12. aprīlī Rīgā tika atklāta piemiņas plāksne, kas veltīta slavenajam Viktoram Tihonovam. Viņa vadībā 80. gados padomju hokejs sasniedza slavas virstones. Gandrīz desmit gadus, no 1968. līdz 1977. gadam viņš vadīja Rīgas "Dinamo". Viņš izvilka komandu no pilnīgas aizmirstības un aizveda līdz ceturtai vietai PSRS čempionātā. Championat.com galvenā redaktora vietnieks Jevgeņijs Sļusarenko paskaidroja, kāpēc tieši Latvijā Tihonovs kļuva par treneri.
Piemiņas plāksne tika atklāta pie ēkas Baznīcas ielā 41/43, kur izcilais speciālists dzīvoja no 1973. līdz 1977. gadam. Stāsts par to, kā Viktors Tihonovs apmeties šajā dzīvoklī pats par sevi liecina par viņa darbu Latvijā.
"Es palūdzu "Dinamo" vadītājus, lai mums piešķirtu dzīvokli netālu no slidotavas, parastu dzīvokli ar divām savā starpā saistītām istabām. Reiz ciemos ieradās republikas iekšlietu ministrs. Viņš vienmēr apmeklēja mačus un pēc tam pavadīja līdz mājām. Viņš paskatījās un teica: "Tā neder." Nākamajā dienā mums piezvanīja. Braucām ar sievu skatīties un ieraudzījām veselu pili. Nolēmām atteikties, jo jutāmies neērti. Taču mūs atkal izsauca un galu galā tomēr piešķīra mums šo dzīvokli," — vēlāk stāstīja treneris.
1974. gada dokumentālā filmā "Padomju hokejisti" ir daži kadri, kuros Tihonovs redzams pastaigā pa Rīgu kopā ar Konstantīnu Loktevu, kurš tolaik trenēja CSKA.
Tolaik diez vai kādam varētu ienākt prātā, ka pēc pāris gadiem šis jaunais cilvēks ar ausaini galvā, kurš tikko debitēja ar savu komandu starp spēcīgākajiem klubiem valstī, kļūs par galveno cilvēku padomju hokejā.
Šķiet, filmas veidotāji ar leģendāro komentatoru Nikolaju Ozerovu priekšgalā, kaut ko nojauta jau tolaik.
Iespējams, kāds teiks, ka hokejs Latvijā ir bijis arī pirms Tihonova. Daļēji tā ir. Tieši Rīgā 1908. gadā notika pirmā hokeja spēle Krievijas impērijas teritorijā, un kopš 30. gadu sākuma, kad PSRS teritorijā šī spēle pat netika popularizēta, Latvijā jau notika valsts čempionāts.
No otras puses, šīs tradīcijas saglabājās tikai līdz 1950. gadiem, kad rīdzinieki izlidoja no Padomju Savienības čempionāta augstākās līgas. Pēc tam hokejs republikā slīdēja arvien zemāk līdz sasniedza otrās līgas 15. vietu.
Šķiet, ja tolaik no Maskavas nebūtu atbraucis Viktors Tihonovs, vārdkopa "Latvijas hokejs" šodien izskatītos tikpat dīvaini kā, piemēram, Lietuvas hokejs, kas, starp citu, sākumā tika vērtēts pat augstāk.
"Maziņas istabiņas, kur varēja novietot tikai divas gultas un galdu, viss salauzts, divas tualetes stāvā, viena duša pirmajā stāvā. Ēdnīca, tiesa, ar labu virtuvi, pusotra kilometra attālumā. Tas bija labākais, ko izdevās atrast 90 km rādiusā no Rīgas," – atceras Tihonovs komandas treniņu bāzi pirmajās sezonās.
Taču latvieši, pirms uzaicināt Maskavas "Dinamo" otro treneri (līdz tam Tihonovs piecus gadus bija leģendārā Arkādija Černiševa palīgs), izpētīja viņa raksturu un bija pārliecināti, ka viņš neatkāpsies. Nesen vecākais sporta žurnālists Krievijā Sergejs Šmitko, kurš jaunībā dzīvoja vienā rajonā ar Tihonovu, atsauca atmiņā kādu epizodi.
– Bija novembra svētki. Laiks bija vēss un sniegains. Tihonovs vienatnē uz ledus trenējās vadīt ripu. Viņš pat nepaskatījās uz mani, lai gan visā stadionā bijām divi vien – visi normāli cilvēki sēdēja pie klātiem galdiem. Viņš bija uzticīgs savai lietai, un visam pārējam nebija nozīmes.
Tihonovs nevēlējās pamest Rīgu, pat tad, kad viņu uzaicināja stāties PSRS izlases priekšgalā. Līdz pēdējam viņš cerēja apvienot darbus, bet pēc sarunas ar VDK vadītāju Juriju Andropovu kļuva skaidrs, ka viņu gaida CSKA, PSRS izlase un pasaules slava. Tomēr slavenais treneris nekad nepiemirsa pilsētu, kurā bija guvis panākumus.
"Par treneri, kāds esmu pašlaik, esmu kļuvis tieši Rīgā. Tā bija lieliska vieta darbam un attīstībai. Man izdevās pārbaudīt sevi un saprast, ka hokejā es varu kaut ko panākt," — bieži atkārtoja Tihonovs.
Slavenais treneris aizgāja viņsaulē 2014. gada rudenī. Laikmets bija pavisam cits, arī cilvēki bija pavisam citādi. Tomēr šodien Rīga ir kārtējo reizi pierādījusi, ka ir tādi cilvēki, ko laika gaita neietekmē.
