02:14 28 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1832
  • RUB90.5710
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Spriedze Karabahā (25)
54

Kanāda apturēja atļaujas militārās produkcijas eksportam uz Turciju. Tas ir saistīts ar parādījušos informāciju, ka karadarbībās Kalnu Karabahā tiek izmantoti Turcijā ražoti droni, kuri savukārt ir aprīkoti ar kanādiešu raidītājiem un lāzera tēmēšanas sistēmām.

Atbildes paziņojumā Turcijas ĀM izkritizēja Otavu par dubultajiem standartiem un neatbilstību "sadarbības garam", turklāt apsūdzot, ka tā ieņem šo pozīciju nebūt ne pirmo dienu – jau kopš militārās operācijas "Miera avots" sākumā, kuru Turcija uzsāka pērnā gada oktobrī Sīrijas ziemeļaustrumos.

Šis incidents papildināja Ankaras ārpolitisko domstarpību un konfliktu kolekciju. Notiekošo grūti raksturot savādāk, jo rodas iespaids, ka Turcijas prezidents pieņēmis lēmumu izlamāties ar visiem starptautiskajiem partneriem visplašākajā jautājumu spektrā.

Redžeps Tajips Erdogans acu priekšā pārvēršas patriotu-radikāļu ikonā visā pasaulē, nevis tikai Turcijā. Viņš iemieso sevī viņu sapni par nacionālu līderi, kurš virzās pie uzstādītā mērķa, rīkojoties tieši, nepievēršot uzmanību šķēršļiem un ieņemot maksimāli stingru oficiālo pozīciju jebkurā jautājumā.

Tas, neapšaubāmi, ir unikāls gadījums mūsdienu pasaulē, turklāt runa ir par tik pamanāmu reģionālo lielvalsti, kāda ir Turcija.

Praktiski katrs valsts vadītājs regulāri tiek pakļauts kritikai par pārlieko piesardzību un gatavību nevēlamiem kompromisiem, par asu stūru izlīdzināšanu, izvairīgumu un pat sakāves izjūtām. Šādi pārmetumi skan gan pret Putinu, gan Trampu, gan Sji. Pats amizantākais, ka nereti analoģiskas apsūdzības dzirdamas no tieši pretējām pusēm. To pašu Angelu Merkeli vienlaikus nosoda gan par Amerikas norādījumu izpildi, gan politikas īstenošanu Kremļa interesēs.

Šāda fenomena iemesli ir acīmredzami: valsts vadītājs, pieņemot lēmumu sarežģītā jautājumā, ir spiests ņemt vērā tik lielu faktoru un ierobežojumu daudzumu, ka rezultātā bieži vien arī iznāk tas pats rezultāts, kurš sniedz pamatu dažādām apsūdzībām, līdz pat nacionālo interešu nodevībai.

Šādā fonā Turcijas prezidents, protams, iespaido ar savu ģeopolitisko spēļu vērienīgumu, kuras vienlaikus veic viņš, ar principiālo citu piedalošos valstu interešu ignorēšanu, ar izaicinoši skandalozu pozīciju un gatavību jebkurā brīdī ne vien piedraudēt ar kara metožu pielietošanu, bet arī patiešām to izdarīt: Sīrija, Lībija, saasinājums ar grieķiem, skaidrošanās ar NATO (S-400 dēļ) un tagad – Kalnu Karabaha.

Ja pārējās lielvalstis, kas ir saistītas ar Armēnijas un Azerbaidžānas noregulēšanu, pieturas pie savas pozīcijas virs saķeršanās, tad Turcija nevis vienkārši sniedz atbalstu Baku, bet arī kopumā uzstāj uz militāra konflikta atrisinājuma – kas ir vienkārši neiedomājami mūsdienu politikā.

Īsāk sakot, Turcijas līderis apņēmīgi tiecas pie uzstādītā savas valsts neoosmaņu varenības atdzimšanas mērķa un pat jau ir guvis zināmus panākumus šajā ceļā. Un ir vērts atzīt, ka šādai uzvedības līnijai patiešām ir savs valdzinājums, sevišķi starptautiskajai arēnai ierasto pagrīdes spēļu, aizkulišu vienošanu un diplomātisko pastaigu fonā.

