RĪGA, 7. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Ilgu laiku vēsturnieks Igors Gusevs bija kultūras un vēstures programmas autors un vadītājs. Pēc pārraides slēgšanas viņš izdeva žurnālu "Klio". Vēsturnieks ir uzņēmis vairākas dokumentālās filmas, izdevis vairāk nekā desmit Latvijas vēsturei un kultūrai veltītas grāmatas. Strādājot pie grāmatas "Patiesība par Salaspili" viņš 2007. gadā sameklēja arī šo aizmirsto un pamesto kapsētu.
"Tolaik sapratu kaut ko patiešām pārsteidzošu – Salaspilī ir lielisks memoriāls, kas tika atklāts jau 60. gadu sākumā, taču nav ne muzeja, ne ieslodzīto kapu vietas," – Igors Gusevs stāsta Sputnik korespondentam.
"Padomju laikos neviens neparūpējās par to, lai tiktu atzīmētas nacisma upuru apbedījumu vietas. Līdz ar to mūsdienās mūsu oponentiem ir pamats apgalvot, ka visi stāsti par Salaspils koncentrācijas nometnes briesmām esot padomju falsifikācijas, ja jau kapu neesot," – viņš paskaidroja.
Patiešām, kara nogalē nacisti centās slēpt savu noziegumu pēdas, iznīcinot apbedījumus, taču līdz galam tomēr nepaspēja… Ārkārtējā komisija atrada lielu skaitu apbedījumu, taču neatzīmēja to atrašanās vietas un neuzstādīja piemiņas zīmes. Kapus ir apslēpis necaurejams mežs…
"Vairākas dienas es klaiņoju pa mežu. Lauzos cauri brikšņai un bieziem krūmājiem. Ar arhīva plānu un nejaušu pazīmju palīdzību meklēju vecās apbedījumu vietas. Pamestas pareizticīgo kapličas drupas beidzot ļāva precīzi noteikt vienu no vislabāk pamanāmajām vietām, kas pieminēta arhīva datos, — vecos Garnizona kapus," – atcerējās vēsturnieks.
Neērts atradums
"Kad Rīga bija atbrīvota no hitleriešiem, Salaspils koncentrācijas teritorijā darbu sāka Ārkārtas valsts komisija, kuras uzdevums bija vācu fašistisko iebrucēju un viņu līdzskrējēju ļaundarību noskaidrošana un izmeklēšana. Apbedījumu iecirknis, kurā atrodas vecie Krievijas impērijas armijas Garnizona kapi, — stāstīja Igors Gusevs. – Tika uzņemtas fotogrāfijas, sastādīti sīki ekspertu slēdzieni, piemēram, par to, ka šajā vietā bija atrasti vairāk nekā 600 bērnu mirstīgās atliekas."
Oficiālie latviešu vēsturnieki šīs liecības ignorē. Kad Kara muzejā notika grāmatas "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944" prezentācija, tās autori uzstāja, ka padomju laikos informācija par nometnē bojāgājušajiem bijusi pārspīlēta.
Grāmatas autori Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne apgalvo, ka "darba un audzināšanas" nometnē hitlerieši nogalinājuši nevis 100 tūkstošus cilvēku, bet gan tikai aptuveni divus tūkstošus. Viņi raksta, ka nometnē bijuši apmēram 22 tūkstoši ieslodzīto, puse no tiem – politiskie ieslodzītie, citi šeit nonākuši "tranzītā" no Baltkrievijas un Krievijas, viņi pēc tam sūtīti uz Vāciju. Jautājumā par bērniem minētie vēsturnieki skaidro, ka nometnē bojā gājuši tikai daži bērni un tie paši – nejaušu iemeslu rezultātā…
"Taču ir fotogrāfijas, kurās redzami bērni, kas rindā guļ kapa bedrē. Ir baismīgais "Salaspils Madonnas" uzņēmums: sievietes mirstīgās atliekas ar bērnu uz rokām. Viņa mirdama neizlaida no rokām savu bērnu. Pēc mūsdienu "pareizās" vēstures veidotāju domām, tā ir "tipiska padomju falsifikācija", — Gusevs neslēpa savu sašutumu.
