Līdz pēdējam brīdim analītiķi cerēja uz brīnumu. Domāja, ka ASV prezidents Donalds Tramps pārdomās. Taču 8. maijā Tramps vēlreiz nosauca kodoldarījumu ar Irānu par "dziļi defektīvu", paziņoja, ka ASV no tā izstājas un parakstīja rīkojumu par "augstākā līmeņa" sankciju atjaunošanu pret Irānas režīmu.
Likteņa ironija: Trampa lēmumam izstāties no kodoldarījuma nav nekāda likumīga pamata. Irāna ir ievērojusi visus līguma noteikumus, un to vairākkārt sertificējusi vienīgā organizācija, kam ir tiesības sniegt tamlīdzīgu vērtējumu, — Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA).
Kam piekasīties
Tramps izsaka iebildumus, jo viņam nepatīk daži noslēgtā darījuma aspekti, piemēram, tajā nav pieminēta Irānas raķešu programma (bet kāpēc tā būtu jāpiemin?), kā arī Irānas miermīlīgās kodolprogrammas pagaidu ierobežojumi (bet kāpēc tiem būtu jābūt pastāvīgiem, ja katra valsts, kas parakstījusi Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu, var nodarboties ar miermīligiem kodolpētījumiem?).
Kā jau bija gaidāms, Trampa mēģinājumi piespiest sabiedrotos un Irānu parakstīt jaunu darījumu, ne pie kā nav noveduši (starptautiskajās attiecībās tāda rīcība nav pieņemama), un viņš paziņoja par izstāšanos.
Izraēlas un Saūda Arābijas interesēs
Protams, visvairāk apmierināts ir Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurš "pilnībā atbalsta Trampa lēmumu par izstāšanos no briesmīgā darījuma". Pie tam viņš atbalsta Trampu arī darbos — nesen Telaviva mēģināja sameklēt vismaz nelielus legālus pamatus amerikāņu lēmumam un paziņoja, ka tās rīcībā esot Irānas kodolieroču slepenas izstrādāšanas pierādījumi.
Netanjahu entuziasms ir saprotams — Izraēla ļoti bīstas no Irānas ietekmes straujas palielināšanās Tuvajos Austrumos, ko nesen apliecināja "Hesbollah" pārliecinošā uzvara parlamenta vēlēšanās Libānā, un cer, ka sankciju režīma atjaunošana vismaz ierobežos Irānas iespējas. Bet labākajā gadījumā — pēc dažiem soļiem, starp kuriem būs Irānas kodolprogrammas un tās bruņojuma atjaunošanās, galu galā sāksies ASV un Irānas bruņots konflikts. Kura rezultātā Irāna, iespējams, tiks atsviesta savās robežās.
Šo pašu iemeslu dēļ priecājas arī Saūda Arābija — arī kroņprincim Muhamedam bin Salmanam Irāna ir kā kauls rīklē, un viņam nav nekādu iebildumu pret iespēju ar amerikāņu stiprajām rokām izrēķināties ar pārlieku aktīvo Islāma Republiku.
Laipni lūdzam izolācijā
Taču vai amerikāņiem ir iemesls priecāties? Diezin vai, jo ASV prezidenta lēmums tieši ietekmē valsts nacionālās intereses. Un ne tikai tāpēc vien, ka ASV tuvojas kārtējam karam Tuvajos Austrumos.
Pirmkārt, Savienotās Valstis apdraud kodolieroču neizplatīšanas režīmu. Irānas kodoldarījums dāvāja unikālu precedentu, kurš pierādīja: iespēja miera ceļā risināt bažas par kodoldraudiem patiešām pastāv. Ar kodolprogrammas attīstības pagaidu ierobežojumiem, kuru laikā valsti iesaista pasaules ekonomikā, veido uzticību un izstrādā spēles noteikumus, savukārt pēc tam valsts pati nevēlēsies riskēt ar savu jauno statusu kodolieroču izstrādāšanas dēļ.
