Šis komentārs kļuvis par notikumu republikāņu portālā dailysignal.com. No materiāla (pareizāk sakot, no ilustrācijas paraksta) izriet, ka ASV izglītības ministre Betsija Devosa sauc tās pakļautībā esošo izglītību par "antikvāru". Zem teksta ir vairāk nekā divi simti lasītāju komentāru. Portālā RIA Novosti par to stāsta Dmitrijs Kosirevs.
Dedzīga diskusija par "antikvāro" skolas izglītību notiek ASV jau vairākus gadus, turklāt daudzos laukumos. Vienkārši ārpasaule par to necik daudz neinteresējas - mēs pārsvarā saskatām tikai dažādu amerikāņu procesu aisbergu politiskās virsotnes. Tomēr iedziļināties vajadzētu: ja nav saprotams, kas notiek ar sabiedrības pamatiem, nebūs skaidrs arī tam, kāpēc šīs sabiedrības "puķes", proti, politiķi, tik dīvaini uzvedas attiecībās ar Krieviju un vēl daudzām citām valstīm. Un kāpēc viņi vispār uzvedas dīvaini.
Pie tam gribētos atzīmēt, ka pati amerikāņu diskusijas gaita par izglītību ļoti atgādina mūsu batālijas. Kaut kādas noderīgas viņu idejas varētu pielietot pie mums vai, tieši pretēji, no tām izvairīties.
Te būs pats komentārs, par kuru ir runa: tā autors, sirms ekonomikas profesors Volters Viljamss stāsta, kā viņu mācīja skolā, - jā, mani sita, viņš saka. Izsauca pie mācību daļas vadītāja disciplīnas jautājumos, pakļāva miesas sodiem, un es dabūtu vēl, ja būtu pasūdzējis vecākiem. Šodien nekas tamlīdzīgs taču ne prātā nevar ienākt.
Par tādu pārmaiņu rezultātu ir runa komentārā. Betsija Devosa publicēja 2018. gadā veikto pētījumu rezultātus, kad tika pārbaudīti 42,7 tūkstoši astoto klāšu skolnieku 780 skolās visā valstī. Tikai 15 procenti astoto klašu skolnieku teju sasnieguši nepieciešamo līmeni amerikāņu vēsturē, tikai 25 procenti atbilda ģeogrāfijas standartiem (proti, 75 procenti nevar atrast kartē vissvarīgākos punktus pat savā valstī). Tas pats attiecas uz humanitārajām zinātnēm kopumā: trīs ceturtdaļas skolēnu ir vispārēji neizglītoti.
Neizglītotā Amerika Betsijas (un Donalda Trampa) valdīšanas laikā vismaz pārstājusi degradēt. Tas ir, 2018. gada testu rezultāti nav uzrādījuši nekādas pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējiem, sākot ar 2014. gadu.
Profesors saka: cilvēki, kuri mācījās 20. -30. gados pēc īsti "antikvārām" metodēm, droši pārspētu tagadējos skolēnus ar viņu vārgajām zinībiņām.
Materiāla komentāros pārsvarā "atzīmējušies" ļoti dīvaini cilvēki. Piemēram, skolotājs pastāstīja par aso diskusiju kolēģu vidū par tēmu "nemācīsim viņiem to visu, jo viņiem nav interesanti – parunāsim par to, ko viņi patiešām vēlas". Vai arī: skolēniem, kam nav piekļuves datoriem, labāk attīstās dzīves prasmes sabiedrībā, un viņiem ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar tiem, kuri no Tīmekļa neizlien. Raksta, starp citu, sistēmas administrators... Stop, bet ja nu abos šajos dīvainajos izteicienos ir kaut kāds gudrības grauds?
Atgriezīsimies pie sarunas pirmsākumiem: ko nozīmē "antikvārā" izglītības sistēma, proti, kad tā bija jauna un no kura gada vispār pastāv? Tā ir izveidota, un tajā ieliktas divas pašlaik aktīvi apspriežamas idejas. Pirmā: skolēniem jāmācās ne tāpēc, ka tas ir interesanti, veido cilvēku un māca viņu domāt, bet, lai izpildītu testus, kas ir vienādi visā valstī. Tā parādījās tā saucamais vienotais valsts eksāmens. Tagad nu skan kliedzieni: bērniem absolūti negribas gadiem ilgi gatavoties tiem testiem, skolām jābūt citādiem mērķiem. Puse programmu vispār ir lieka, ja runa ir tikai par testiem. Arī vardarbības uzliesmojumi notiek aiz garlaicības...
Kāpēc vispār bija vajadzīgi šie testi? Lai būtu vienoti izglītības standarti visā valstī. Lieta tāda, ka pati 1979. gada ideja, proti, par supercentralizēto Izglītības ministriju, balstījās uz koncepcijas: visiem skolēniem, no Arizonas līdz Kalifornijai, jābūt vienādiem, jābūt vienādam absolventu zināšanu līmenim. To sauc par sociālo vienlīdzību.
Un tas automātiski nozīmēja, ka visa sistēma orientējās uz standartu zemāko līmeni. Izveidojās Cusimas kaujas klasiskā situācija: kāda jēga no jaunajiem "Auroras" tipa kreiseriem, ja visa eskadra ir spiesta pārvietoties XIX gs. 80. gados ražoto "vecīšu" ātrumā? Rezultātā, atgādina kāds lasītājs, līdz 1979. gadam mēs bijām otrie pasaulē absolventu zināšanu līmeņa ziņā, un tagad - četrdesmitie.
Proti, ASV ir sakropļota ideja par izglītību kā sacensību procesu talantīgāko jauniešu atlasei. ASV degradācija ir sarežģīts process, tomēr daļa sakņu meklējama šajā aspektā.
Par to, ka "kaut kas jādara ar izglītību", spriedelēja jau Baraks Obama, pēc tam prezidenta kandidāts Tramps. Rezultāts... tagad visi ir neapmierināti ar Betsijas Devosas darbu: "Ko šī miljardiere ir izdarījusi četru gadu laikā?"
Nu, viņa beidzot noteikusi visām skolām vienādu noteikumu, saskaņā ar kuru zēniem, kuri apsūdzēti par seksuālo uzmākšanos meitenēm, ir tiesības kaut kā aizstāvēties un pieprasīt faktus un pierādījumus.
Varbūt tagad vardarbības skolās būs nedaudz mazāk. Malacis, Betsij...
Ļaunuma sakne, raksta saniknoti diskusijas dalībnieki, aug no 1979. gada, kad demokrāti izveidoja ASV Izglītības ministriju. Pareizāk sakot, gan reformēja to, jo pats resors pastāvēja agrāk, tomēr bija atbildīgs arī par veselības aprūpi un sociālajiem dienestiem. Lieta ir tāda, ka līdz 1979. gadam ar izglītības jautājumiem nodarbojas štati, katrs ar savām īpatnībām, bet 70. gadu demokrātu ideja bija radīt spēcīgu centralizētu spēku neatkarīgi no skolu reformas.
