05:14 23 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1821
  • RUB90.8256
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Spriedze Karabahā (25)
116

Karš Karabahā var mazināt Krievijas ietekmi Aizkaukāzā – par to tagad Krievijā diskutē aizvien biežāk, gan ar satraukumu, gan – mūžīgie krievu imperiālisma apkarotāji – ar cerību.

Ja Krievija zaudēs, iegūs, protams, Turcija, tāpēc, sak, vajag stingri atbalstīt vienu no konflikta pusēm un brīdināt turkus – iejaukšanās nav pieļaujama. Citādi viss būs zaudēts – Armēnija cietīs sakāvi un būs vīlusies par Krieviju (un pievērsīsies Rietumiem), bet Azerbaidžāna pārliecināsies, cik efektīvs ir Turcijas atbalsts, un tāpat kļūs vēsāka pret Maskavu. Savukārt Turcija tūlīt pat kļūs par ietekmīgāko spēku Dienvidkaukāzā un sāks aktīvāk kavēt Krieviju citos virzienos, pārsvarā – Sīrijā un Lībijā. Vārdu sakot, atgriezīsies Krievijas-Turcijas kara laiki, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.

Šī koncepcija ir nepilnīga un kļūdaina – Krievija nevienu neatbalstīs šajā bezjēdzīgajā karā un panāks tā drīzu izbeigšanu, pie tam nezaudējot ietekmi reģionā. Tomēr visas šīs bažas aktīvi audzē augumā Turcijas varasvīru skaļie izteikumi – atšķirībā no Krievijas valdības viņi neaicina pārtraukt uguni, vēl vairāk, viņi visiem spēkiem atbalsta Baku un pie viena izsaka pārmetumus Krievijai. Te Erdogans ieminas, ka Kalnu Karabaha konfliktā nupat ir jāpieliek punkts uz visiem laikiem, bet lielvalstīm nevajadzētu dot viņam padomus šajā jautājumā:

"ASV, Krievija un Francija nevar atrisināt jautājumu aptuveni 30 gadus. (..) Tā saucamā "Minskas trijotne" šo problēmu nav atrisinājusi. Vēl vairāk, tā darījusi visu iespējamo, lai problēmu neatrisinātu. Tagad viņi tikai gudri izsakās un pa laikam piedraud. Pienācis atmaksas laiks. Azerbaidžānai pašai jānogriež sev nabassaite."

Te Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu izskakās, ka "mēs esam kopā ar Azerbaidžānu un ne pie pārrunu galda, bet gan cīņas laukā. Tie nav tukši vārdi. Lai kāda palīdzība būtu vajadzīga Azerbaidžānai, meš esam gatavi to sniegt". Un piedevām vēl vēršas "pie visas pasaules, it īpaši pie EDSO" ar protestiem pret dubultiem standartiem:

"Šodien mēs kopīgi atbalstām Ukrainas un Gruzijas teritoriālo vienotību. Tas ir pamatots un pareizs viedoklis. Tomēr, kad runa ir par Azerbaidžānu, Azerbaidžāna, kuras zemes ir okupētas, likta vienos svaru kausos ar okupanti Armēniju. Šis viedoklis pašos pamatos ir nepareizs un netaisnīgs."

Tātad Turcija atgādina Krievijai, ka neatzīst Krimu, ka neatbalsta Krieviju Dienvidosetijas un Abhāzijas jautājumā, un tagad piedevām ignorē Maskavas aicinājumus "neliet eļļu ugunī". Vai patiešām Erdogans nolēmis pārkāpt robežas attiecībās ar Putinu, apdraudēt Krievijas un Turcijas attiecības? 2015. gada novembrī, kad turki notrieca Krievijas Su-25, uz deviņiem mēnešiem iesaldētās attiecības izdevās atjaunot, tomēr jaunu strīdu tās var arī neizturēt.
Nē, neskatoties uz saviem kareivīgajiem izteikumiem, Turcija nevēlas bojāt attiecības ar Krieviju un neiejauksies Armēnijas un Azerbaidžānas karā. Ziņas par kaujiniekiem no Sīrijas un turku F-16 notriekto armēņu Su-25 pieder pie dezinformācijas. Tomēr Turcijas politiskā iejaukšanās, protams, ir manāma, tā jau sasniegusi vērā ņemamus mērogus. Kāpēc tas vajadzīgs Ankarai, ko tā cenšas panākt?

