RĪGA — 8.feb, Sputnik, Aleksejs Karpatovs. Piektdienas naktī Latvijā ieradušies pirmie bēgļi. Rīga migrantus sagaida dalītām jūtām: galvaspilsētā – pikets pret imigrantiem, pašvaldību policija pieprasa īpašu inventāru, bet brīvprātīgie māca atbraucējiem latviešu valodu un aprūpē viņus sociālajos tīklos.
Vairogi un aizsargķiveres
Rīgas pašvaldības policija vēlas no pašvaldības saņemt papildu finansējumu 68 700 eiro apmērā policistu nodrošināšanai ar "specifiskas lietošanas inventāru". Līdzekļi nepieciešami aizsargekipējuma iegādei, kas tiek izmantots masveida nekārtību likvidācijas gadījumā. Policija plāno iegādāties ķermeņa aizsargelementus, aizsargķiveres, plastikāta vairogus, stekus un cimdus.
Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Andrejs Aronovs pastāstīja, ka policija ir izstrādājusi rīcības plānu masveida nekārtību gadījumā, nodrošināts ekipējums un speciālie līdzekļi, taču tas nenozīmē, ka policisti gatavojas nemieriem vai imigrantu pieplūdumam.
"Policistu pienākums ir sekot kārtības ievērošanai. Viņiem nav svarīgi, kas ir viņu priekšā – huligāns no tuvējās pavārtes, ārvalstnieks, bēglis vai tūrists. Attieksme pret visiem ir vienāda," – apgalvo Aronovs.
Viņš uzskata, ka Latvijā nav gaidāma Ķelnes notikumu atkārtošanās: "Vietējie bieži vien ir noskaņoti tik naidīgi, ka pietiks tikai pāris austrumnieciskas ārienes puišiem uzsmaidīt meitenei uz ielas, un mūsējie vīrieši labākajā gadījumā izsauks policiju, bet ļaunākajā – iekraus pa aci."
"Es neēdu cūkgaļu"
Rīgā ir arī aktīvistu grupa, kuriem nav nekādu aizspriedumu attiecībā pret bēgļiem. Viņi aktīvi cenšas palīdzet. Facebook izveidota īpaša grupa "Gribu palīdzēt bēgļiem", kurā iestājušies vairāk nekā 2,5 tūkstoši cilvēku. Šeit tiek publicēti sludinājumi ar lūgumu palīdzēt sameklēt mitekli ārvalstniekiem, piemēram, divām ģimenēm no Irākas, kas saņēmušas statusu uz pieciem gadiem, vai vientuļam tēvam ar diviem bērniem no Afganistānas.
Brīvprātīgie meklē audžu ģimeni 16 gadus vecam jaunietim no Afganistānas, taču pagaidām gan nav izdevies atrast nevienu, kas vēlētos jauno cilvēku uzņemt savās mājās un audzināt. Iespējams, tam par iemeslu ir valodu barjera – zēns runā tikai savā dzimtajā valodā.
Virsrakstā minēta viena no pirmajām frāzēm, ko bēgļi apgūst latviešu valodas kursos. Apmācības ir pieejamas imigrantiem, kas gaida alternatīva statusa saņemšanu. Ērika Pičukāne, pedagoģijas doktore, ir viena no nedaudzajiem skolotājiem Latvijā, kas prot rast kopēju valodu ar ārvalstniekiem.
