14. maijs — Sputnik, Andrejs Solopenko. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka Latvija bija PSRS donors, un atdeva kopējā budžetā 48% no saviem ienākumiem. Tiesa, viņš tā arī nav sniedzis savu aplēšu skaidru pamatojumu. Tas vēlreiz norāda, ka aiz viņa izteikumiem slēpjas politiskie motīvi – vēlme atbalstīt tādus latviešu vēlētāju uzskatus, lai viņi nemeklētu alternatīvu informāciju, kas neatbilst oficiālajai doktrīnai.
Nacionālā izklaide
Latvijas amatpersonas periodiski klāsta, kā Latvija ekonomiski cietusi, būdama PSRS sastāvā, un runā par nepieciešamību saņemt kompensāciju no Krievijas. Bijušais diplomāts un vēsturnieks Vladimirs Simindejs atgādināja, ka tādas runas klīst jau aptuveni trīsdesmit gadus – pirmie politiski motivēti izteikumi par šo tēmu parādījās jau Tautas frontes laikā 1990. gadā.
"Tolaik tika izdota brošūra latviešu un krievu valodā, kur tāpat, kā tieslietu ministrs Jānis Bordāns mēģināja pierādīt, "kurš kam un cik ir parādā". Tomēr bija ņemts diezgan šaurs norēķinu sektors, kurš neatklāja patiesās saimnieciskās un ekonomiskās attiecības starp Latvijas PSR, centru un citām Savienības republikām," atzīmēja Simindejs. Viņš tādus aprēķinus nosauca par "nacionālo izklaidi".
Tiesa, 2005. gadā Saeimas uzdevumā tika izveidota zaudējumu skaitīšanas komisija, kas saskaitīja 200 miljardus latu. 2009. gadā komisiju slēdza, bet 2013. gada nogalē tika pieņemts lēmums atjaunot tās darbību. Komisijas locekļi aizrautīgi atkal ķērās pie lietas, steigšus paziņojot, ka Latvijas Padomju Savienības Latvijai nodarītie kopējie zaudējumi provizoriski pārsniedz 300 miljardus eiro.
Tiesa, 2016. gadā sniegtā gala atzinumā komisija tomēr ir apvaldījusi savu apetīti un apstājusies uz summas 185 miljardu eiro apmērā. Pēc komisijas locekļu secinājumiem, līdz 1940. gadam Latvijas ekonomika bijusi viena no attīstītākajām Eiropā, un, ja tā nebūtu pievienota PSRS, tad varētu attīstīties tikpat veiksmīgi kā Somija. Nosauktais skaitlis ir IKP, ko Latvija nav saņēmusi salīdzinājumā ar Somijas IKP.
Dzīve sapņu pasaulē
Tēzi par to, ka Latvija varētu doties pa Somijas ceļu, jau 1990. gadā publicēja ekonomikas zinātņu doktors, profesors Modris Šmulders brošūrā "Latvijas un PSRS ekonomiskās attiecības", uz ko vēlāk bieži atsauksies komisijas locekļi. Tiesa, Šmulders savā brošūrā ņem vērā IKP datus tikai no 1925. līdz 1934. gadam, bez pēdējiem sešiem neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas gadiem, jo šajā laikā dzīves līmenis Somijā ievērojami pārsniedza Latviju.
Interesanti, ka viens no komisijas locekļiem Jānis Kalniņš savos darbos arī norādīja uz Šmuldera tēzes nevērtību, atzīmējot, ka 30. gados Somija ir sasniegusi augstākas attīstības tempus nekā Latvija. Diemžēl komisijas izdotajās grāmatās Kalniņa aprēķini netiek sniegti, lai gan viņa dati nepārprotami norāda, ka apgalvojumi par Latvijas un Somijas pirmskara ekonomiskā modeļa līdzību nav korekti.
Līdzīgs viedoklis ir arī Simindejam - viņš uzskata, ka nav pamatu runāt par to, ka Latvija noteikti dzīvotu kā Somija vai arī labāk.