Vēlas padzīt Krieviju no Dienvidkaukāza? Tas nav iedomājams – Kaukāzs vairākus gadsimtus bija Krievijas un Turcijas sāncensības un sadursmju zona, un galu galā nonāca Krievijas sastāvā. PSRS sabrukums nenozīmē, ka Aizkaukāzs pamet Krievijas ietekmes zonu – pat sarežģītas attiecības, pēc tam arī karš ar Gruziju (kas nespēja aptvert, ka tās sairums sācies PSRS sabrukuma rezultātā, ko tā aktīvi centās panākt) neatņēma Maskavai ietekmes kontrolpaketi reģionā. Jā, Turcija jau sen ir nopirkusi pusi Gruzijas, jā, ar Azerbaidžānu tai ir "viena tauta, divas valstis", tomēr vēsturiski ekonomiski un cilvēciski visas trīs republikas ir cieši saistītas ar Krieviju. Pat Gruzijai, kam nav diplomātisko attiecību ar Krievijas Federāciju, Krievija tomēr ir vajadzīga: Krievijā dzīvojošie gruzīni, arī lielu uzņēmumu īpašnieki, krievu tūristi, iespaidīgi Krievijas valstspiederīgo īpašumi pašā republikā. Jā Gruzija mēģina spēlēties ar NATO, tomēr ģeogrāfiju piekrāpt neizdosies, un Krievija kategoriski iebilst pret neveiksmīgās valsts iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Pie tam Maskavai nav nekādas darīšanas par pakāpenisko Gruzijas ekonomikas pārturkošanos.

Turcija var arī turpmāk pastiprināt savu ietekmi Aizkaukāzā, taču nemēģināt izspiest Krieviju no reģiona vai vājināt tās pozīcijas. To tagad mēģina darīt Erdogans. Karabahas konfliktu viņš atbalsta, lai Krievija piekristu kopīgam darbam ar Turciju Karabahas konflikta noregulēšanā. Patiesībā to atklāti paziņoja Čavušoglu:

"Bija ierosinājumi Putinam no mūsu prezidenta puses, notika sarunas ar Lavrovu, tomēr konflikts joprojām nav atrisināts. Tāpat kā mēs kopā strādājam Sīrijā, tā mēģinājām arī šeit, tomēr neizdevās. Saka: lai izbeidzas karš. Lai. Ir jāpasludina pamiers, tomēr pie tam Armēnijai ir jāaiziet no okupētajām teritorijām. Vai tas ir noteikts? Nē. Kā tad jautājums tiks atrisināts? (..) Jau trīsdesmit gadus ilgst pārrunas, kas nenes rezultātus. Un viņi nepiedāvā neko konkrētu jautājuma atrisināšanai. Mēs mierīgi cenšamies ieskaidrot partneriem šo informāciju. Taču ir nepietiekami runāt par to tikai pie pārrunu galda. Tā ir kā runāšana ar kurlo. Tāpēc ir svarīgi risināt tādus procesus gan pie pārrunu galda, gan kaujas laukā. To mēs darām. Un mēs jau daudzkārt esam novērojuši labumu, ko nes tāda pieeja."

