Rodas iespaids, ka kāds cenšas ievilkt Krieviju lielā karā Kaukāzā, lai atvilktu tās spēkus un līdzekļus no Baltkrievijas, Sīrijas, "Ziemeļu straumes 2" un citiem ģeopolitiskās konfrontācijas punktiem, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Konflikta tiešie dalībnieki – Baku un Erevāna – apzināti vai piespiedu kārtā "iegāž" Maskavu, grauj NVS un KDLO drošības sistēmas. Pastāv arī ģeopolitiskie riski – tie saistīti ar vairāku rietumvalstu ārējo "spēka projekciju", kam Kaukāzā ir savtīgas intereses.
Kalnu Karabaha problēmu militārā ceļā atrisināt nav iespējams. Šim postulātam piekrīt abas konflikta puses – gan Azerbaidžāna, gan Armēnija, kas aizsargā pārrunās neiesaistītās neatzītās Kalnu Karabaha Republikas intereses, gan arī EDSO Minskas grupa ar trim līdzpriekšsēdētājiem – Krieviju, ASV un Franciju.
Pārrunu process ir lēns un sarežģīts, tomēr nav arī objektīvu iemeslu pāriet pie aktīvas karadarbības ar smago artilēriju, tankiem, raķešu kompleksiem un trieciena aviāciju.
Armēnijas un Azerbaidžānas Aizsardzības ministriju "sacensības" pretinieka likvidēto tanku video publikācijās un satraucošā zaudējumu statistika abās pusēs Krievijā raisa neliekuļotu līdzjūtību armēņu un azerbaidžāņu tautām. Karadarbība ir objektīvi neizdevīga visām konflikta pusēm, un tālākas eskalācijas gadījumā sekas var būt negaidītas: ārvalstu miernešu ievešana (drošības zonu veidošana) vai – notikumu ļaunākās attīstības gadījumā – plašs karš Kaukāza dienvidos starp KDLO valstīm (pirmkārt, Krieviju) un NATO (tādus mājienus izsaka Turcija).
Atgādināšu, ka reģionā ar jauktu azerbaidžāņu un armēņu iedzīvotāju sastāvu konflikts sākās 1988. gada februārī, kad Kalnu Karabaha autonomais apgabals paziņoja par izstāšanos no Azerbaidžānas PSR sastāva. Sākotnēji miernešu lomā bija PSRS IeM Iekšējie spēki, kam izdevās trīs gadus savaldīt aktīvu bruņotu konfrontāciju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un IeM spēku izvešanas cīņas iedegās ar jaunu spēku, un līdz 1994. gadam Azerbaidžāna zaudēja kontroli pār lielāko daļu Kalnu Karabaha un septiņiem apkārtējiem rajoniem. Pārrunas par konflikta noregulēšanu EDSO Minskas grupas ietvaros rit kopš 1992. gada, tomēr bruņotā konfrontācija periodiski saasinās.
Jauna koordināšu sistēma
No karadarbības zonas Kalnu Karabahā pienāk visai pretrunīgas ziņas. Azerbaidžāna un Armēnija pārmet viena otrai eskalācijas sākumu, abas it kā atbild uz bruņotām provokācijām. Šajā fonā Azerbaidžāna pirmdien izsludināja daļēju mobilizāciju, prezidents Ilhams Alijevs ieviesis karastāvokli vairākās republikas pilsētās un reģionos. Armēnijā vispārēja mobilizācija un karastāvoklis tika izsludināti dienu iepriekš.
Azerbaidžānas valdība apgalvoja, ka 27. septembrī armēņu spēki atstājuši septiņus ciemus tā saucamajā "drošības joslā" (padomju laikā šī Azerbaidžānas PSR teritorija neietilpa Kalnu Karabaha autonomajā apgabalā, armēņu spēku kontrolē nonāca 90. gadu sākumā). 28. septembra rītā neatzītās Kalnu Karabaha Republikas prezidents Araiks Arutjuņans atzīmēja: "Esam zaudējuši pozīcijas un zaudēsim vēl, taču esam arī iekarojuši pozīcijas". Turpinās pozīciju karš. Nevienas puses totāls pārākums nav novērojams.
