03:48 29 Novembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1922
  • RUB90.9894
Viedoklis
Saņemt īso saiti
54

ASV nacionālās katastrofa lielā mērā skaidrojama ar neveiksmīgo avantūru Irākā – tā patlaban jau ir acīmredzama lieta.

Amerikā nesen klajā nākusi grāmata, kas detalizēti analizē: kas un kā pieņēma lēmumus par intervenci Irākā 2003. gada martā. piedevām tā provocē diskusiju par to, ka runa jau nav tikai par toreizējās valdošās komandas – Džordža Buša un pārējo – neadekvāto uztveri. Ir arī dziļāki iemesli, piemēram, "kur rodas neadekvātums", portālā RIA Novosti stāsta Dmitrijs Kosirevs.

Runa ir par Roberta Dreipera darbu "Sākt karu. kā Buša administrācija ievilka Ameriku Irākā" (To Start a War, by Robert Draper). Autors draudzējās ar Buša ģimeni – līdz brīdim, kad ķērās pie šīs grāmatas un eksprezidents atteicās ar viņu runāt. Citi neatteicās. Dreipers intervēja simtiem tālaika ierēdņu, tāpēc vietām teksts nav viegli lasāms, tomēr noderīgs.

Paskatīsimies uz kopainu no mūsdienu cilvēka viedokļa. Līdz kam Ameriku un pasauli novedis karš Irākā?

  1. Acīmredzamākais faktors: pienācis gals 90. gadu ilūzijām par to, ka tagad pasaulē ir viena vienīga superlielvalsts, kas stūrē pasauli uz priekšu, - superlielvalsts visiem lika saprast, ka karā ar nepārprotami vājāku pretinieku tā spēj uzvarēt (ne tā, kā Indoķīnā pagājušā gadsimta 60.-70. gados), tomēr uzvara iznīcinās uzvarētāju.
  2. Izrādījās, ka pat tuvākajiem sabiedrotajiem (Vācija un Francija) un toreiz itin labvēlīgi noskaņotiem partneriem (Krievija) tādā situācijā var būt savs viedoklis, un vajadzības brīdī Ameriku var ignorēt.
  3. Iznāca tā, ka Amerika spēja iekarot valsti (tas ir, Irāku), taču pat ar visu savu finansiālo un pārējo spēku nevarēja padarīt valsti laimīgu un plaukstošu. Tātad ASV (un Rietumu) politiskā un vērtību sistēma eksportam nav piemērota. Šāds slēdziens uzvedina uz pareizām domām un darbībām desmitiem valstu visā pasaulē. Izrādījās, ka bez Amerikas var iztikt, tas pat ir nepieciešams.
  4. Pagaidām vēl nav īsti izpētīts jautājums par tagadējo šķelšanos un idejisko plaisu amerikāņu sabiedrībā un pārvaldes sistēmā, nerunājot jau par finansēm. Interesanti, vai šī katastrofa būtu notikusi, ja ne Irākas avantūra? Lai nu būtu, kā būdams, Irākas artava ir jūtama.

Dreipera grāmata lasītājam rāda it kā nejaušu sižetu: amerikāņu izlūkdienestu degradāciju. Izrādās, 90. gadu beigās CIP bija problēmas ar Bila Klintona administrāciju, pat vīdēja aģentūras sadalīšanas perspektīva. Taču tad nāca terorakts 2001. gada 11. septembrī, un toreizējam CIP vadītājam Džordžam Tenetam dzima cerības, ka izdosies ietekmi atjaunot.

Starp citu, CIP neveiksmēm 90. gados bija savi, ļoti dažādi iemesli, bet tālāk situācija kļuva amizanta – Tuvajos Austrumos (tas noskaidrojās Irākas sižeta noslēgumā) radās gudru un talantīgu speciālistu deficīts. Te nu CIP direktoram vajadzēja pierādīt nepierādāmo – ka Irākas līderis Sadams Huseins bija noslēdzis slepenu aliansi ar "Al Kaidu", kas organizēja 11. septembra teroraktu, un gatavojis pret ASV masu iznīcības ieroci. Kā tādos gadījumos rīkojas slikts izlūkošānas dienests? Vilto materiālus un lūdz tiem noticēs. Starp citu, salīdzinājumā ar 2003. gadu nekas daudz nav mainījies, nožēlojamais stāsts par "Krievijas iejaukšanos vēlēšanās ASV" arī būvēts uz absolūti nekam nederīga materiāla pamatiem. Vārdu sakot, gudrs izlūkdienests ietaupa valstij daudz naudas, dumjš – rada milzīgas problēmas.