Taču vienīgi spriest par Turcijas ārpolitikas ilgtermiņa efektivitāti pagaidām ir atklāti pāragri. Turklāt ar katru jaunu konfliktu, kurā iesaistās Ankara, pieaug izredzes, ka tas beigsies tai ne pārāk labi.

Pēdējie gadi ir rādījuši daudzus visdažādākos piemēros tam, kādā veidā valsts var izturēt zem to pārspējošā spiediena, kas nāk no ārpuses. Taču viens faktors pastāv vienmēr un visur: viena vai otra atbalsta saņemšana (lai arī vienkāršas sakārtotas ekonomiskās sadarbības veidā) no citiem ģeopolitiskiem spēkiem. Starp citu, tas ir svarīgi ne tikai valstīm ar attiecīgi ierobežotām iespējām – Venecuēla, KTDR vai Irāna. Tas attiecas arī uz vadošām pasaules lielvalstīm. Pat Krievijai, kurai pieder kolosāls iekšējās stabilitātes krājums autonomai pastāvēšanai, attiecību attīstība ar Ķīnu asākajā pretošanās periodā ar Rietumiem 2014.-2015. gadā nospēlēja savu pozitīvo lomu.

Un arī pašai Turcijai šajā kontekstā ir ko atcerēties – arī pavisam nesenas pagātnes notikumu vidū. Aiz militārā valsts apvērsuma mēģinājuma 2016. gada vasarā skaidri stāvēja Savienotās Valstis, savukārt Eiropa, praktiski neslēpjoties, juta līdzi par dumpja veiksmi. Varu – un, ar lielu varbūtības daļu, dzīvi – Turcijas līderim toreiz izglāba Maskava, laicīgi sniedzot kritiski nozīmīgu informāciju.

Lieta te nebūt nav tajā, ka Erdogans ātri aizmirsa viņa labā paveikto labo lietu – lielajā politikā sentimentiem nav vietas.

© Sputnik / Ministry of Defence of Armenia

Svarīgs ir kas cits: Turcijas prezidents laiž gar acīm galveno šī stāsta mācību, kuras nozīme sastāv tajā, ka visi pēdējā laika viņa valsts ārpolitiskie sasniegumi kļuva iespējami spēles situācijā citu lielvalstu pretrunās: starp Krieviju un ASV, starp ASV un Eiropu, pašā Eiropā. Tieši pateicoties tam Ankara guva nopietnu manevra brīvību gan Sīrijā, gan Lībijā, gan tālāk pēc saraksta, jo vienmēr bija atradies spēks, kuram izrādījās izdevīgi, ja ne atbalstīt, tad vismaz nepretoties tās kārtējajai avantūrai.

Taču tagad, spriežot pēc visa, Redžeps Tajips Erdogans ir guvis ticību saviem spēkiem un veiksmei tik lielā mērā, ka īsā laika posmā ar savu kareivīgo sparu un principiālo svešu interešu ignorēšanu ar vienu rokas mājienu pagadījās nopietni sabojāt attiecības ar visām galvenajām planētas lielvalstīm.

Šādos apstākļos, kā rāda prakse, fortūna diezgan ātri izsīkst. Turklāt par kraha iemeslu bieži vien kļūst nevis ienaidnieku kaltie plāni, bet gan savlaicīgi nepastiepta palīdzības roka.

Temats:
Spriedze Karabahā (25)

Pēc temata

Erdogans tiksies ar Eiropas Savienības un Eiropas Komisijas vadītājiem
"Spēlē uz visu banku": kā ASV padzen Krieviju no ieroču tirgus
Spriedze Karabahā – mēģinājums iesaistīt Krieviju karā Kaukāzā
Makrons atkārtoti pārliecinājās par NATO "smadzeņu nāvi"
Tagi:
Turcija, Erdogans

Galvenie temati