18:23 28 Janvāris 2021
Tiešraide
  • USD1.2091
  • RUB92.3842
Viedoklis
Saņemt īso saiti
77

Kāpēc jākļūst latvietim, lai paliktu krieviem? Kas notiks ar krievu kultūru, ja iedziļināties latviešu kultūrā? Mazliet padomāsim.

Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo tiesību aizstāve un Latvijas Krievu savienības locekle Tatjana Andrijeca savā lapā Facebook pastāstīja interesantas atmiņas no kādas protesta akcijas. "Atmiņā iespiedās divi latvieši mītiņā, jo ļoti reti gadās, ka viņi mūs aizstāv. Vienam no viņiem bija 21 gads, un viņš mācās Fizikas fakultātē. Biju tik ļoti pārsteigta, ka mūsu vidū ir latvieši, it īpaši jaunieši, ka piegāju pie viņa, un sākām sarunu," stāstīja tiesībsardze.

Andrijeca atcerējās: jaunietis atzinās, ka nopietni pētījis vēsturi, it īpaši XX gadsimta vēsturi un secinājis: "720 gadus mūs te vāciskojuši, te krieviskojuši, te zviedr... Nu, tu jau saprati. Iznāk, ka tagad mēs darām to pašu, ko darīja ar mums. Tas taču ir absurds."

Te, protams, gribas noņemt cepuri brāļu-latviešu priekšā par viņu sīkstumu. Nelaimes brāļiem – jo tagad arī mūs, Latvijas krievus latvieši cenšas... Nu, jūs jau sapratāt. Tāpēc jaunajā gadā tapsim mazliet par latviešiem, gluži kā viņi, parādīsim savu sīkstumu un paliksim krievi!

Paliksim krievi!

Ceru, ka šim nolūkam nevajadzēs cīnīties 700 gadus. Pie tam, atklāti sakot, dažas perspektīvas septiņu gadsimtu šķērsgriezumā izskatās mazliet miglainas. Paši latvieši ceļ trauksmi – latviešu pusaudži kaunās no dzimtās valodas un pat savstarpējā sarunā tiecas pāriet pie angļu valodas. Mazi bērni to uztver no spēlēm un gadžetu programmām un lietotnēm.

Jā, Latvijā sekmīgi likvidē izglītību krievu valodā. Tas ir karš. Tomēr frontes līnija jau ir pabīdījusies. Tagad tā vairs nav pie skolas sola, tā ir mājās, ģimenē. Atkāpšanās ceļa nav, aiz mums ir dīvāns un cepeškrāsns.

Ja ģimenē ciena krievu valodu, no bērna kājas radina lasīt un augstu vērtēt grāmatas dzimtajā valodā, interesēties par vēsturiskās dzimtenes vēsturi un kultūru, man šķiet, šai krievu ģimenei nedraud nekāda asimilācija.

Zināšanas par dzimto kultūru dāvā teicamu imunitāti pret nācijas izviršanu. Ja ģimenē bērnam tāda vakcīna nav dota, kādas tev ir tiesības būt neapmierinātam ar vardarbīgu latviskošanu? Kāpēc tev vispār vajadzīga krievu valodas aizsardzība Latvijā?

Man patīk latviešu kultūra, lai arī mēs varētu to iepazīt labāk, ja latviešu varasvīri pacenstos mūs ciešāk integrēt tajā. Varētu, piemēram, dalīt bezmaksas biļetes uz Dziesmu svētkiem (kā tad, gaidi ar maisu). Tomēr, piedodiet manu politiskā takta trūkumu, krievu kultūra tomēr ir bagātāka.

Manās acīs tā būtu mezalianse – atteikties no tās. Tas būtu ik kā skraidīt īsās bikšelēs. Saaukstēšos un pazaudēšu savas saiknes. Latviešu kultūrā nav nekā, kas man varētu aizstāt Rahmaņinovu (vai atceraties vietu 2. koncerta otrajā daļā, kas līdzinās pavasara lietus lāsēm), Nabokovu, Mandelštamu. Taču tā tad tikai tad, ja tev ģimenē mācījuši, kas viņi tādi ir.

Mums klāsies smagāk, jo krieviem Latvijā nav gandrīz neviena aizstāvja latviešu inteliģences aprindās. Gluži pretēji, izcilie latviešu mākslinieki, rakstnieki, komponisti, pirmās Atmodas iedvesmotāji skolojušies Sanktpēterburgā, krievu valodā, taču tas nekavēja izmantot iegūtās zinības pašu tautas modināšanai un – galu galā – sava valstiskuma izveidei.

Galvenās briesmas

Tiesa – atkārtošu vēlreiz – galvenās briesmas slēpjas nevis Saeimā vai Izglītības ministrijā, bet gan globālākos tektoniskajos procesos. Man pašam ir divas mazmeitas, un diezin vai viņas lasīs Dostojevski vai Puškinu oriģinālā. Labi vēl, ja izlasīs Danti, jo viņu dzimtā ir Aligjēri valoda.

Es par to neskumstu – tie ir dabiski procesi, itāļu valoda man patīk, tāpat kā krievu un latviešu valoda. Tagad gan itāļu bērnus vairāk interesē kaut kāds Tik-Tok, nevis "Dievišķā komēdija" vai Umberto Eko.

Viktors Peļevins savā jaunākajā grāmatā skāra tādu mūsdienu saziņas līdzekli, kā emotikoni. Patiešām. Agrāk, lai justu cilvēkam līdzi par zaudējumu vai atzītos mīlestībā, bija jāprot izlikt savas domas uz papīra, papūlēties, daži pagalam izmisuši dīvaiņi par pamanījās paust savas jūtas un domas dzejā.

Tagad mēs vienkārši ieliekam smaidiņu, ģīmīti ar asariņu vai sirsniņu, un viss kārtībā. Pat rakstītprasme ir lieka, un mēs visi jau sen esam konformistiski kapitulējuši – mēs padevīgi un pastāvīgi izmantojam šos pseidohieroglifus, lai ietaupītu laiku un būtu modīgi.

Kur ir spēks?

Gribētos gan ticēt, ka viss vēl nav zaudēts. Starp citu, ne velti tā pati Tatjana, par kuru stāstīju pašā sākumā, tik neliekuļoti aizstāv savas un savu nākamo bērnu tiesības runāt un domāt dzimtajā valodā.

Viņas vecmāmiņas Valentīnas ģimenē grāmata vienmēr bija goda vietā un noteikti aizņēma vairāk vietas nekā televizors. Nebiju pārsteigts, kad Ttajana nesen izsludināja Facebook literāro stafeti (viņa pierāda, ka sociālos tīklus var izmantot arī cēliem mērķiem). Katrs, kas piedalās stafetē, stāsta par grāmatām, kas visvairāk ietekmējušas viņa dzīvi.

Pagaidām esmu redzējis stāstus par grāmatām tikai krievu valodā. Varbūt pagadīsies arī kaut kas par grāmatām latviski? Kopā mēs esam stiprāki. Un Latvijas patiesais spēks meklējams dažādo tautību cilvēkos, kuri neaizmirst savas saknes un savu kultūru.

Daudz laimes Jaunajā gadā!

Tagi:
krievvalodīgie, latvieši

Galvenie temati