Eiropas Savienības politiskā vadība nonākusi dramatiskas izvēles priekšā. Pirmkārt, ir jānovērš nopietni iekšējie draudi; šajā aspektā pirmo vietu ieņem "radikālo islāmistu" terors. Otrkārt, lēmums nepieciešams jautājumā par iesaldēto konfliktu ar Krieviju – jānodzēš dzirkstis vismaz pie Ukrainas austrumu robežas.
Taču pastāv risks, ka ES politiskā elite varētu gļēvulīgi kapitulēt "populārā" radikālisma priekšā – tas var novest pie Eiropas Lielā mūra būvēšanas un pat jauniem krustakariem.
Pašlaik eiropiešu ikdienas dzīve kļūst nestabila, tāpēc sabiedrībā vērojams aizspriedumu, naida un zemiskuma uzliesmojums. Jaunākā politiskā tendence – ksenofobija, reliģiskā neiecietība un rasisms.
Taisnās dusmas, ko eiropiešiem, principā, vajadzētu vērst pret "Islāma valsti" kā ļaunuma un globālo draudu patieso iemiesojumu, tiek izgāztas pār terora upuru – sīriešu bēgļu galvām.
Dažu bēgļu antisociālās un kriminālās izturēšanās (ko būtu bijis iespējams paredzēt un koriģēt) rezultātā tiek demonizēti visi Eiropā iebraukušie imigranti – tie esot "civilizācijas iznīcinātāji", iekšējie ienaidnieki un mūsdienu saracēņi. Islāmofobijas aizsegā augošais rasisms ir izdīdzis labi "nomēslotā" augsnē – tas sakņojas Eiropā dziļi apspiestajā nacionālā pārākuma un Holokausta noliegšanas vai attaisnošanas "tradīcijās".
Diemžēl tāds ir "vidējā eiropieša" mietpilsoniskais pasaules uzskats: Islāma valsts ir tālu, bet bēgļi vai ekonomiskie imigranti – tepat pa rokai. Upuris tiek pielīdzināts tā mocītājam un bendem, lai tikai attaisnotu līdzjūtības trūkumu un vājumu.
Bēgļu krīzes ietekmē publiskās politiskās diskusijas kļūst aizvien radikālākas. Pašlaik vardarbība valsts līmenī tiek apzināti nosaukta par universālu politikas instrumentu – brūnie "eiropeisko vērtību sargi" līdz ar saviem kamuflāžā tērptajiem partneriem piedāvā ieviest militāru niansi ārpolitikā un policejiskas valsts principus – iekšpolitikā, lai arī šajā gadsimtā jau ir nācies pārliecināties par to, ka starptautisku krīzi nav iespējams novērst ne ar aviāciju, ne karakuģu palaistām raķetēm.
Šajā atmosfērā pieaug radikālā sabiedriskā viedokļa spiediens uz ES valstu politisko vadību. Tas pieprasa aizsardzību no "barbariem" ar sētām un deportācijām. Sarežģītos jautājumos vardarbība bieži šķiet vienkāršākais risinājums. Eiropas Savienības politiski korektie varasvīri, sadūrušies ar pilsonisko neiecietību, var padoties panikai un pieņemt lēmumus par izolāciju, kas vēlāk gan tiks rūgti nožēloti.
Cīņa pret Islāma valsti nedrīkst izvērsties jaunā "krustakarā"
Ja Eiropas Savienība patiešām vēlas panākt Islāma valsts sakāvi, tai nepieciešami uzticami sabiedrotie, kas jāmeklē arābu un islāma pasaulē – Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Jāiekaro šī reģiona valstu politiskās varas, garīgās varas, plašsaziņas līdzekļu, inteliģences un pedagogu, nevalstisko organizāciju un uzņēmēju uzticība. Protams, jāiesaista arī pašu ES dalībvalstu musulmaņu diaspora – visi, kas Islāma valsti uzskata par daudz lielākiem draudiem nekā sabiedētā Eiropa, — visi, kam ir pietiekami liela sadarbības motivācija.
Briseles diplomātijai nevajadzētu kaunēties lūgt palīdzību tiem, kas līdz šim tika uzskatīts par ES labdarības projektu. Tikai tradicionālais, mērenais, "labais" islāms spēs uzvarēt ekstrēmistisko ideoloģiju. Kristieši to nespēs veikt musulmaņu vietā vienkārši tāpēc, ka cīņa pret Islāma valsti nedrīkst kļūt par "jaunu krustakaru".
Tieši šī iemesla dēļ Rietumu karš pret "Al Qaeda" aprāvās bez nopietnas uzvaras. Vēl vairāk, pašlaik izkliedēta ekstrēmistu tīkla vietā ir stājusies reāla teroristu valsts – ar savu karogu, armiju, naudu, nodokļiem, birokrātiju un "varas vertikāli".
Eiropai ir divas iespējas: atrast sabiedrotos un atrisināt problēmu vai zaudēt karā ar teroristiem. Lai uzvarētu Islāma valsti, Eiropai nāksies "sadoties rokās"ar islāma pasauli, nevis attālināties no tās ar žogiem, naidīgām runām un skinhedu "policijas patruļām". Es gribētu atgādināt: Eiropai vajadzētu konsekventi paturēt prātā, ka kristietībai un islāmam ir kopējas saknes un kopējs pirmtēvs – Bībeles patriarhs Ābrams. Daudz kas mums ir kopīgs, un Eiropai ir jāprot to pateikt tautām, kas dzīvo pretējos Vidusjūras krastos.
