06:31 13 Novembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1015
  • RUB70.4859
Preses materiālu krātuve

"Krievu uts Baltijas kažokā": publicēts 1939.-1940. gadu Latvijas ĀM arhīvs

© Sputnik / Алексей Мальгавко
Politika
Saņemt īso saiti
122

Krievijas valdība jau vairākkārt ir norādījusi, ka ne par kādu PSRS okupāciju Baltijas valstīs nevar būt ne runas. Publicētie dokumenti to apliecina.

RĪGA, 22. augusts - Sputnik. Baltijas valstis 1939.-1940.gg. ļoti labi saprata, ka nāksies izvēlēties starp nacistisko Vāciju un PSRS. Pie tam "vācu partija" bija pietiekami spēcīga. Savukārt Maskava nebūt nesteidzās iekļaut Lietuvu, Latviju un Igauniju PSRS sastāvā – tai pietika ar savstarpējas palīdzības paktiem, kas, starp citu, tika noslēgti pēc pašu baltiešu iniciatīvas. 1949.gada notikumi ir PSRS reakcija pēc Hitlera sensacionālajām uzvarām Rietumeiropā. Par to liecina tālaika Latvijas ĀM arhīvs.

Baltijas valstis uzskata, ka no 1940. līdz 1991. gadam tajās it kā valdījusi PSRS okupācija. Krievija – PSRS tiesību mantiniece kategoriski nepiekrīt tamlīdzīgai nostādnei, vēsta RIA Novosti.

Krievijas valdība jau vairākkārt ir norādījusi, ka ne par kādu PSRS okupāciju Baltijas valstīs nevar būt ne runas – Krievijas ĀM paskaidroja, ka Baltijas iekļaušanās PSRS atbilda tālaika starptautiskajām normām.

Dokumenti atspēko Baltijas valstu propagandu

Trešdien starptautiskajā ziņu aģentūrā "Rossija segodņa" notika grāmatas "Piespiedu alianse. PSRS un Baltijas attiecības un 1939.-1940. gg. starptautiskā krīze". Izlasē iekļauti 108 dokumenti no Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva, tulkoti krievu valodā. Gandrīz visi tie publicēti pirmo reizi. Izlases sastādītājiem, kuru vidū ir arī pazīstamais vēsturnieks, Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, izdevies tos atrast Latvijas valsts arhīvā. Otrs izlases autors, fonda "Vēsturiskā atmiņa" direktors Aleksandrs Djukovs vērtēja, ka dokumentos atspoguļotā notikumu aina "atšķiras no Baltijas valstīs patlaban pieņemtās koncepcijas".

Baltijas valstīs dominē viedoklis, ka "tika noslēgts Molotova un Ribentropa pakts, tas bija līgums par Eiropas sadali, un tā ietvaros mums uzspieda savstarpējas palīdzības paktus, bet pēc tam 1940. gada jūnijā okupēja visu Baltiju, pie tam PSRS jau pašā sākumā, no 1939. gada augusta loloja tādus neģēlīgus mērķus".

Reālā aina atšķiras no propagandas.

"Pirmkārt, mēs redzam visai ciešus Baltijas valstu, it īpaši Latvijas un Igaunijas sakarus ar nacistisko Vāciju jau pirms 1939. gada. Tālāk mēs redzam, ka savstarpējās palīdzības paktu (1939.gadā – red.) iniciators nebija Kremlis – Kremlis neizsauca Baltijas diplomātus un neteica, ka mums vajagot noslēgt līgumu un tā tālāk. Nē, iniciatīva nāca no otras puses – pirmie iniciatīvu demonstrēja igauņi, pēc tam – latvieši," atzīmēja Djukovs intervijā RIA Novosti.

Piemēram, Latvijas vēstnieka Friča Kociņa atskaite valsts Ārlietu ministrijai par Baltijas valstu vēstnieku apspriedi Maskavā 1939. gada 6. jūlijā. Vēstnieki apsprieda iespējamos draudus savām valstīm no Vācijas un PSRS puses.

Kociņš vēstīja, ka Igaunijas un Lietuvas vēstnieki nonākuši pie vienbalsīga slēdziena... ka mazāka nelaime tomēr būs vācu draudi. Ielaiduši "krievu uti" kažokā, to vairs ārā nedabūšot, jo tur esot tās dzīves telpa un vitālas intereses.

PSRS nemēģināja iejaukties Baltijas valstu lietās

Vēl vairāk, dokumenti liecina, ka pēc savstarpējas palīdzības paktu noslēgšanas ar Baltijas valstīm 1939. gadā PSRS nemēģināja iejaukties kaimiņu iekšējās lietās. Vēsturnieks Djukovs vērtēja, ka 1939. gada rudenī Padomju Savienībai šķita, ka tā "panākusi kombināciju, tā sakot, piemērotu shēmu, kas ļaus aizsargāt padomju intereses reģionā, un neplānoja neko darīt tālāk".

Kā piemēru Djukovs minēja represijas pret komunistiem Lietuvā 1939. gada nogalē, kad tika arestēti visi vietējās Komunistiskās partijas līderi.

