RĪGA, 14. maijs — Sputnik. Pirms 71. Uzvaras gadadienas Sputnik korespondents tikās ar rakstnieku, publicistu, Krievijas kara vēstures biedrības (KKVB) Centrālās padomes locekli Armenu Gasparjanu.
— Vispirms gribētos pajautāt, kāpēc tika izveidota Krievijas kara vēstures biedrība, ar ko nodarbojas tās Centrālā padome?
— KKVB ir XX gs. sākuma Krievijas Imperatora Kara vēstures biedrības pēctecis. 1914. gadā visi biedrības biedri devās uz fronti, un tā tika slēgta. KKVB ir daudz darba virzienu. To vidū svarīgākais, šķiet, ir izglītojošais darbs, ar ko nodarbojos arī es: radio un televīzijas programmas, tikšanās ar lasītājiem.
— Vai kara vēsturi visur māca vienlīdz slikti?
— Nevaru tam piekrist. Baltkrievija un Armēnija ir valstis, ko varam minēt citām par piemēru. Tur nekad nav veikti drosmīgi eksperimenti, un dīvaini spīkeri nekad nav pielaisti pie sabiedriskās apziņas dogmu veidošanas. Šo valstu publiskajā telpā nevarētu parādīties, piemēram, Igors Čubajs, kurš apgalvotu, ka Ļeņingradas blokāde nav bijusi. Viņu vienkārši neviens neaicinātu piedalīties televīzijas pārraidēs, viņš kļūtu par izstumto. Šajās valstīs regulāri tiek publicēti fundamentāli zinātniski pētījumi. Tādi ir arī pie mums, taču mazākā apjomā. No Armēnijas esmu atvedis milzīgu grāmatu "Armēņu tautas ieguldījums Otrajā pasaules karā", kurā ierakstīti visu karavīru uzvārdi, ko izdevies atrast arhīvos. Pie mums gan organizētas meklēšanas vienības, gan sastādītas reģionālās atmiņu grāmatas, taču federālajā līmenī šāda darbība netiek veikta.
— Kāds ir Baltkrievijas un Armēnijas vēsturiskās atmiņas noslēpums?
— Katrs ceturtais baltkrievs ir gājis bojā karā, valstī bija bērnu nāves nometnes, tur vēstures pārskatīšana nav iespējama principā. Katru gadu notiek ducis zinātnisku konferenču un pasākumu, kas veltīti Otrā pasaules kara upuru piemiņai.
— Kāpēc Krievijas Aizsardzības ministrija joprojām slēpj daudzus Otrā pasaules kara vēsturiskos dokumentus? Vai pastāv bažas, ka kļūs zināmi kādi nepatīkami kara fakti, par ko klusē Krievijas oficiālā vēsture?
— PSRS sacerēja patiesi rafinētu Lielā Tēvijas kara vēsturi. Lielākā daļa problēmu, ar ko sastapās mūsu sabiedrība 90. gados, saistītas ar kara politizēšanu. Valdība ilgi negribēja atslepenot arhīvus, jo saprata: rezultātā karš atšķīrās no sākotnējā plāna, kas paredzēja cīņas pretinieka teritorijā ar minimāliem zaudējumiem. Iznākums bija pavisam citāds.
Beidzot atklājās informācija par līdzdalību iznīcināšanas politikā. Pie mums visu laiku tika uzskatīts, ka šāva un slepkavoja tikai vācieši. Vēlāk izrādījās, ka lielāko daļu soda operāciju veikuši vietējie: ukraiņi, latvieši, igauņi, krievi. Spožākais piemērs — Katiņa. Mēs bijām pārliecināti, ka šī traģēdija ir tikai vāciešu darbs. Tikai retais zina, ka Ukrainas KP Centrālās komitejas sekretārs Ščerbickis lūdza, lai ziņas par ukraiņu tautas sadarbību ar bendēm netiktu publicētas.