"Tas viss atgādina zīlēšanu kafijas biezumos, neņemot vērā politiskos, militāros, politiskos un sociālekonomiskos faktorus. Tāpēc neuzskatu tādus pieņēmumus par absolūtu patiesību. Drīzāk man šķiet, tie ir sapņi – noteiktas personas vēlas, lai tā būtu," stāsta vēsturnieks.
Kurš kuru dotēja?
Spriežot par to, vai Latvija varētu būt PSRS donors, Simindejs norāda: tādam apgalvojumam nav pamata un piedāvā paskatīties uz dzīves līmeņa izmaiņām republikā.
"Domāju, ka kopumā var salīdzināt datus par dzīves līmeni, kuri viennozīmīgi liecina, ka šis rādītājs Latvijā ir ievērojami pieaudzis: 1989. gadā tā dzīvoja acīmredzami labāk nekā 1946. vai 1965. gadā. Un tas ir ne tikai Latvijas PSR, bet arī Savienības centra nopelns," viņš uzsvēra.
Simindejam piekrīt arī cits vēsturnieks Viktors Guščins, kurš pievērsa uzmanību faktam, ka preču patēriņa un ražošanas attiecība neliecināja par labu Latvijai.
"Pēc 1990. gada datiem, Latvija uz vienu iedzīvotāju ir ražojusi preces par kopējo summu 16,5 tūkstošu ASV dolāru apmērā, turklāt patērēja preces par kopējo summu 26,9 tūkst. ASV dolāru apmērā. Tas ir, Padomju Savienība pievienoja Latvijas PSR kopējam budžetam 10,4 tūkstošus ASV dolāru uz katru iedzīvotāju," viņš norādīja.
"No šī viedokļa, — Guščins turpina, — apgalvot, ka Latvija bija PSRS donors, vispār nenākas. Un šīs zaudējumu aprēķināšanas komisijas darbībai ir nevis zinātnisks, bet vienīgi politisks raksturs, tāpat kā visai tā saucamai teorijai par Latvijas okupāciju piecdesmit pēckara gadu laikā. Tā pasliktina attiecības ar Krieviju, tātad kaitē neatkarīgās Latvijas valsts interesēm."
Kolektīvā pašiedvesma
Līdzīgs uzskats ir arī partijas "Latvijas Krievu savienība" līdzpriekšsēdētājam Miroslavam Mitrofanovam. Viņš domā, ka "drudžaina procentu aprēķināšana norāda, cik maz par sevi pārliecināti ir cilvēki, kuri pūlas diskutēt par šo tēmu."
"Ar šo "žonglēšanu" ar cipariem viņi cenšas kaut ko pierādīt, lai gan nevar piemērot pašreizējās ekonomikas realitāti tiem laikiem. (…) Daudzas lietas, ko Latvija piegādāja kopējā tirgū, gūstot peļņu, tika ražotas, pateicoties zemām energonesēju cenām, kas tika piegādāti no citām Savienības republikām, pārsvarā no KPFSR," uzsver politiķis.
Runājot par to, kāda iemesla dēļ varasvīri nāk klajā ar tādiem izteikumiem, Mitrofanovs norādīja, ka tas tiek darīts speciāli, lai atbalstītu latviešu vēlētāju pārliecību: ceļš, kādā iet valsts, izraudzīts pareizi.
"Tā ir kolektīva terapija, lai latviešu iedzīvotājiem nebūtu šaubu par izvēles pareizību. Nebeidzami jāliek atkārtot, ka Padomju Savienībā bija slikti, ka latvieši pēkšņi nenostātos Krievijas un savu krievvalodīgo līdzpilsoņu pusē," viņš paziņoja.
Pēc viņa domām, tamlīdzīga pārliecība tiek iedvesta arī tāpēc, lai latvieši nemeklētu alternatīvu informāciju un neveidotu no meinstrīma atšķirīgu paradigmu.
"Latviešu auditorija ir "visēdāja", un patērē to informāciju, ko atradīs. Lai tā atteiktos no "nepareiziem" uzskatiem, tā ir jātur stingros ideoloģiskajos rāmjos. Tāpēc tiek praktizētas kolektīvās mantras par briesmīgo dzīvi Padomju Savienībā pastāvīgi, līdz pašiedvesmai," rezumēja Mitrofanovs.
