RĪGA, 11. aprīlis — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Vecie Garnizona kapi Latvijā jau sen būtu aizmirsti, ja par tiem neparūpētos vēsturnieks Igors Gusevs. 2007. gadā viņš atrada kapsētu, vācot materiālus grāmatai "Patiesība par Salaspili".
Kopš tā laika ik gadus pirms Starptautiskās fašistisko nometņu ieslodzīto atbrīvošanas dienas šeit tiek uzkopta teritorija. Ik gadus talkai pulcējas liels skaits cilvēku. Tāpat notika arī šoreiz.
Savulaik jūsu korespondents piedalījas arī pašā pirmajā sestdienas talkā, tāpēc bija ļoti pārsteigts par to, kādas izmaiņas skārušas veco kapsētu, kas tagad izskatās daudz labāk. Kārtību šeit uztur gan skolēni, gan pieaugušie, gan arī cienījama vecuma cilvēki. Tagad šķiet, ka pat vecās kapličas drupas pakāpušās augstāk.
Nē, cilvēki nav cēluši sienas – agrāko sestdienas talku laikā vienkārši tika noņemts vairāk nekā metru biezs augsnes slānis. Cilvēki izraka celmus, sameklēja vecās kapu vietas un sakopa apkaimi. Tagad ir redzama pat vecā zemā akmens sēta ap kapsētu, ko līdz šim sedza sūnu un lapu slānis.
Kur rodas brīvprātīgie
Diezin vai vēsturniekam būtu izdevies tikt galā bez brīvprātīgo palīdzības. Viņi vienmēr atsaucās aicinājumam piedalīties talkā. Ik pavasari kapsētas uzkopšanas darbos piedalās arī Valentīna Muratova kopā ar draugiem.
"Šodien kopā ar draugu Eduardu Romanovski ieradāmies no paša rīta – atbraucām paši pirmie. Šeit strādājam ne tikai "oficiālo sestdienas talku" dienās – ierodamies, kad atrodas brīvs brīdis. Tā mēs godinām koncentrācijas nometnes upuru piemiņu," — pastāstīja Valentīna.
Līdzās ar trimmeri darbojās sabiedriskais darbinieks no Rīgas Oļegs Sisoļatins. "Kopā ar komandu piedalāmies darbā jau no pašas pirmās sestdienas talkas: pļaujam zāli, apgriežam krūmus, savācam atkritumus. Šeit strādājam ne tikai Starptautiskās fašistisko nometņu ieslodzīto atbrīvošanas dienas priekšvakarā, bet arī vasarā un rudenī. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Piemiņa par karu man ir svēta lieta. Frontē bija gan mans tēvs, gan četri onkuļi. Divi palika dzīvi…" – pavēstīja Oļegs Sisoļatins.
Līdzās kapličas drupām kapsētas teritorijā bija samesta vesela kaudze akmeņu. Uz tās gulēja salauzts pareizticīgo krusts. Pirms četriem gadiem pavasarī šeit bija sarīkots grautiņš – kaut kādi vandāļi sadauzīja kapakmeni, saraustīja vainagus un salauza krustus.
Policija neliešus neatrada, taču Igors Gusevs kopā ar entuziastiem no jauna sakārtoja teritoriju. Vienu no krustiem ar uzrakstu "Gaišā piemiņā Salaspils mocekļiem", ko sadauzīja vandāļi, Igors nolēma neizmest. Viņš to nolika uz akmeņiem, lai cilvēki paturētu atmiņā grautiņu…
Vecā kapliča gandrīz nav saglabājusies, tikai akmeņi paceļas no zemes aptuveni pusotra metra augstumā. Tieši iepretim ieejai tajā izaudzis liels bērzs, pie kura talcinieki izveidoja simbolisku kapa kopiņu un uzstādīja krustu. Ilgus gadus Gusevs cenšas atrast līdzekļus kapličas atjaunošanai: viņš vērsās pēc palīdzības "pie Krievijas", nosūtīja vairākas vēstules kaimiņvalsts iestādēm un tagad gaida rezultātu…
Bērni neaizmirst vēsturi
Drīz vien pie kapsētas piebrauca liels autobuss ar organizācijas "9. maijs" aktīvistiem – skolēniem un viņu vecākiem. Igors Gusevs pastāstīja jauniešiem par veco kapsētu, jo mācību grāmatās Salaspils koncentrācijas nometne nav pieminēta.
