RĪGA, 29. marts — Sputnik. Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme apmeklēja latviešu diasporu Omskā. Jau ilgus gadus Sibīrijā ir atrodamas latviešu saimes – viņi šurp atbraukuši jau XIX gadsimtā.
Vizītes laikā vēstniece atklāja Omskas latviešu rokdarbu izstādi, apmeklēja folkloras grupas "Daina" koncertu un piedalījās komunistiskā režīma upuru piemiņai veltītā pasākumā.
Vēstniecības konsulārās nodaļas vadītāja vietniece Nora Balode un vēstniecības trešais sekretārs Kaspars Svilāns apmeklēja Augšbebru ciemu Omskas apgabalā. Šeit latvieši dzīvo jau piektajā paaudzē.
Latviešu sibiriāde
Latviešu ciemiem Sibīrijā ir sena vēsture. Pirmie latvieši tika izraidīti trimdā uz Toboļskas apgabalu 1802. gadā pēc Kauguru sacelšanās – Kaugērnu muižas zemnieki Vidzemē atteicās pildīt palielinātās klaušas. Drīz vien pēc sacelšanās tika pieņemti Zemnieku likumi, kas ievērojami atviegloja latviešu zemnieku stāvokli.
Par pirmo latviešu ciemu Sibīrijā tiek uzskatīts Rižkovo ciems Toboļskas guberņā – saskaņā ar Nikolaja I pavēli turp sūtīja visus luterticīgos trimdiniekus. Gadsimta vidū Rižkovā dzīvoja pusotrs tūkstotis somu, latviešu un igauņu. 1861. gadā Omi upes krastā izveidojās Rīgas ciems. Latvieši apmetās arī Jeņisejas krastos un Rietumsibīrijā.
XIX gs. 90. gados sākās latgaliešu brīvprātīgā pārcelšanās uz Sibīriju. Nabadzības un pārapdzīvotības mocītie latgalieši lielā skaitā devas uz Krievijas iekšzemes rajoniem. Veidojās veselas kolonijas. Sibīrijā viņi visbiežāk apmetās Minusinskas, Krasnojarskas, Tomskas, Barabinskas un Ačinskas apkaimē.
1897. gadā veiktās tautas skaitīšanas dati liecināja, ka Krievijas iekšzemē un Sibīrijā dzīvo 102 tūkstoši emigrantu no Latvijas (7,1% no kopējā latviešu skaita Krievijas impērijā). 1906. gada 9. novembrī pieņemtais likums, kas ļāva zemniekiem pamest kopienu, deva papildu stimulu pārcelties uz Sibīriju.
Pirmā pasaules kara laikā, kad Latviju okupēja vācu karaspēks, uz Sibīriju tika evakuēti rūpnīcu strādnieki un bēgļi. Tolaik Latviju pameta aptuveni 500 tūkstoši bēgļu. 1917. gadā Sibīrijā dzīvoja 74 tūkstoši deportēto, bēgļu un emigrantu no Latvijas – 8,4% latviešu, kas dzīvoja Krievijā ārpus Baltijas valstu teritorijas.
"Karojošā komunisma" gados aptuveni trešā daļa latviešu no Sibīrijas atgriezās dzimtenē. Mājup devās visi latvieši no Altaja un Irkutskas guberņas. Taču sarežģītā ekonomiskā situācija Baltijas valstīs 20. gadu sākumā daudzus piespieda no jauna atgriezties Sibīrijā.
Jaunās ekonomiskās politikas – NEPa laikos latviešu nacionālajos ciemos darbojās divas zemnieku jaunatnes skolas, 48 pirmās pakāpes skolas, 32 lasītavas un 20 bibliotēkas. Iekšpolitikas maiņās rezultātā tika izveidotas 30 nacionālās lauku padomes.
No 1918. gada latviešu valodā iznāca avīze "Sibīrijas Cīņa", 1926. gadā darbību uzsāka avīze "Taisneiba" latgaļu valodā. Kopš 1940. gada sākās jauna "tautu staigāšana": vieni latvieši no Sibīrijas brauca uz Latviju, citus no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju.
Šodien Sibīrijas latvieši nezaudē saiknes ar tēvzemi. Folkloras ansamblis "Varavīksne" no Bobrovkas ciema Omskas apgabalā ne vienu reizi vien ir uzstājies Rīgā un uzņēmis ciemiņus: Latvijas vēstniekus Krievijā, Liepājas leļļu teātri, Cēsu pilsētas ģimnāzijas kori un Rīgas hokeja komandu "Dinamo". Šogad ansamblis svinēja 30. gadskārtu.
Rižkovas un Bobrovkas ciemos vēl joprojām svin Līgo svētkus: uzvelk tautas tērpus, dedzina ugunskurus, vij vainagus un ēd paštaisītu ķimeņu sieru. Visapkārt ir Sibīrija, bet pie viņiem – Latvija.
