Šodien daži politiķi, konjuktūrai izdabājot, noliedz, ka viņu valstu teritorijās atradušās koncentrācijas nometnēs, tai skaitā bērnu nāves nometnes. Rakstnieks, Krievijas Kara vēstures biedrības Centrālās Padomes loceklis Armens Gasparjans pastāstīja Sputnik, kāpēc par nacisma mazgadīgajiem ieslodzītajiem klusēja padomju propaganda un kāpēc par viņiem klusē arī tagad.
– Gasparjana kungs, kad tika organizētas bērnu nāves nometnes?
– 1941. gada 22. jūnijā, Padomju Savienības okupētajās teritorijās vienlaikus ar kara gūstekņu nometnēm tika izveidotas nāves nometnes. No sākuma pieaugušo iedzīvotāju ieslodzījumam, tad, līdz ar vācu armijas neveiksmēm, sāk celt nāves nometnes arī bērniem.
– Bet kāpēc? Kādiem nolūkiem nacistiem bija vajadzīgi bērni?
Informācija par šīm zvērībām, starp citu, figurēja Nirnbergas kara tribunālā. Visi šie medicīniskie eksperimenti bija dokumentāli apstiprināti. Vācieši, būdami rūpīgi birokrāti, visu protokolēja un sūtīja ziņojumus uz Berlīni. Šīs vēstures posms ir ļoti smags un nepatīkams, pat Vācijā par to cenšas nestāstīt.
– Kur bija visvairāk bērnu nometņu?
– Visvairāk šādu nometņu bija Baltkrievijas teritorijā. Starp pārējām Padomju Savienības republikām Baltkrievija visvairāk cietusi vācu okupācijas rezultātā. Vairākas nometnes tika uzceltas arī Latvijas teritorijā, no tām pazīstamākā ir Salaspils nometne.
– Ko jūs domājat par to, ka mūsdienu Latvijas politiķi apšauba Salaspils nometnes nāves statusu?
– Latvijas politiskā elite noliedz nāves nometņu eksistenci, gandrīz visi to uzskata par darba audzināšanas nometni. Tā nav patiesība. Gan Salaspils, gan citas, mazāk zināmās nometnes darbojās kā iznīcināšanas nometnes.
Par tām nav daudz informācijas. Tikai vietējiem iedzīvotājiem bija priekšstats par to, kas notika nometnēs, jo tur bija ierīkoti krematorijas krāsnis.
Informācija par nāves nometnēm kļuva pieejama gan Padomju Savienības iedzīvotājiem, gan pasaules sabiedrībai pēc valsts teritorijas atbrīvošanas no vācu iebrucējiem. Tad tika izveidota speciāla komisija okupantu un viņu sabiedroto noziegumu izmeklēšanai, kas pierakstīja informāciju un sastādīja aktus tieši koncentrācijas nometņu vietās. Atraka apbedījuma vietas, ja tādas bija. Viss tika ieprotokolēts.
– Kāpēc PSRS iedzīvotāji gandrīz neko nezināja par Salaspili?
– Tie ir šausmīgi dokumenti, ko vispār nav ieteicams lasīt, jo tie var smagi ietekmēt cilvēkus ar vāju psihisko veselību. Šā iemesla dēļ Padomju Savienībā nepublicēja šāda veida literatūru.
Protams, nacistu iznīcināšanas politika okupētajās teritorijās tika izmeklēta. Taču atsevišķu pētījumu par koncentrācijas nometnēm nebija. Tikai XXI gs. sākumā Krievijā sāka nopietni pētīt šo ārkārtīgi nepatīkamo un smago tēmu.
Interesanti, ka procesi pret nacistu kara noziedzniekiem pēc būtības nav skāruši bērnu nāves nometnes. Ir zināmi procesi pret Aušvicas-Birkenavas un Dahavas koncentrācijas nometņu amatpersonām, taču bērnu nometnes palika šajā procesa nomalē.
– Kāpēc tad padomju vara klusēja par nacisma zvērībām? Šo informāciju taču varēja izmantot propagandas mērķiem?
– Padomju Savienība bija liela starptautiska valsts ar devīzi "Visu zemju proletārieši, apvienojieties!" Taču bataljonos, kas nodarbojās ar bērnu sagūstīšanu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm, dienēja cilvēki no Latvijas, Igaunijas, Ukrainas. Tāpēc PSRS centās distancēties no šiem faktiem.
Mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara, un mums bija savs viedoklis, kas bieži nesaskanēja ar tiem vēsturiskajiem pētījumiem, kas tika veikti rietumvalstīs. Šī noklusēšana nenāca mums par labu. Par to liecina Salaspils nometnes piemērs, jo kad sāka runāt par to, ka šī nometne kalpoja par "pulcēšanās vietu", mums pietrūka nopietnas argumentācijas.
– Tomēr ir pierādījumi, skaitļi?
– Nometņu upuru skaits var būtiski atšķirties. Salaspils gadījumā mēs orientējamies uz speciālas valsts komisijas datiem. Tajos atrodama informācija par vairāk nekā 50 tūkstošiem bojāgājušiem. Taču, ja kāds izmantos citu avotu datus, dati var būt citādi. Tāpēc rodas neatbilstības, ko patlaban izmanto negodīgi vēsturnieki.
Taču te nav par ko strīdēties. Pastāv dokumentālās liecības, piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas kara arhīvā Freiburgā ir daudz fotogrāfiju. 1960.-70. gados publicēja fotoalbumus, kas tika veltīti koncentrācijas nometnēm, arī tagad tos izlaiž.
– Daudzās upuru apbedīšanas vietās nav pieminekļu. Vai netiek plānota to uzstādīšana?
– Baltkrievijas teritorijā pastāv speciāla valsts programma, kuras ietvaros nāves nometnes tika pārtaisītas par memoriāliem — tiem ir jākļūst par mūžīgiem pieminekļiem un jāatgādina visiem par šausmām, kas tolaik notika šajās teritorijās.
Taču daudziem kaimiņvalstu politiķiem Otrā pasaules kara vēsture ir kļuvusi par politisku instrumentu, ko viņi izmanto savu mērķu sasniegšanai.