Turcijas ārlietu ministrs nesaskata pretrunas – sak, ja Sīrijā mēs varējām vienoties ar Krieviju, kāpēc šeit nevar izdarīt tāpat? Nevar. Tāpēc, ka Sīrijā, kad tur ieradās Krievija, karš turpinājās jau četrus gadus, bet Karabahā tas beidzās 1994. gadā. Nevar. Tāpēc, ka, lai arī Sīrija pieder pie Turcijas interešu zonas tāpat kā Armēnija un Azerbaidžāna pieder pie Krievijas interešu zonas, Turcijai nebija izšķirošās ietekmes Sīrijā. Un tā nevarēja neko izdarīt viena pati – turpinājās pilsoņu karš, vairojās ISIS (Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums), darbojās virkne citu ārējo spēles dalībnieku, ieskaitot Savienotās Valstis. Mijiedarbība ar Krieviju, kas nostiprināja Bašaru Asadu, galu galā bija izdevīga Turcijai, jo palīdzēja tai aizsargāt savas intereses Sīrijas ziemeļos. Bet kāpēc Maskavai vajadzētu sadarboties ar Ankaru Kalnu Karabahā? Lai sakurinātu karu, ko Krievija kategoriski nevēlas?

Lai palīdzētu noregulēt Karabahas jautājumu pie pārrunu galda? Taču Turcijas klātbūtne – starpnieka vai Azerbaidžānas pārstāvja statusā – tikai nobiedēs armēņus. Un pats galvenais: kāpēc Krievijai vajadzētu palīdzēt Turcijai stiprināt pozīcijas savā vitālo interešu zonā? Tāpēc, ka turki un azerbaidžāņi praktiski ir viena un tā pati tauta?

Taču krievi un ukraiņi arī ir vienoti, bet Turcija atbalsta Rietumu centienus, kuru mērķis ir Ukrainas atlantizācija. Neskatoties uz Turcijas patstāvības pieauguma pozitīvo dinamiku Erdogana prezidentūras laikā, kuras rezultātā vājinājusies orientācija uz Rietumiem un stiprinājušās attiecības ar Krieviju (iezīmīgākais notikums šajā jomā ir S-400 iepirkums), Turcija vēl joprojām ir NATO loceklis. Un tā nepārprotami cenšas ne tikai apturēt Krieviju, bet arī izspiest to no visas pēcpadomju teritorijas. Turcija vēlas kļūt pat ietekmīgu spēku Kaukāzā kā nacionāla valsts, nevis NATO loceklis? Taču tāds stāvoklis ir pašlaik, bet kas notiks pēc desmit gadiem? Ja nu Erdogana vietā stāsties padevīgi atlantisti?

Kad Turcija izstāsies no NATO un iestāsies, teiksim Eirāzijas Savienībā, tā būs vienotā telpā ar bijušās PSRS tjurku tautām, piemēram, Kazahstānu, un tad arī Azerbaidžāna noteikti pievienosies.

Taču tagad Turcija var piedalīties politikā Aizkaukāzā tikai vienā veidā – neaicināt Azerbaidžānu pārcirst Karabaha mezglu ar spēku. Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam tik un tā nav militāra risinājuma, pie tam Krievijas klātbūtne un ietekme padara karu bezjēdzīgu. Krievija un Turcija kopīgiem spēkiem ir daudz ko panākušas, un vēl vairāk paveiks, ja koordinēs savu darbu starptautiskajā arēnā.

Būtu absolūts neprāts apdraudēt visu Krievijas un Turcijas attiecību kompleksu smagā Karabahas mezgla dēļ, kam tūlītējs risinājums nav vajadzīgs (un tāda vēl nav). Skaidrs, ka Redžeps Erdogans uz to noteikti nav spējīgs. Skaļas frāzes, taču stratēģiska vīzija (it īpaši par Turcijas nacionālajām interesēm), racionāli soļi un prasme vienoties ar Vladimiru Putinu – lūk, ar ko izcēlušās 17 gadus ilgās abu politiķu attiecības, kuru laikā Krievijas un Turcijas sadarbība ir sasniegusi nebijušas virsotnes. Tā orientēta uz nākotni, nevis uz mēģinājumiem vēlreiz izspēlēt Krievijas un Turcijas karus par Kaukāzu.

Temats:
Spriedze Karabahā (25)

Pēc temata

Kalnu Karabaha: vai Azerbaidžāna un Armēnija spēs apturēt uguni un vienoties?
Tagi:
Azerbaidžāna, Armēnija, Turcija, Krievija

Galvenie temati