Tomēr vienas struktūras izgāšanās, iespējams, ir atsevišķs gadījums. Nebūtu nekādas Irākas katastrofas, ja Džordž Bušs personīgi līdz ar cilvēkiem, ko viņš iecēla nozīmīgos posteņos, nebūtu pieprasījuši no CIP to pašu viltoto informāciju. Jā, Tenets pataisīja savu kantori par aģentūru, kas pārdeva publikai ideju "Sadams apdraud ASV". Taču tā rīkoties CIP piespieda gandrīz visi tālaika galvenie personāži: aizsardzības ministra vietnieks Pols Vulfovics un viņa priekšnieks Donalds Ramsfelds, viceprezidents Diks Čeinijs un pāri visam – pats prezidents.

© Sputnik / Михаил Воскресенский

Kāpēc viņi tā rīkojās? Tāpēc, ka viņi bija globālisma, tas ir, neviena nebremzētas amerikāņu globālās hegemonijas ideologi. Jau savos agrākajos posteņos 90. gadu beigās viņi panāca, ka Kongress pieņēma "Irākas atbrīvošanas aktu", sastādīja komisijas, kas savukārt pārmeta CIP – sak, dienests nav manījis Irākas (pie viena – arī Irānas un Ziemeļkorejas) "draudus". Kad teroristi uzbruka Ņujorkai, valstī sākās nekontrolējama histērija, un visi šie cilvēki nevarēja to neizmantot.

Savukārt Buša acīs, stāsta Dreipers, Huseins bija īsts briesmonis, tāds, kuru pie varas atstāt nedrīkst. Tāpat kā pārējos nepareizos ārzemju līderus: beidzot taču pienācis laiks Amerikai parādīt, ka tā tagad ir tā pat vienīgā superlielvalsts.

Galu galā, piezīmēja Dreipers, administrācijā nebija nevienas diskusijas par to, vai vajadzētu sākt karu Irākā. Runa bija tikai par to, kad un kā.

Kā nosaukt situāciju, kurā pie varas ir cilvēki ar kaut kādām gatavām idejām, bet viņu pakļautajiem atliek tikai atlasīt tos – un tikai tos – faktus, kuri atbilst iepriekš nospraustajām idejām? (Starp citu, tagad ASV notiek tas pats, tikai attiecībā pret Ķīnu; nesen tas pats notika pret Krieviju.)

Ziniet, kad idejas noteiktas iepriekš, un faktiem ir tām jāatbilst, to sauc par tumsonību un lielvalsts valdošo aprindu degradāciju, pat visas to veidojošās klases degradāciju. Prezidentus, premjerministrus vai karaļus var kaut kā nomainīt, bet visu nāciju – tas būs pagrūti. Šī doma pavīd atsauksmēs par Dreipera grāmatu: "mūsu sabiedrība ir antiintelektuāla", "skolas, kas izliekas, ka māca vēsturi, socioloģiju, kultūru", biežāk iekasē naudu un dod izglītības ilūziju...

Par izglītības degradāciju ASV un to sabiedrotajās valstīs nopietni sāka runāt 90. gados, laikā, kad parādījās "Irākas" un visu pārējo problēmu saknes. Un, šķiet, saruna būs ilga.

Pēc temata

Amerikāņu eksperts: tikai Putins varēs vest pie prāta Irānu un ASV
Suleimani paradokss: Irānas militārā atbilde dāvājusi nepatīkamu atklājumu ASV
ASV Valsts departaments atklājis valsts stratēģiju attiecībās ar Irānu
"Pienācis laiks patiesībai": Sīrijas prezidents Asads pārtraucis ilgu klusumu
Tagi:
karš, Irāka, ASV

Galvenie temati