12:03 24 Septembris 2019
Tiešraide
  • USD1.0985
  • RUB70.2637
Balodis pie  Horālās sinagogas memoriāla

DW: kā Latvija apvieno leģionāru maršus un Holokausta upuru piemiņas dienu

© Sputnik / Sergey Melkonov
Pasaulē
Saņemt īso saiti
58

Latvijā piemiņa par ebreju genocīdu stājas pretī Staļina represiju upuru piemiņai.

RĪGA, 5. jūlijs — Sputnik. Par to, kā vienā un tajā pašā valstī iespējams atzīmēt gan Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu un Leģionāru dienu, vēstures zinātņu kandidāte, Bonnas universitātes pasniedzēja Jekaterina Mahotina pastāstīja portālam DW.

4. jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Šajā dienā 1941. gadā nacisti un viņu vietējie līdzskrējēji nodedzināja Horālo sinagogu līdz ar tajā esošajiem cilvēkiem.

Tā bija piektdiena. Sinagogā bija liels skaits cilvēku, taču Rīgas ebreji nebija sanākuši svinēt sabatu – viņi meklēja patvērumu no ebreju medniekiem un slēpās sinagogas pagrabos. Turpat ar varu tika sadzīti ielās noķertie ebreji, daudzi no viņiem – bēgļi no Lietuvas un kaimiņu republikām, kuri glābās no nacistu terora. Sinagogā bija aptuveni 500 cilvēki. Visi gāja bojā liesmās. Dzēst ugunsgrēku bija aizliegts.

Protams, ebreju masveida slepkavības, grautiņi, geto bija nacistiskās Vācijas okupācijas politikas elementi. Vēl viena šīs politikas īpatnība – no paša sākuma vācieši rēķinājās ar vietējo iedzīvotāju, padomju varas pretinieku, atbalstu. Nacistu loģika bija vienkārša: ebreji, kā cilvēki, kam bija izdevīga padomju vara, arī bija atbildīgi par represijām Latvijas teritorijā un latviešu masveida deportācijām 1941. gadā, tāpēc teju vai katra patriota pienākums, pēc viņu domām, bija atriebties par cietušajiem.

Nacistiem tas bija ļoti ērti: vietējo ebreju iznīcināšanai nevajadzēja tērēt vērmahta resursus, jo lielu daļu "darba" uzņēmās vietējie iedzīvotāji. Padomju varai pretoties gatavie latvieši apvienojās tādos bataljonos, kā "Pērkonkrusts", Viktora Arāja komanda, kas piedalījās Rīgas sinagogas nodedzināšanā. Viņu darbība nebija spontāna, sakari ar vērmahtu bija izveidoti ilgu laiku pirms okupācijas. Bija vēlme atriebties un priekšstats par to, ka ebreji ir nodevēji, taču, protams, grautiņi un slepkavības nebūtu sistemātiski un masveidīgi, ja nacisti nebūtu pārņēmuši kontroli pār Baltijas valstīm.

"Svešie" starp "savējiem"

Nacistisko Vāciju latvieši nepārprotami uzskatīja par atbrīvotāju, iestāšanos vācu armijā – par iespēju atjaunot neatkarīgas valsts statusu. Vācu tankus sveica ar lielāko prieku, gaidot nacionālo atbrīvošanos. Protams, nacistu propagandai par labu nāca pamatiedzīvotāju masveida deportācijas uz Sibīriju, ko NKVD organizēja 1941. gada jūnijā – neilgi pirms nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS. Atmiņas par šausmīgajiem notikumiem bija pavisam svaigas, naids pret padomju varu, "krievu" un "ebreju" varu bija ļoti liels.

Neatkarīgo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošana Padomju Savienībai, ko nesa PSRS un Vācijas parakstītais līgums, toreiz dāvāja iespēju izdzīvot vietējiem ebrejiem, jo Baltijas republikas "izrādījās" ārpus nacistiskās Vācijas robežām, kurā ebrejus likvidēja. Apgalvojumu, ka visi ebreji strādāja PSRS labā, ka visi viņi ir komunisti un dzimtenes nodevēji, pastāvīgi izmantoja nacistiskā antisemītiskā propaganda. Ebrejus, kuri dzīvoja Latvijā, visās Baltijas valstīs kopumā, nacistiskā sistēma pat neuzskatīja par vietējiem – ebreji tika apzīmēti kā "svešinieki un kaitnieki ", no kuriem jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk.

