23:46 25 Septembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1634
  • RUB90.4050
Viedoklis
Saņemt īso saiti
104

Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem. Tomēr šoreiz runa būs par citu.

Pienācis vēsturiskais brīdis. Mēs jau sen esam pieraduši, ka sanācis jau gana garš valstu saraksts, kuru valdības pieprasa no Krievijas "maksāt un nožēlot grēkus" par mītiskiem "Krievijas un PSRS imperiālisma" noziegumiem pret visdažādākajām valstīm, tautām un minoritātēm, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Ciešāk ieskatoties, gan noskaidrojas, ka Krievijas "briesmīgie vēsturiskie noziegumi" ir atklāti meli vai ir acīmredzams, ka Krievija (kaut kādā savā vēsturiskajā posmā) ienesusi konkrētajā teritorijā mūsdienīgu civilizāciju, karsto ūdeni, elektrību, eiropeisko kultūru, antibiotikas un sociālo taisnīgumu.

Taču tagad runa nebūs par Krieviju – par citām valstīm, kam ļoti patīk spriedelēt par sociālo un rasu taisnīgumu, bet nepatīk apmaksāt pašām savus vēsturiskos rēķinus, kas nupat celti dienas gaismā.

Mediji visā pasaulē, piemēram, lietišķās informācijas aģentūra Bloomberg stāsta, ka Burundi kopā ar Kongo Demokrātisko republiku pieprasa reparācijas un kompensācijas no Beļģijas un Vācijas par koloniālo pagātni un pret abām Āfrikas valstīm pastrādātajiem noziegumiem. Piemēram, Burundi patlaban oficiāli pieprasa no Vācijas un Beļģijas 43 miljardus dolāru reparācijās.

Austrumāfrikas valsts pretenzijas gan nav tīri monetāras, tām ir arī politiskā un pat kulturoloģiskā dimensija. Piemēram, uzsvēra Bloomberg, "Burundi vēlas, lai Beļģija un Vācija atgrieztu arhīvu materiālus un priekšmetus, kas nozagti laikā no 1899. līdz 1962. gadam. 2018. gadā Burundi izveidoja komisiju koloniālisma ietekmes izpētei, kurā strādā vēsturnieki un antropologi. Lozannas universitātes doktorants, vēsturnieks Aloīzs Batungvanaijo stāsta, ka daudzas Burundi mūsdienu politiskās problēmas cēlušās no Beļģijas karaļa Alberta I dekrēta par iedzīvotāju klasifikāciju pēc trim etniskajām grupām."

Atliek tikai just līdzi burundiešiem: Eiropas koloniālo impēriju prakse ir pilnveidojusi metodes darbam ar kolonizējamajām teritorijām, kas ļauj "sakropļot" vietējo sabiedrību tā, lai vairs nekad nebūtu iespējams uzbūvēt vairāk vai mazāk stabilu nacionālo identitāti vai ekonomiku. Etniskie (dažkārt uz "izdomātu" etnosu bāzes veidoti) konflikti, mākslīgi novilktas valstu robežas un mērķtiecīgs darbs, lai "noturētu grožos" vietējo eliti, līdz ar ārēji skaistu un pēc būtības toksisku filantropiju – tas viss garantē bijušo koloniju mūžīgu atkarību no bijušajām metropolēm, kas saglabā gandriz visus impēriskās pagātnes "bonusus", taču jau bez negatīva imidža.

Pilnīgi iespējams, ka Kongo Demokrātiskās Republikas un Burundi mēģinājumi piestādīt rēķinus Vācijai un Beļģijai par koloniālo pagātni ir saistīti ar kustības Black lives matter popularitāti starptautiskajā informācijas laukā un rietumu mediju demonstrēto bezierunu atbalstu masu nekārtībām un vēsturisko pieminekļu graušanai Eiropā un ASV. Apstākļos, kad, aizbildinoties ar cīņu par sociālo taisnīgumu un rasu līdztiesību, tiek iznīcināti vai no postamentiem nomesti pieminekļi karaļiem, filantropiem un pētniekiem, vietējo varasiestāžu klusēšanas fonā, patiešām, naivajiem afrikāņu politiķiem var rasties iespaids, ka nupat ir īstais laiks pieprasīt, lai Eiropas lielvalstis vismaz kompensētu radīto kaitējumu. Kongo, valsts, kas kļuvusi par episka mēroga koloniālo zvērību sinonīmu, pieprasīja kompensāciju no Beļģijas pēc tam, kad tās karalis Filips šī gada jūnijā paziņoja: viņš gauži nožēlojot par "pagātnes koloniālajām brūcēm", un Antverpenē tika demontēts piemineklis karalim-kolonizatoram Leopoldam.