Viņiem šāva tieši sejā…
Gadu gaitā šī vieta ir paslēpusies meža biezoknī. Bija nepieciešams visu iztīrīt un sakārtot. Atradās godīgi cilvēki, kuri piekrita palīdzēt. Taču pēc tam, kad vēsturnieks griezās oficiālās iestādēs, viņš uzzināja, ka nacistu koncentrācijas nometnes gūstekņu kapu atzīto piemiņas vietu sarakstā nav.
"Viņi pieprasīja pierādījumus tam, ka apbedījumu vieta atbilst manam aprakstam. Es atsaucos uz arhīvu dokumentiem, rādīju kartes un fotogrāfijas, bet man atbildēja, ka tas viss esot padomju falsifikācija! Tad norādīju, ka tie ir veci pareizticīgo kapi. Atkal pieprasīja pierādījumus. Atradu arhīvos autentiskas pirmskara kartes. Pieprasīja apzīmogotu izziņu par to, ka kartes nav viltotas! Tikai pēc tam ierēdņi atļāva organizēt sestdienas talku."
Igora Guseva aicinājumam piedalīties kapu uzkopšanā atsaucās vairāki simti cilvēku. Dažu dienu laikā no teritorijas tika izvesti 20 lieli konteineri ar atkritumiem, sausiem zariem un puvušām lapām. Talcinieki pacēla vecos kareivju kapakmeņus, kas līdz šim gulēja zem augsnes virskārtas… Šajā laikā zinātnieks uzņēma dokumentālo filmu "Salaspils STALAG" (Stammlager, saīsinājumā STALAG — karagūstekņu nometne, kur tika ieslodzīti sagūstītie ierindnieki un jaunākie virsnieki. Tā atradās netālu no Salaspils koncentrācijas nometnes civiliedzīvotājiem). Uzņemšanas laikā pēc stipra lietus zeme atdeva cilvēku mirstīgās atliekas.
"Tie bija kauli, apavi, apģērbu skrandas, — stāstīja Igors Gusevs. – Pacēlu vienu kurpīti (spriežot pēc izmēra, tā varēja piederēt pusaugu meitenei), un tajā – zeķītes atliekas un pēdas fragmenti… Jau pavasarī šajā vietā, tikai nedaudz dziļāk, atradām septiņus galvaskausus. Diviem no tiem sejas kaulos bija ložu caurumi. Šāvienu pēdas… Izsaucām policiju, tika veikta tiesu medicīnas ekspertīze. Speciālisti izsniedza izziņu, ka tas ir Otrā pasaules kara laiku apbedījums. Tas bija pirmais valsts iestāžu izsniegtais oficiālais dokuments, uz kura varējām balstīties… Atliekas mēs apbedījām saskaņā ar pareizticīgo ceremoniju."
"Līdz pat šim laikam vecie pareizticīgo Garnizona kapi nav saņēmuši nekādu oficiālu statusu, — piebilda zinātnieks. – Kāda godājama amatpersona neformālā sarunā man pateica skaidri un gaiši: "Šai vietai nekad nebūs nekāda statusa!"
Nacistiem šie kapi vēl joprojām izraisa milzu naidu. 2012. gadā viņi šeit sarīkoja grautiņu: saplosīja vainagus, sadauzīja ziedu vāzes. Pareizticīgo krusts ar uzrakstu "Gaiša piemiņa Salaspils mocekļiem" tika dauzīts pret kapakmeni tā, ka tas ieplaisāja, bet krusts saplīsa septiņās daļās. Vaininieki netika atrasti.
Tomēr Igors Gusevs līdz ar saviem biedriem, brīvprātīgajiem un līdzīgi domājošajiem ik gadus sakārto kapu kopiņas Garnizona kapos. Kapi vairs nav pamesti novārtā.