Teritorijās, kas iekļāvās PSRS sastāvā pirms 1939. gadam gatavība sadarboties ar vāciešiem un iznīcināt ebrejus bija daudz mazāka nekā, piemēram, Rietumukrainā, Besarābijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Vēsturnieki min dažādus iemeslus. Zināma nozīme bija arī tam, ka teritorijās, kurās padomju vara izveidojās ilgu laiku pirms kara, cilvēki uzskatīja sevi par padomju tautu, un padomju vara negatīvi vērtēja etniskos konfliktus, nostādot "klases" pār "nācijām".

Prātā jāpatur arī starpkaru perioda konteksts: Austrumeiropas valstīs, izņemot Čehoslovākiju, vara bija autoritāra, pie stūres bija daļēji profašistiskas diktatūras. Pie tām piederēja arī Kārļa Ulmaņa režīms Latvijā. Pie tam antisemītisms Baltijas valstīs bija politisks, cieši saistīts ar antikomunistisko un padomju varai naidīgo noskaņojumu. Tas nebija bioloģisks, rasu antisemītisks kā Vācijā.

Upuru konkurence

Atmiņas kultūra Eiropā pārsvarā ir tāda, ka lielākā uzmanība pievērsta nevis "varoņiem", bet gan "upuriem". Uzmanības pievēršana upuriem nodrošina empātiju, emocijas, skumjas. Taču tādas piemiņas ētiskā nostādne nepasargā to no politiskām manipulācijām. Rezultātā bieži vērojama upuru konkurence. Vispārējā līmenī "Holokausta Eiropa" stājas pretī "GULAGa Eiropai".

Tātad Latvijā ebreju genocīda piemiņa stājas pretī Staļina represiju upuru piemiņai, bet tā savukārt nerod atbalstu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Upura stāvoklis un emocionāla pieeja vēsturei neļauj kritiski izvērtēt neveiklus aspektus valsts vēsturē un apzināties atbildību par līdzdalību noziegumos.

Ja mums ir darīšana ar vēsturisko politiku, kuras centrā ir tikai mononacionāls upura tēls, iznāk, ka "savējo" un "svešo" upuru, varoņu un slepkavu dalīšana – tā ir dalīšana pēc tautības. Tāpēc pieminekļi staļinisma upuriem šeit sastopami daudz biežāk un saņem lielāku valsts atbalstu. Jāpiebilst, ka notiek apšaubāmu personāžu glorifikācija, kurus uz Holokausta upuru piemiņu vairāk orientētās Eiropas kopējā kontekstā nav iespējams uzskatīt par varoņiem. Bieži vien tas noved pie skaļām diskusijām par kopējās, Eiropas atmiņas pastāvēšanas izredzēm.

Taču arī vietējā līmenī vairāku kultūru piemiņas konflikta dēļ Latvijā tiek atzīmēti trīs datumi, kas saistīti ar Otro pasaules karu: 16. marts, 9. maijs un 4. jūlijs. 16. martā valstī piemin leģiona kareivjus, kuri karoja SS spēkos. 9. maiju viena daļa iedzīvotāju uzskata par svētkiem, otra daļa – par ilgstošas padomju okupācijas sākuma dienu. 4. jūlijs oficiāli ir Latvijas nogalināto ebreju piemiņas diena – 1941. gada piektdienas piemiņai.

Cik lielā mērā sēru rituāli ietver jēdzienu par latviešu atbildību par noziegumiem un gatavību sākt atklātu publisku dialogu par to? Pēters Esterhāzi teica, ka tikai tieksme pēc postnacionālām, eiropeiskām zināšanām par "mums pašiem – upuriem un bendēm" var izvest no vēsturiskās mitoloģijas un manipulāciju strupceļa.

Pēc temata

Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu
KF IK iesāka lietu pret sodītājiem no Latvijas par genocīdu 1942.-1943. gadā
Ko par Otro pasaules karu raksta dažādu valstu mācību grāmatās
Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors: Cukuram nav vietas Brāļu kapos
Pew Research Center: Baltijas valstīs vērojamas spēcīgas ksenofobijas izpausmes

Galvenie temati