"Pirmā frāze, ko mācu saviem skolēniem, skan aptuveni tā: Es esmu Koči, es esmu no Afganistānas, es dzīvoju Muceniekos," — stāsta Ērika. Tā izraudzīta drošības apsvērumu dēļ: ja cilvēks ir apmaldījies vai radušās problēmas, viņš varēs pieiet pie jebkura policista vai garāmgājēja un paskaidrot, kā viņu sauc un kur viņš dzīvo. Ērika māca arī dažādas vienkāršas frāzes, kas cilvēkiem var noderēt, piemēram, veikalā vai kafejnīcā:
Es ēdu/Es neēdu cūkgaļu
Labdien
Paldies
Es mīlu, man patīk
Mīlu Sīriju
Es gribu grāmatu
Es gribu mašīnu
Es ēdu ābolu
Dodiet man lūdzu
Nekādi sarežģītāki materiāli latviešu valodas kursos netiek apgūti. Bēgļu vidū ir labu izglītību ieguvuši cilvēki, kas visu acumirklī aptver, taču starp Ērikas skolēniem ir arī analfabēti. Šeit ir, piemēram, sievietes no Afganistānas, kuras burtus pirmo reizi ieraudzījušas tikai šeit, Latvijā. Starp citu, viņas mācās ar prieku un pat azartu, stāsta Ērika. Viņa izmanto kartītes ar attēliem, žestu valodu, emocijas un karaoke! Ērikas skolēni klausās un dzied latviešu dziesmas. Imigranti gan nesaprot, par ko tās ir, taču tādējādi viņi var gūt priekšstatu par to, kā skan latviešu valoda.
Tiem, kas meklē patvērumu, kursos stāsta arī par Latvijas kultūru. Šo un to viņi uztver normāli, šis un tas rada neizpratni, piemēram, pelēkie zirņi ar speķi.
Kopumā kursi atgādina nodarbības mazuļiem, tikai tajos mācās lieli bērni, kam saņemtās zināšanas būs vajadzīgas, lai izdzīvotu.
Pašlaik nodarbības nenotiek – iepriekšējie latviešu valodas kursi bēgļiem ir nesen beigušies. Jaunie kursi sāksies martā, kad Latvijā varētu ierasties otrā viļņa migranti no Grieķijas, ja vien valsts izraudzīsies piemērotus kandidātus.
Apstākļi ir skarbi
Ierodoties Latvijā, visi patvēruma meklētāji tiek nogādāti imigrantu izmitināšanas centrā "Mucenieki". Šeit viņi var uzturēties, kamēr tiek noformēti dokumenti un atvērts bankas konts. Vidēji šīs procedūras ilgst 10 dienas. Pēc tam bēgļa statusu vai alternatīvo statusu (uzturēšanās atļauja uz vienu gadu) saņēmušie imigranti var doties uz visām četrām debespusēm – viņiem pašiem nāksies meklēt dzīvesvietu, darbu un sociālos pabalstus.
Ja ģimene ir saņēmusi ilgi gaidīto statusu, bēgļi saņem pabalstu – 139 eiro mēnesī un nedaudz mazāk kā simt eiro par katru bērnu. Pabalsts tiek maksāts vienu gadu.
Pat situācijā, ja šīs naudas ģimenei pietiks uzturam un mājokļa īrei, nav nemaz tik daudz cilvēku, kas vēlētos šo mājokli izīrēt. Bēgļi var vērsties pēc palīdzības pašvaldībā un izmantot Krīzes centra vai patversmes pakalpojumus, taču mūžīgi tur uzturēties nav iespējams.
Divi bēgļi pat vērsušies Rīgas naktspatversmē, taču tās apstākļi viņiem bija nepiemēroti. Patversmes direktore Dagnija Kamerovska pastāstīja, ka jaunie cilvēki ir pieprasījuši atsevišķas istabas, interesējušies par to, cik viņiem maksāšot, un uzvedušies visai agresīvi. Sadzīve ar pilsētas bezpajumtniekiem viņiem neesot gājusi pie sirds.
Ņemot vērā to, kādi klienti parasti ierodas patversmē, tās darbiniekus iebiedēt nav viegli, taču šie puiši lika samulst, stāstīja Kamerovskas kundze. Patversmē strādā sievietes, papildu apsardzes šeit nav. Palīdzība jaunajiem ārvalstniekiem nav sniegta, un patversmes direktore nezināja teikt, kurp viņi devušies tālāk.