"Maskava neizteica par to absolūti nekādas piezīmes saviem ciemiņiem no Lietuvas. 1939. gada rudenī komunistus, kuri vērsās pēc atbalsta padomju garnizonos Vilēņu novadā Lietuvā, atdeva vietējai policijai. Lieta tāda, ka no augšas tika dota stingra pavēle neiejaukties. Pavēle tika izpildīta," konstatēja Djukovs.

Kamēr somi karoja, igauņi iedzēra uz Staļina veselību

Igaunija nejuta nekādus draudus no PSRS puses – tās armijas komandieris ģenerālis Laidoners šajā laikā vairākkārt apmeklēja Maskavu, kur viņu pieņēma Staļins. Politiķi ne tikai piedalījās oficiālās pārrunās, bet pat skatījās padomju kinofilmas līdz 4 rītā. Latvijas vēstnieks detalizēti aprakstīja stundām ilgo laika pavadīšanu pie galda, kuras laikā Laidoners labprāt teica tostus par godu padomju līderim. Piemēram, Igaunijas armijas virspavēlnieks paziņoja, ka "ar dziļu cieņu un sajūsmu skatās uz Staļinu", kuram izdevies radīt draudzīgas attiecības starp PSRS tautām, bet tagad veido tās ar kaimiņiem. Laidoners priecājās par to, ka Igaunija bija viena no pirmajām, kas no savas puses pielikusi pūles tādu attiecību veidošanai, - vēstnieks Kociņš dokumentos citēja ģenerāļa tostus.

Vēstnieks īpaši uzsvēra, ka šajā pašā laikā ritēja PSRS un Somijas karš un "igauņiem brālīgā tauta cīnās smagās kaujās".

Diplomāts ironizēja par to, ka Igaunija ņēmusi vērā savu tradicionālo taktiku – ātri pielāgoties jauniem apstākļiem.

Kaimiņu noskaņojums ietekmēja arī Lietuvu – ja katra republika domā nevis par aizsardzību, bet gan par sarunām ar Berlīni un Maskavu, ne par kādu vienotu pretošanās fronti, protams, nebija ne runas.

Atgriežoties pie nopietnām tēmām, Koziņš ziņoja, ka Staļins pastāstījis sabiedrotajiem Baltijā par sarunām ar Angliju un Franciju – Maskava ieteikusi Londonai un Parīzei dislocēt kuģus Baltijas jūrā aizsardzībai no Hitlera. "Anglijas kara delegācija pat neatbildēja," – atklāti atzina boļševiki.

Maskavas noskaņojums mainās Hitlera panākumu dēļ

Padomju valdības noskaņojums mainījās pēc Vācijas zibenīgās uzvaras Francijā – hitleriešu ātrā pārvietošanās Lamanša virzienā nepatīkami pārsteidza ne tikai eiropiešus, bet arī PSRS, atzīmēja diplomāti savās depešās.

Vēstnieks Kociņš atzīmēja: Padomju Savienība nervozē, ņemot vērā notikumus Rietumeiropā. Viņš vērtēja, ka PSRS vērīgi seko politiskajam noskaņojumam Baltijas valstīs, lai nenotiktu lūzums attieksmē pret Padomju Savienību laikā, kad ar katru dienu aizvien labāk redzams Vācijas pārsvars.

Tālākie notikumi ir labi zināmi. Pats Kociņš 1940.gada 19.septembrī tika arestēts Rīgā un nogādāts Maskavā. Viņu apsūdzēja par izlūkošanas darba organizēšanu pret PSRS. 1941.gada 28.jūlijā viņam tika izpildīts augstākais soda mērs – nāves sods nošaujot saskaņā ar PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas spriedumu.

"Šie dokumenti pirmo reizi nonāk zinātniskajā apgrozījumā," aģentūrai RIA Novosti paskaidroja Djukovs. Viņš piebilda, ka dokumenti noformēti tā, kā pieņemts zinātniskajā vēsturiskajā literatūrā, izdevums nācis klajā ar KZA Krievijas vēstures institūta atbalstu.

Vēsturnieks atzīmēja, ka Lietuvas tālaika dokumenti ir pietiekami labi zināmi – tie sen ir pārtulkoti un publicēti. Savukārt Igaunijas dokumenti pagaidām atrodas kaut kur arhīvos. Ar šo izdevumu vēsturniekiem izdevies likvidēt vēl vienu "balto plankumu" – iekļaut zinātniskajā apgrozījumā dokumentus no Latvijas.

Pēc temata

Nepielīdziniet agresoru uzvarētājam: Pimenovs pasniedza deputātiem vēstures stundu
Krievijas Aizsardzības ministrija publiskojusi datus par nacistu līdzskrējējiem Igaunijā
Publicēts Molotova-Ribentropa pakta PSRS piederošais autentiskais eksemplārs
Korens: neizglītoti un nezinoši, - un tādi cilvēki pieņem likumus Latvijā
Neapgūtā vēstures mācība: kāpēc nevēlēšanās nožēlot grēkus nāk par ļaunu

Galvenie temati