Baku un Erevāna vienlīdz ir gatavas "atjaunot vēsturisko taisnīgumu", pielietojot spēcīgas zalves reaktīvās sistēmas un "Iskander", trieciena aviāciju un bezpilota lidaparādus. Katra karadarbības diena sola jaunus upurus un kaitējumu. Tagad jau vairs nav lielas nozīmes tam, kurš 27. septembrī pirmais atklāja uguni no smagās artilērijas un tankiem, kas parādīs operatīvās mākslas pārākumu kaujas laukā. Tagad pats galvenais ir apturēt eskalāciju pie Kalnu Karabahas robežas, atgriezties pie pārrunu galda, nosargāt dzīvības. Jāpatur prātā arī sabiedroto saistības.
Ja Baku un Erevāna uzskata sevi par Maskavas sabiedrotajām, tām jāņem vērā Krievijas viedoklis, jāapzinās, kādas sekas nesīs esošās savstarpējo attiecību sistēmas un reģionālās drošības sistēmas sagraušana. Pat ņemot vērā sarežģītās pretrunas, bruņotā konflikta pušu argumentus un apsvērumus, Krievijai nav vajadzīgs karš Kaukāzā. Valsts ĀM aicināja Kalnu Karabahas konflikta puses "nekavējoties pārtraukt uguni".
Domāju, veselais saprāts gūs virsroku, un stāvoklis nepasliktināsies līdz militārās eskalācijas galējībai ar koalīciju grupējumu iesaistīšanos. Turklāt starptautiskā reakcija par spriedzi kopumā ir konstruktīva. Bažas pauž un starpnieka pakalpojumus piedāvā Eiropas Savienības valstis, ASV, Irāna.
Vardarbīga scenārija attīstību atbalsta vien Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, tomēr pārsvarā tikai vārdos. Pat kareivīgajai Ankarai būs, ko zaudēt bīstamā spēlē Kaukāza dienvidos. Uzbrukums Armēnijai neizbēgami vedīs pie KDLO atbildes, tātad – pie kara ar Krieviju (un tā nav nekāda Kipra vai Grieķija). Kurš tad īsti ir traģisko notikumu galvenais pasūtītājs un labuma guvējs?
Pārsteidzoša tālredzība
Piektdien, 25. septembrī, manāmi apsteidzot notikumus un Vašingtonas oficiālo reakciju, ASV diplomātiskās pārstāvniecības Azerbaidžānā un Armēnijā brīdināja savus pilsoņus par kaistošo atmosfēru. ASV vēstniecība Armēnijā ieteica neapmeklēt Kalnu Karabahu, reģionus uz ziemeļiem no Diližana nacionālā parka, līdz Gruzijas robežai Tavušas apgabalā. Arī ASV vēstniecība Azerbaidžānā ieteica saviem pilsoņiem nepamest Abšeronas pussalu "sakarā ar spriedzes pieaugumu Armēnijas un Azerbaidžānas robežas zonās. Iespējams, tā nav vienkārša sakritība, bet gan sarežģītas militāri politiskas kombinācijas rezultāts.
Savienoto Valstu centieniem dominēt pie Krievijas robežām ekonomikā un militārajā jomā itin labi atbilst plānotu vidējas intensitātes bruņoto konfliktu sērijā Kaukāzā un citos reģionos. NVS valstu iedzīvotāju nav žēl, toties Krievijas resursi pavisam noteiki būs pievērsti militāro draudu likvidācijai. Tas ir, Maskavai būs mazāk spēku un līdzekļu konkurencei ar Vašingtonu citos pasaules reģionos. Konflikta saasināšanās Kalnu Karabahā nepārprotami sagādā raizes Krievijai un atbilst ASV nacionālajām interesēm.
