukstasinīgāk, tāpēc pilsētniekiem vairs nerodas pavisam nopietnas problēmas.
Krievijas simbols
Ik gadus 9. maijā Āgenskalns pārvēršas par cilvēku jūru. Jau kopš padomju laikiem par vienu no šī rajona simboliem ir kļuvis arī piemineklis Atbrīvotājiem, ko dažkārt dēvē vienkārši par "krievu pieminekli". Šeit notiek Uzvaras dienai veltītie pasākumi. Savā aprakstā "Krievi Latvijā: dzimtās mājas, nevis viesnīca ar skatu uz jūru" es stāstīju par to, ka šajā dienā pieminekļa pakājē pulcējas simtiem tūkstošu cilvēku.
Bieži vien nacionālistiski noskaņoti politiķi uzbrūk Uzvaras piemineklim. Kādu laiku viņi pat centās panākt tā iznīcināšanu, tomēr pēc "bronzas nakts" Igaunijā nolēma, ka tas nav vēlams. Daudzu rīdzinieku acīs šim piemineklim ir ļoti liela nozīme.
90. gadu sākumā divi nacionālisti centās to uzspridzināt. Taču ideja beidzās traģiski viņiem pašiem: viens no "spridzinātājiem" gāja bojā, bet otram tika piespriesta brīvības atņemšana.
Apkārt monumentam plašas lielais Uzvaras parks, kurā labprāt brīvo laiku pavada gan Āgenskalna, gan citu Rīgas rajonu iedzīvotāji.
Plašajās pļaviņās un līdzās nelielajām ūdenskrātuvēm parka teritorijā rīdzinieki rīko piknikus un pastaigājas ar suņiem, pa labiekārtotajiem celiņiem vizinās velosipēdisti un skrituļslidotāji, pastaigājas māmiņas ar mazuļiem.
Pie tam Uzvaras pieminekļa pakājē pēc tradīcijas ziedus mēdz nolikt jaunlaulātie no krievvalodīgo aprindām. Savukārt latviešu pāri lielākoties izvēlas Brīvības pieminekli Rīgas centrā.
Tiesa, Āgenskalns ir draudzīgs rajons, un etniskās atšķirības īpaši nekrīt acīs. Tāpat kā visa Rīga, arī Āgenskalns ir iemācījies dzīvot daudznacionālā vidē – tā rajonu padara vēl pievilcīgāku un savdabīgāku.