Tik aktīvas "koloniālisma un rasisma" grēku nožēlošanas fonā, ņemot vērā arī masveida nekārtības, kuru dalībnieki atbalsta amerikāņu kustību par mazākumtautību tiesībām, Berlīnei un Briselei jau sen vajadzēja pašām piedāvāt tādas kompensācijas vai vismaz steigšus sākt maksāt pēc bijušo koloniju oficiālajām prasībām.

Tomēr politiskā realitāte gandrīz nekad nesakrīt ar politiskajiem lozungiem, tāpēc Burundi un Kongo izredzes uz miljardiem (vai vismaz vērā ņemamu daļu vēsturisko artefaktu, kas izvesti no šīm valstīm) gandrīz līdzinās nullei. Domājams, Eiropas Komisija vai kāda līdzīga struktūra ES ar lielu prieku nosponsorēs minoritāšu parādi Burundi un Kongo galvaspilsētās un tolerances mācības vietējās skolās, un pieliks punktu. Līdztekus elementāram skopumam, Vācijas, Beļģijas un citu Eiropas impēriju politiķiem ir ļoti svarīgs iemesls nemaksāt nekādas kompensācijas par koloniālā perioda noziegumiem. Lieta tāda, ka visa histērija ap cīņu par minoritāšu (visdažādāko) tiesībām, pēc būtības – privilēģijām, ir vajadzīga nevis tāpēc, lai patiešām mainītu sabiedrību uz labo pusi, vai tāpēc, lai maksātu Āfrikas valstīm. Tā iecerēta, lai konkrētiem politiķiem ASV un Eiropā parādītos konkrēti finansiālie un sabiedriskie resursi, kuru vērtība salīdzināma ar naftu, gāzi vai urānu. Šis resurss ir vainas sajūta.

Shēma ir vienkārša: konkrētas orientācijas politiķi (parasti – kreisie un/vai liberālie) sludina jaunu reliģiju, kurā grēks ir vācietim, beļģim, amerikānim vai britam piederēt pie kāda vairākuma. Paši šī vairākuma pārstāvji tiek pasludināti par rasistiem, seksistiem, šovinistiem, planētas klimata apdraudētājiem, un nav nekādu soļu, kas varētu tādu situāciju labot. Vainas sajūtas nomāktajam eiropietim vai amerikānim (vainas sajūta tiek kultivēta jau no skolas sola un katrā Holivudas filmā) dod iespēju nožēlot grēkus un maksāt – maksāt nodokļus un balsot par pareizajiem politiķiem, lai uz laiku apslāpētu vainu, taču neatbrīvotos no tās. Tātad, kad uz vācu un beļģu nodokļu maksātāju naudu pretendē tie, kuru priekštečiem beļģu kolonizatori nocirta roku pirkstus plantācijās, viņi atklāti konkurē ar vietējiem politiķiem, aktīvistiem, nekomerciālo organizāciju darbiniekiem un žurnālistiem, kuru acīs "dekolonizācija" un "cīņa ar rasismu" ir ļoti ienesīgs bizness un instruments psiholoģiskai vardarbībai pār līdzpilsoņiem.

ES dalībvalstu karogi
© Sputnik / Алексей Витвицкий

Šajā biznesā konkurentus necieš, un situācija, kurā vācu vai beļģu nodokļu maksātājs varēs atviegloti teikt, ka "esam samaksājuši afrikāņiem 43 miljardus dolāru un pavisam noteikti neesam rasisti, tāpēc varam balsot par savām interesēm, mīlēt savu valsti un neuzņemt migrantus", vispār nav pieļaujama no Eiropas politiskās stabilitātes viedokļa.

Var jau būt, ka Burundi mēģinājumi saņemt naudu nav gluži bezjēdzīgi. Vienkārši tādi centieni nevar būt monetāri. Koloniālo noziedznieku mantinieku kaunīgā klusēšana vai nepārliecinošā taisnošanās vēlreiz parādīs, ka Āfrikas valstīm vajadzētu rēķināties tikai pašām ar sevi un starptautiskos partnerus, kuri necieš no impēriskā sindroma terminālām formām, meklēt ne Eiropā, bet gan Pekinā vai Maskavā.

Tagi:
kompensācija, Vācija

Galvenie temati