11:35 26 Februāris 2021
Tiešraide
  • USD1.2225
  • RUB90.3519
Viedoklis
Saņemt īso saiti
110

Pārsvarā vācieši netic, ka ar Ameriku varētu izveidot perspektīvu savienību, viņi nevēlas nostāties ASV pusē konfliktā ar Ķīnu, negrasās darīt smago darbu amerikāņu vietā konfrontācijā ar Krieviju.

"No vēstures mums ir zināms: vienmēr, kad mums bijušas labas attiecības ar Krieviju, šajā kontinentā valda miers. Kad bija citādi, miera nebija," atgādināja teica bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders otrdien, Putina Minhenes runas 14. gadadienā. Sakritība ir nejauša, toties simboliska, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.

Piedevām tajā pašā dienā Briselē Eiroparlamenta deputāti norāja Eiropas diplomātijas vadītāju Žuzepu Borelu par viņa "nesavlaicīgo" vizīti Maskavā. Strostēja spānieti galvenokārt austrumeiropieši, taču pēc būtības viņš aizstāvēja to, ko aizstāv arī Šrēders. Borels runāja par vēsturisko izvēli Eiropai:

"Attiecībās ar Krieviju mēs atrodamies vēsturiskajās krustcelēs. Mūsu izvēle noteiks starptautisko spēku dinamiku šajā gadsimtā. Vai ES virzīsies uz kooperētāku vai polarizētāku modeli attiecībās ar Krieviju, vai balstīsies uz atvērtām vai slēgtām sabiedrībām."

Eiroparlamenta deputāti, kuriem vērsās Borels, var būt mierīgi: viņiem nebūs jāizvēlas. ES politika ir atkarīga no vācu (un daļēji franču) balss, —tāpēc Krievijai pirmām kārtām ir svarīgs tas, ko runā Berlīnē.

Tur cīņa ir nopietna – šogad Vācijai būs jāiet cauri varas maiņai. Merkele aiziet, un beidzas ne tikai viņas laikmets. Beidzas laiks, kad varēja vilcināties ar izvēli, un tāpēc likmes ir tik augstas. Merkeles priekštecis – Šrēders saprot, par ko ir runa, tāpēc, aizstāvot attiecības ar Krieviju, ķeras pie vistiešākajiem argumentiem: viņš runā par karu un mieru. Viņš uzrunāja visus eiropiešus, bet galvenokārt - vāciešus, vācu eliti. Vai vēlaties veidot ap Vāciju vienotu Eiropu? Tad atcerieties vācu vēsturi, un jums nebūs šaubu par to, kādas attiecības ir nepieciešamas ar Krieviju.

Šrēders varētu pateikt arī vienkāršāk: par diviem no trijiem apvienojumiem pēdējā pusotra gadsimta laikā Vācijai ir jāpateicas Krievijai. Jā, pagājušajā mēnesī vācieši nesvinēja Otrā Reiha 150. gadadienu, taču Bismarka plāni par vācu zemju apvienošanu (pirms Napoleona tā bija konfederatīvā Vācu nācijas Svētā Romas impērija) nekad netiktu īstenoti, ja iebilstu Krievijas impērija.

Četrus gadu desmitus vēlāk vāciešus un krievus sarīdīja Pirmajā pasaules karā. Tas beidzās ar abu impēriju sabrukumu. Nākamā vācu zemju apvienošanās notika Hitlera laikos (toreiz sākās arī Eiropas pulcēšana ap Vācijas kodolu), un par tā sekām kļuva Reiha agresija Austrumu virzienā, uzbrukums Krievijai. Ar katastrofisku rezultātu Vācijai, kuru sadalīja uzvarētāji.

Tad tās rietumu daļu saistīja ar atlantiskajām važām un sāka "iebūvēt" vienotajā Rietumeiropā. Taču arī tolaik vācu elitei pietika prāta un gribas stiprināt attiecības ar Maskavu, tādējādi izvairoties no perspektīvas pārvērties par antikrievijas aizsargvalni. Jā, trešā Vācijas apvienošanās kļuva iespējama pēc krīzes PSRS un sabrukuma, taču tas notika pēc krievu iniciatīvas, pretēji atlantistu vēlmēm, kuri baidījās no pārmērīgas Vācijas pastiprināšanas un pievēršanās Krievijai vai izstāšanās no NATO.

Proti, jebkurš vācietis, kuram rūp Vācijas nacionālās intereses, nevar nesaprast, kāpēc attiecības ar Krieviju ir nozīmīgas viņa valstij. Tad kāpēc Šrēderam būtu jāskaidro tādas, šķietami acīmredzamas lietas?