Kad arhīvi tika atslepenoti, vecākā vēsturnieku paaudze nespēja sniegt atbildes uz jautājumiem, kas interesēja cilvēkus, jo tās viedokli ietekmēja komunistiskās partijas ideoloģija. 90. gados cilvēku pirmā reakcija bija šoks, neizpratne, noliegums.
Šodien jau izveidojušās vēsturnieku aprindas, kuru pētījumiem var uzticēties, viņus ideoloģija neietekmē. To vidū ir Aleksandrs Djukovs, Vladimirs Simendejs, Aleksejs Isajevs, Dmitrijs Šeins, Valērijs Zamuļins. 20 zinātnieku darbs pēdējo 11 gadu laikā ir devis rezultātu, taču pagaidām tas ir samērā pieticīgs. Grūti pretoties totālai vēstures falsificēšanai.
— Vai jūs varētu nosaukt falsificēšanas piemērus?
— Herberts Cukurs — nacionālais Latvijas varonis. Tas ir Rīgas geto bende, kurš sauca, ka vēlas pēc patikas nodzerties ebreju asinis. Rezultātā viņu likvidēja Mossad. Lietuvā ir savi "varoņi" — "Lietuvas aktīvistu fronte", kas 1941. gada jūnija beigās sarīkoja pret ebrejiem vērstus grautiņus, bet Igaunijā tiek glorificēti divu Igaunijas SS divīziju karavīri.
— Kas veido un popularizē šo personāžu pozitīvo imidžu?
— Vietējā politiskā elite. Neviena valsts nevar pastāvēt bez ideoloģijas. Mūsdienu līderi meklē atbalstu valstiskumam, apgalvojot, ka viņi ir "krievu asiņainas okupācijas" upuri, tātad tie, kuri pret šo okupāciju cīnījās, automātiski kļūst par varoņiem. Tas, ka šie varoņi ir kara noziedznieki, nevienu neuztrauc.
— Vai ilgs laiks ir vajadzīgs, lai mainītu vēsturisko apziņu? Vēl ir dzīvi liecinieki, kuri zina, ko patiesībā vērtas šīs organizācijas.
— Prakse liecina, ka ar desmit gadiem pietiek, lai pilnībā mainītu vēsturisko atmiņu. Vecākas paaudzes liecinieki, par kuriem jūs runājat, paliek novārtā. Viņiem neļauj runāt, kā tas notiek Latvijā vai Ukrainā. Savukārt aģitatoriem tiek nodrošināta pieeja medijiem un politiskais atbalsts, kā arī tiesības uzstāties zinātniskajās konferencēs. Tā tiek noteikts sabiedrības attīstības vektors.
— Ja 10 gadu laikā mainās apziņa, vai iespējams, ka valsts, kas pārvarēja fašismu, varētu atgriezties pie ultra labējām idejām, gadījumā, ja pie varas nāks jauna elite?
— To visu mēs jau redzējām 90. gados. Ultra labējie noskaņojumi ir dabiska atbilde uz nacionālo pazemojumu. Hitlers nāca pie varas kā vācu sabiedrības atbilde pēc pazemojuma Versaļā.
Tagad Vācijā atkal aug ultra labējais noskaņojums. Tas ir loģiski. Kad ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kuri negrib strādāt, mācīties un integrēties, kuri vēlas tikai saņemt pabalstu, vācieši saka: mēs jau barojam grieķu, itāļu un portugāļu liekēžus, cik ilgi tas vēl jāpacieš?
Pašreizējā Vācijas valdība dara visu iespējamo, lai labējo konservatoru vietu ieņemtu radikāļi. Paskatieties, kas redzams mītiņos Berlīnē. Iedomājieties tos melnbalta formātā, un jūs sapratīsiet, kas notika pagājušā gadsimta 30. gados. Kad pūlis sāka dziedāt "Deutschland über alles", tas man atgādināja mītiņu partijas kongresā Nirnbergā. Pirms dažiem gadiem situācija vēl bija mierīga.
— Vietām Uzvaru svin 8. maijā, citviet – 9. maijā. Dažās valstīs svētkus sauc par uzvaru Otrajā pasaules karā, citviet — par uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Kā ir pareizi, pēc jūsu domām?