Taču tagad ir radīts principiāli atšķirīgs precedents: ikviena valsts apzinās, ka kodoldarījumu, kas tiktu ar to noslēgts, amerikāņi var lauzt jebkurā brīdī.
Pie tam Irāna nevar operatīvi atgriezties pie status quo, kas darbojās pirms darījuma — viņi jau ir demontējuši daļu objektu un likvidējuši bagātinātā urāna rezerves.
Otrkārt, kā pilnīgi pareizi atzīmēja ASV bijušais viceprezidents Džozefs Baidens, lēmums par izstāšanos "izolē ASV gandrīz visu pasaules lielvalstu acīs, tas mazinās uzticību mums un mūsu līdera pozīcijām".
Atšķirībā no Telavivas un Rijādas, lielākā daļa pasaules valstu kategoriski iebilda pret ASV izstāšanos no kodoldarījuma. Vienprātību šajā jautājumā neparādīja pat Trampa sabiedrotie — Vācijas kanclere Angela Merkele, Lielbritānijas premjere Terēza Meja un Francijas prezidents Emanuels Makrons (šīs valstis līdz ar ASV, Irānu, Ķīnu un Krieviju parakstīja darījumu) līdz pēdējam lūdza Trampu pārdomāt.
Starp kaunu un karu
Vēl vairāk, tagad Tramps ir nostādījis savus sabiedrotos ļoti interesantas izvēles priekšā. ASV prezidents ir licis skaidri saprast, ka visām valstīm ir jāievēro tās "augstākā līmeņa" sankcijas, ko viņš ieviesīs pret Irānu. Tas nozīmē, ka Eiropa būs spiesta izmest atkritumos investīcijas un līgumus, ko tā pēdējo gadu laikā parakstījusi ar irāņiem.
Tagad ES valstīm ir jāizvēlas viens no diviem nepatīkamajiem variantiem: pakļauties Amerikas prasībām vai pretoties, aizstāvot savas kompānijas un savas intereses, tostarp arī ieviešot kontrsankcijas pret ASV, ja Amerika centīsies sodīt Eiropas kompānijas.
Situācija ļoti atgādina Vinstona Čērčila pazīstamo frāzi par izvēli starp negodu un karu, kurā negods arī nozīmē karu, lai arī pēc zināma laika. ES līderi saprot: ja Eiropa tagad pakļausies, Tramps turpinās arī citos jautājumos pakļaut eiropiešus ASV ārpolitikai, turklāt, atšķirībā no citiem prezidentiem, pašu eiropiešu viedoklis šajā situācijā viņu absolūti neuztrauc.
Teherānas viltīgais gājiens
Jau pašlaik skan skaļi iebildumi, pat Eiropas Komisijas locekļi apspriež iespējas noteikt sankcijas pret ASV uzņēmumiem "sankciju kara" gadījumā. Un irāņi (kurim vajadzīgas Eiropas kompānijas, investīcijas un kontrakti) dara visu iespējamo, lai pastiprinātu un atbalstītu skaļās balsis.
Tāpēc Teherāna rīkojas ļoti prātīgi — Islāma Republika nav paziņojusi, ka nekavējoties izstājas no darījuma un atjauno savu kodolprogrammu.
"Tagad tā ir vienošanās starp Irānu un piecām pārējām valstīm," — uzsvēra Irānas prezidents Hasans Rouhani. Taču tas ir pagaidu lēmums — irāņi pārdomās situāciju. Pārbaudīs, vai, pēc valsts ārlietu ministra Muhameda Džavada Zarifa teiktā, pārējie kodoldarījuma dalībnieki varēs nodrošināt tā priekšrocības Irānai. Tātad Teherāna vēlas saņemt investīciju un kontraktu aizsardzības garantijas no Eiropas. Atbilstoši konsultāciju iznākumam Irāna pieņems lēmumu par to, vai saglabāt vienošanos.
.jpg){kind=link}