Tāpēc, ka daudziem vāciešiem nav nacionālās apziņas – būdami audzināti atbilstoši ideoloģiskajam katehismam, ko Vācijai sarūpēja anglosakši, viņi baidās pat iedomāties par nacionālajām interesēm. Vācija taču ir tik vainīga, vācieši nevar būt augstāki par citiem, nedrīkst aizstāvēt savas tiesības. Viņiem atļauts vien lepoties ar tiesībām būt eiropiešiem un aizstāvēt Eiropas intereses, bet to, kas ir "eiropeisks", noteiks pareizas, speciāli apmācītas un atlantiskā garā audzētas personas. Nav brīnums, ka Krievijai šajā pasaules redzējumā ir sagatavota bīstama, neprognozējama agresīva kaimiņa loma, ar kuru var sadarboties, bet no kura jāgaida dažnedažādas nepatikšanas un problēmas.

To iegalvoja ilgu laiku, īpaši vācu elitei. Pie tam propagandas ietekme ar katru gadu mazinās: piemēram, sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka labas attiecības ar Krieviju jau atbalsta teju vai lielāks respondentu skaits, nekā ciešu sadarbību ar Savienotajām Valstīm. Vilšanās ASV turpinās jau daudzus gadus, un Trampa laikā tā tikai pastiprinājās. Te roku pielika arī atlantisti, jo visus četrus gadus viņi bija spiesti visiem spēkiem lamāt Trampu, kurš nodevis vienoto Rietumu un atlantiskas solidaritātes ideju.

Tagad Tramps ir novākts, tomēr Rietumu apvienošana neizdodas. Pārsvarā vācieši netic, ka ar Ameriku varētu izveidot perspektīvu savienību, viņi nevēlas nostāties ASV pusē konfliktā ar Ķīnu, negrasās darīt smago darbu amerikāņu vietā (vai ukraiņu) konfrontācijā ar Krieviju. Tātad tauta ir gatava patstāvībai, bet kā ar eliti?

Jā, tā arvien biežāk, kaut arī atturīgi, runā par nepieciešamību uzņemties atbildību — protams, precizējot, ka runa ir par Eiropu un visiem eiropiešiem. Taču mānīt sevi un vēl jo vairāk citus ir grūti — viss atkarīgs no vāciešiem. Vācija nonākusi vēsturiskas izvēles priekšā: tai laiks nokratīt atlantiskos pīšļus no kājām (nē, nav runa par izstāšanos no NATO – tai jāatgūst spēja patstāvīgi domāt ģeopolitikā) un uzņemties atbildību pašai par savu nākotni un Eiropu.

Vairs nav iespējams atteikties no izvēles, vilcināt laiku, turpināt lavierēt. Pienācis laiks, kad no Vācijas atkal prasīs uzticības zvērestu Atlantijas projektam, proti, iesaistīties Ķīnai naidīgā spēlē, apstiprināt uzticību Krievijas apspiešanas kursam. Vācu elite (lielākā daļa) to nevēlās, arī tāpēc, ka saprot savu vēlētāju noskaņojumu. Tādēļ līdz septembra vēlēšanām un uzreiz pēc tām sarunu laikā par jaunu koalīciju, vācu elitei iestāsies izšķirošais brīdis.

Pašlaik abi galvenie pretendenti kanclera amatam ir divu lielāko vācu zemju premjerministri. Armins Lašets no Ziemeļreinas-Vestfālenes un Markuss Zēders no Bavārijas. Kuru no tiem CDU/CSU izvirzīs kanclera amatam, pagaidām nav skaidrs, bet principiāli būs jautājums par to, kāda vēl partija (vai partijas) tiks iekļautas valdošā koalīcijā, no tā būs atkarīgs jaunā Vācijas kabineta neatkarības līmenis. Paši par sevi gan Lašets, gan Zēders ir noskaņoti aizstāvēt vācu intereses Eiropā un pasaulē (tāpēc arī nav nejauša viņu pilnīgi saprātīgā attieksme pret Krieviju un Putinu), bet koalīcijas partneru dēļ viņu roku brīvība var tikt ievērojami ierobežota.

Lai arī kāds nebūtu jaunās Vācijas valdošās koalīcijas sastāvs, tai būs jāpieņem vēsturisks lēmums par turpmākajām attiecībām ar Krieviju, un no tā būs atkarīgs Vācijas liktenis (tātad arī Eiropas) tuvāko desmitgažu laikā. Desmitgažu, kas jebkurā gadījumā kļūs izšķirošas mūsu rietumu kaimiņam — nevis kara ziņā ar Krieviju, bet gan sevis saglabāšanas ziņā. Bez Krievijas — un vēl jo vairāk, esot pret Krieviju — Vācijai neizdosies apvienot Eiropu, bet atkāpšanās no eirointegrācijas izvērtīsies par milzīgām problēmām pašai Vācijai.

Krievija negrasās biedēt nevienu — tā, tāpat kā Gerhards Šrēders, tikai atgādina vāciešiem viņu vēstures mācības.

Pēc temata

Lavrovs paskaidroja, kā vainas dēļ pasliktinās Krievijas un ES attiecības
Eiropa mēģina saglābt attiecības ar Krieviju un pati savu nākotni
Nelieniet mūsu lietās: Krievija paziņojusi par triju valstu diplomātu izsūtīšanu
Tagi:
Krievija, NATO, Vācija, ASV

Galvenie temati