— Brīdī, kad visi Vācijas bezierunu kapitulācijas akta parakstīšanas ceremonijas dalībnieki to bija parakstījuši, Maskavā jau bija 9. maijs. Tā ir tikai laika joslu starpība.
Uzvaras svētki, 9. maijs vienmēr ir svinēti ar plašu vērienu, tie ir tautas svētki. Par šo dienu mēs samaksājām ar 27 miljonu cilvēku dzīvībām. Uzvara ir viens no elementiem, kas apvieno krievus un Krievijā dzīvojošās tautas. Uzvaras dienu atzīmē gan veci, gan jauni, un tas ir pareizi. Būtu daudz sliktāk, ja mēs pārtrauktu to darīt, — aizmirstība mūs aicināja gan 90. gados, ga XXI gs. pirmajā desmitgadē: "Kāpēc jūs organizējat parādes? Jūs taču apdraudat visu pasauli!"
Uzvaras diena ir mūsu lielā tradīcija, un nav svarīgi, vai tas kādam nepatīk. Ja Baltijas valstis ir noskaņotas pret to, tā ir viņu problēma.
— Kas jādara, lai jaunieši vairāk interesētos par vēsturi?
— Ir nepieciešams izglītojošais darbs. PSRS pastāvēja ne tikai vēstures izpēte, bet vesela ideoloģiskā fronte: centrālā televīzija rādīja dokumentālās filmas, vēsturiskā literatūra tika laista klajā lielās tirāžās. Mūsdienās tāda vēsturiskas grāmatas tirāža, kā 4 tūkstoši eksemplāru tiek uzskatīta par milzum lielu.
— Vai kara vēsturē vēl ir saglabājušies kādi neatklāti fakti vai neizpētīti aspekti?
— 90% arhīvu, kas saistīti ar SMERŠ (pretizlūkošanas organizāciju kopējais nosaukums – red. piez.) darbību nav atslepenoti. Taču tas ir pretizlūkošanas dienests, kuru darbību neafišē neviena valsts visā pasaulē.
Kopumā kara vēsture ir labi izpētīta, un 71 gada laikā atklāts milzīgs dokumentu apjoms. Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā glabājas tūkstošiem dokumentu. Dažas tēmas vēl nav pietiekami labi atainotas sabiedrības apziņā, taču tas jau ir pavisam cits stāsts.
— Par kādām tēmām jūs runājat?
— Mēs maz zinām, par ko vispār cīnījās padomju cilvēki. Mēs aizmirstam, ka tas bija totālas iznīcināšanas karš. Neviena no mums šodien nebūtu, ja mūsu senči nebūtu veikuši varoņdarbu. Tie nav tukši vārdi.
Ļoti interesants ir arī padomju propagandas darbs kara laikā. Tikai retam cilvēkam zināms, kā strādāja Padomju informācijas birojs. Tā pirmā vadītāja Ščerbakova vārds ir noslēpumaini izgaisis no vēstures, un, pēc manām domām, tas ir briesmīgi.
Nepieciešams pēc iespējas vairāk uzzināt par žurnālistiem, kuru ieguldījums Uzvarā bija milzīgs. Es iesaku aplūkot arī partizānu darbu frontes aizmugurē, piemēram, paslepus drukātās un izplatītās skrejlapas — manuprāt, tā ir spilgta vēstures lappuse.
Cilvēki diskutē par Ļeņingradas blokādi – par to, vai pilsētas iedzīvotājiem nevajadzēja. Taču kā strādāja radio pilsētā okupācijas laikā? Kurš atceras radio žurnālista un frontes korespondenta Lācara Mogračeva vārdu, kurš iedvesmoja pilsētniekus cīņai? Viņš bija vietējais Levitāns. Tikai nesakiet, ka neesot nekādu dokumentu. To ir papilnam — lasīsiet līdz pensijai, un pat jūsu mazbērniem paliks. Agri vai vēlu mēs visiem izstāstīsim par Mogračevu un uzvarēsim!
