00:23 24 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1856
  • RUB90.6421
Viedoklis
Saņemt īso saiti
51

Parasts reiss... Apšaude salonā, sprādziena draudi, stjuartes nāve. Pirms 50 gadiem divi lietuvieši – Prans un Aļģirds Brazinski sagrāba pasažieru lidmašīnu An-24.

Tēvs un dēls pieprasīja nogādāt viņus Turcijā. Ekipāža paklausīja. Ļaundari nesaņēma pelnīto sodu un dažus gadus vēlāk pat aizmuka uz ASV. Padomju valdībai neizdevās panākt viņu ekstradīciju. Par to, kas norisinājās lidmašīnā un kā tālāk veidojās bēgļu dzīve, portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs.

"Oficieris" un pusaudzis

1970. gada 15. oktobrī An-24 devās ierastā pusstundu garā reisā no Batumi uz Suhumi. Lidmašīnā bija 44 pasažieri un 5 ekipāžas locekļi. Pēkšņi virsnieka formas tērpā ģērbts vīrietis, kurš lidoja kopā ar pusauga dēlu, pasauca pavadoni – 19 gadus veco Nadeždu Kurčenko – un iedeva viņai aploksni gaisa kuģa komandierim.

Staļins
© Sputnik / РИА Новости

Meitene nojauta kaut ko nelabu. Viņa atplēsa aploksni un izlasīja zīmīti: terorists pavēlēja pilotiem mainīt maršrutu un pārtraukt radiosakarus ar virszemes dienestiem. Pretējā gadījumā visi iešot bojā. Tolaik vēl nebija instrukciju, kā rīkoties tamlīdzīgās situācijās. Nadežda skriešus metās uz pilotu kabīni.

"Virsnieks" un viņa dēls izrāva apzāģētas bises un pistoles. Nadežda nostājās viņiem ceļā un mēģināja atņemt šaujamos. Atskanēja šāvieni. Meitene nokrita. Pusaudzis izšāva uz pasažieru pusi, kuri metās palīgā stjuartei. Par laimi, lodes nevienu neķēra, zēns trāpīja apšuvumā. Cilvēki apsēdās vietās. Lai visus iebiedētu vēl vairāk, pusaudzis parādīja pie jostas piesietās granātas.

Brazinskis, vecākais, pa to laiku iebruka pilotu kabīnē un atklāja uguni. Vēlāk lidmašīnas apšuvumā tika saskaitītas aptuveni 20 šāvienu vietas. Lidmašīnas komandierim Georgijam Čahrakijam lode trāpīja mugurkaulā, arī stūrmanis un borta mehāniķis bija ievainoti. Otrajam pilotam paveicās: lode iestrēga krēsla atzveltnē. Brazinski pavēlēja ekipāžai doties uz Turciju un piedraudēja uzspridzināt lidmašīnu.

Piloti vilcinājās, - viņi plānoja nolaisties padomju armijas aerodromā, taču bandīti plānus noprata un piespieda ekipāžu palielināt augstumu. Lai Turcijas PGA lidmašīnu neapšaudītu, lidotāji noraidīja SOS signālu. Lidmašīna šķērsoja robežu nelielā augstumā no piezemējās Trabzonas pilsētā.

Mediķi sniedza palīdzību ievainotajiem, nākamajā dienā visus PSRS pilsoņus un bojāgājušo stjuarti nogādāja dzimtenē. Meitene pēc nāves saņēma Sarkanā Karoga ordeni, viņu apglabāja Suhumi. 20 gadus vēlāk pēc Nadeždas mātes lūguma viņu pārapbedīja dzimtajā Udmurtijā.

Bēgšana uz ASV

Brazinski padevās vietējai policijai. Pat pēc ilgām pārrunām Ārlietu ministriju līmenī Turcija neizdeva viņus padomju valdībai. Turki nolēma paši izmeklēt incidentu un sodīt noziedzniekus pēc saviem likumiem.

Lidmašīnas sagrābšana, tika atzīta par veiktu bez iepriekšēja nodoma, kjo Brazinskis uzstājīgi apgalvoja: An-24 viņš esot aizdzinis tāpēc, ka baidījies vajāšanas, jo atbalstījis sacelšanos Lietuvā Lielā Tēvijas kara laikā un pēc tam. Par stjuartes slepkavību viņš vainoja kaut kādus bruņotus apsargus lidmašīnā, kuri esot sākuši apšaudi. Brazinskim, vecākajam, tika piespriesta brīvības atņemšana uz astoņiem gadiem, viņa dēlam Aļģirdam – divi gadi cietumā.

Tomēr Prans nosēdēja tikai pusi piespriestā. 1974. gadā uz viņu tika attiecināta amnestija, un viņš panāca cietumsoda nomaiņu pret mājas arestu. Brazinski apmetās Stambulā, bet 1976. gadā vērsās ASV vēstniecībā ar lūgumu piešķirt politisko patvērumu. Lūgumu noraidīja.

Tomēr viņi devās uz Kanādu caurs Itāliju un Venecuēlu. Degvielas uzpiuldes laikā Ņujorkā abi izkāpa jno lidmašīnas un nelegāli palika ASV. Viena no versijām pauž, ka bēgšanu inscenēja Turcijas varasiestādes, kas nevēlējās saasināt attiecības ar Maskavu.

Jaunā dzīve

Amerikāņi aizturēja nelegālos imigrantus, tomēr PSRS neizdeva, gluži pretēji, palīdzēja iekārtoties jaunajā dzimtenē. Padomju valstij naidīgi noskaņotos Brazinskus aktīvi atbalstīja arī vietējā lietuviešu diaspora. Drīz vien Prans un Aļģirds saņēma uzturēšanās atļaujas un jaunus vārdus – Frenks un Alberts Viktors Vaiti.

Viņi apmetās saulainajā Kalifornijā, pievienojās pretpadomju kustībai un sarakstīja grāmatu par "padomju okupāciju Lietuvā". Tomēr drīz vien viņus piemirsa. Sponsori vairs nepalīdzēja, ģimenes fonds patukšojās. Lai apmaksātu nelielu dzīvoklīti Santamonikā, abiem nācās sākt palīgstrādnieku gaitas.

Tomēr Prans turpināja karot ar padomju varu. Sākās psihiski traucējumi. Garāmgājējos viņš saskatīja VDK aģentus, bija agresīvs pret kaimiņiem, metās virsū cilvēkiem ar dūrēm un ieročiem.

Lielā Tēvijas kara gados Brazinskis sadarbojās ar vāciešiem. Tiesa, karadarbībā nepiedalījās, dienēja pontonu brigādē. Iespējams, tāpēc viņam izdevās izvairīties no nopietnām apsūdzībām pēc kara. Pārvācies ar dēlu uz Uzbekistānu, Brazinskis nodarbojās ar spekulācijām: pirka Lietuvas PSR deficīta preces un pārdeva par trīskāršu cenu tālāk. No PSRS nolēma bēgt, kad bija iesitis pamatīgu kapitālu un nokļuva VDK uzmanības lokā.

Prans gāja bojā no paša dēla rokām 2002. gadā. Strīda karstumā Aļģirds pārsita tēvam galvu ar hanteli. Tiesa piesprieda slepkavam cietumsodu uz 20 gadiem.

Pēc temata

Bezvīzu režīms ar ES: ukraiņu politiķu gadsimta afēra
Kijevas sarkofāgs un kodolrotaļas
Tagi:
lidmašīna, ASV, Turcija, PSRS

Galvenie temati