"Pašlaik mēs ejam uz kapsētu pa "nāves ceļu": pa to nacisti dzina ieslodzītos uz nāves soda vietu. Viņus nošāva līdzās vecajai kapsētai mežā un apraka starp Krievijas impērijas karavīru vecajiem kapiem," – Igors Gusevs rādīja skolēniem vietas, kur vēl joprojām zeme atdod cilvēku kaulus. – Kara beigās nacisti centās slēpt savu noziegumu pēdas, tāpēc savu upuru mirstīgās atliekas apraka tieši starp vecajiem kapiem."
Visā Salaspils mežā ir daudz apbedījumu vietu. Virs zemes, it īpaši pēc spēcīga lietus vai sniegam kūstot pavasarī virs zemes parādās kauli, stāstīja vēsturnieks.
Skolēni un viņu vecāki atveda līdzi atkritumu maisus, grābekļus un lāpstas. Viņi ātri vien ķērās pie darba, un talcinieki drīz vien novērtēja, ko spēj paveikt 35 jaunieši.
"Visi sestdienas talkas dalībnieki šeit sapulcējušies tāpēc, ka vēsture viņiem nav vienaldzīga. Mans vecvectēvs bija ieslodzīts Salaspils nometnē, un vectētiņš, uzzinājis, ka braucam uz talku, ļoti nopriecājās. Starp citu, mūsu skolotāji par nometni stāsta, mūs pat atveda ekskursijā uz memoriālu," – pastāstīja skolniece Nastja.
43 nosaukumi vienai kapsētai
Tieši šajā brīdī piebrauca mašīna, no kuras izkāpa Igora Guseva kolēģis – vēsturnieks Oļegs Puhļaks, un biedrības "Rutēnija" vadītājs Aleksandrs Ržavins ar lielu stendu rokās.
"Kapsētu pieņemts saukt par Garnizona kapiem, taču vairākas liecības norāda, ka tie ir Pētera kara kapi. Tiem bijuši arī citi nosaukumi – Kirholmas, Kurtengofas, Nometnes kapi. Arhīvos esam atraduši 43 nosaukumus. Šī kapsēta te izveidojusies ilgi pirms Pirmā pasaules kara.
Netālu atradās Pētera nometne: dažādu Imperatora armijas daļu vasaras manevru teritorija. Līdzās izveidojās kapsēta, kur tika apglabāti manevru laikā bojāgājušie, kā arī civiliedzīvotāji. Lielākoties tie bija karavīru radi.
Baznīcu grāmatās esam atraduši 89 cilvēku vārdus un uzvārdus – viņi šeit apglabāti laikā no 1886. līdz 1914. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma armijas vienības no šejienes tika aizvestas uz fronti, un kopš tā laika teritorija bija pamesta. Kas šeit notika Lielā Tēvijas kara gados, mums ir labi zināms… Uz stenda lasāmi visi kapsētas nosaukumi, arhīvos atrastie šeit apglabāto cilveku vārdi un armijas daļas, kurās dienējuši bojā gājušie karavīri," – Aleksandrs Ržavins parādīja sarakstus.
Sestdienas talkā piedalījās apmēram divi simti cilvēku, un pāris stundu laikā vecie Garnizona kapi sāka izskatīties pavisam citādi. Diemžēl Latvijas varas iestādēm šī vieta joprojām ir un paliek tikai "meža daļa Salaspils apkaimē". Lielā Tēvijas kara laiku apbedījumi netiek atzīti. Ierēdņi piekrīt tikai tam, ka šeit cara laikos bijuši pareizticīgo kapi, un nesteidzas piešķirt teritorijai īpašu statusu.
