Tātad, ja agrāk Latvijā bija aizliegti PSRS galvenie simboli – karogs, himna, sirpis un āmurs līdz ar piecstaru zvaigsni, tagad nacionālisti grib jaunajos grozījumos iekļaut visus PSRS varasiestāžu atribūtus: uzplečus, kokardes, ševronus, citus formastērpa elementus, portālā RuBaltic pastāstīja pazīstamais žurnālists Jurijs Aleksejevs.
Es glabāju nobružātu padomju armijas virsnieka cepuri, ko lepni nēsāju 80. gadu sākumā. Glabāju to kā piemiņu par saviem leitnanta gadiem. Tagad, ja uzlikšu to galvā uz ielas, tas jau būs noziegums. Glabāt mājās vēl drīkst.
Priekš kam tas viņiem vajadzīgs?
Varu pastāstīt. Eiropas mazajām tautām, tādām kā latviešiem, ir galaktiska mēroga problēma. Viņiem nav Lielas vēstures. Pareizāk gan tā: latviešiem tomēr ir Liela vēsture.
Tā pati vēsture, kurā brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljoni drosmīgi cīnījās ar vāciešiem Pirmajā pasaules karā. Mans latviešu vectēvs Gustavs kāva vāciešus 1915.-1916. gadā, bija ievainots, viņu indēja ar hloru (Pirmajā pasaules karā vācieši pret Krievijas impērijas vienībām izmantoja ķīmiskos ieročus). Man bija varens vectēvs.
Mans latviešu onkulis Artūrs Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās ar hitleriešiem. Arī viņš uz fronti devās kā brīvprātīgais. Atgriezās no frontes – majors, izlūku bataljona komandieris, visas krūtis klātas ordeņiem, ar ievainojumiem, taču stiprs un jautrs. Uzvarētājs! Man bija varens onkulis...
Toties mūsdienu latviešu nacionālisti to visu no savas tautas vēstures ir svītrojuši – it kā nekā nebūtu.
Viņi ir izsvītrojuši no latviešu tautas vēstures tās labāko dēlu īstos varoņdarbus. Bet viņi bīdīja uz priekšu militārās zinātnes, kultūru, zinātni, civilizāciju kopā ar savu lielo kaimiņu un partneri – krievu tautu (tādu latviešu bija vesels pulks).
Tas viss ir izsvītrots. Kas tad īsti palicis?
Palicis tikai viens: vaidi par "ciešanām okupācijā" un SS latviešu leģionāru nožēlojamo "varoņdarbu" cīņās Hitlera pusē. Patiesību sakot, tādu pašu ceļu izvēlējusies arī lielā ukraiņu tauta (apmēram trīsdesmit reizes lielāka nekā latviešu). Arī tā tagad gudro leģendas par to, kā lielukri rakuši Melno jūru, slavē nelietīgo Banderu un izsvītrojuši no savas vēstures tūkstošiem lielu ukraiņu – Padomju Savienības Varoņus, ģenerāļus, maršalus, miljoniem īstu varoņu, nacisma uzvarētāju...
Tagad pastāstīšu kaut ko jocīgu. Pirms astoņiem gadiem latviešu labākie mākslas zinātnieki, zinātnieki, speciālisti salika kopā plašu dokumentu ar nosaukumu "Kultūras kanons". Tur viņi savāca 99 labākos latviešu tautas kultūras sasniegumus (tautas tradīcijas, literatūra, māksla, arhitektūra, mūzika, teātris, kino...) kopš Ādama un Ievas laikiem. Un sastādīja sarakstu. SVINĪGI prezentēja.
Es esmu ļoti rūpīgs, par iecirtīgs. Nolēmu šos 99 lielākos latviešu tautas sasniegumus iezīmēt laika skalā. Vai ziniet, ko es atklāju?
Ka 46 gadu laikā, kad nabaga latviešu tauta smaka padomju okupācijas jūgā, tā radījusi veselus 40% savu lielāko kultūras sasniegumu. ČETRDESMIT PROCENTUS!
Tātad visā savā gadu tūkstošiem ilgajā pastāvēšanas laikā latviešu tautai bija tāds īss laimīgs periods – 46 gadi, kad tā, latviešu tauta, izkāpa no vīzēm un laidās Kosmosā – radīja veselus 40% savu lielāko sasniegumu. Ne pirms, ne pēc "okupācijas" tamlīdzīga kultūras pacēluma latviešu tautai ne tuvu nebija.
Es to visu sarēķināju un publicēju detalizētu rakstu ar cipariem... Izcēlās šausmīgs skandāls. Kā tad tā, "okupācijas māktie" latvieši nekad nav tā uzplaukuši kultūrā, kā šajos "asiņainajos gados"? Man metās virsū visi man pazīstami un nepazīstami latvieši, raustīja gabalos, es peldējos nacionālistu naida viļņos...
Es viņiem saku: biedri, es tak neesmu vainīgs, es vienkārši esmu tas "kazlēns, kurš prata skaitīt līdz desmit". Ne jau es esmu izgudrojis to nelaimīgo "Kultūras Kanonu", to jau jūs paši sastādījāt, jūsu mākslas zinātnieki... Es tikai parēķināju procentus.
Brauc tu ellē, krievu imperiālist!
Vēl es parēķināju, ka pēdējos Otrās (eiropeiskās) Latvijas Neatkarības pastāvēšanas nepilnos trīsdesmit gados latviešu tautai nav gadījušies gandrīz nekādi kultūras sasniegumi. Neskatoties uz pilnīgu pašizpausmes brīvību, kas PSRS laikos esot bijusi "aizliegta". Tas viņus sarūgtināja vistrakāk.
Interesanti: pēc mana raksta, kurā "kazlēns saskaitīja līdz desmit", epohālais "Kultūras Kanons", ko patētiski prezentēja visā valstī un pasaulē, pat UNESCO, kaut kā tā ļoti ātri tika aizmirsts. It kā tas nemaz nebūtu bijis. Nu jau astoņus gadus par to nekas nav dzirdams. Sarēķināja un apraudājās, kā tad...
Bet tagad: pats jautrākais un klasiskākais. Pazīstamas augstskolas profesore Sandra Veinberga, klaiņojot pa Rīgu, pēkšņi pamanīja Puškina pieminekli. Un nosauca to par "nejēdzīgu", "smieklīgu un pazemojošu". Viņasprāt tādam Rīgā nav vietas. Latviešu internetos fekālijas sāka burbuļot pāri malām – varbūt nojaukt?
Ziniet, mani tas nepārsteidza. Manuprāt, tas ir klīnisks gadījums.
Mazās tautas briesmīgais komplekss, kam nav nekā, ar ko aizpildīt tukšumu, radušos pēc vardarbīgās "atslēgšanas" no lielākas tautas, ar ko bija saistīta mazās patiesā Lielā vēsture.
Nu, nojauks viņi Puškina pieminekli. Ko liks vietā? Bez Krievijas/PSRS viņiem nav ne varoņu, ne zinātnes, ne rūpniecības, nav pat jēdzīga "Kultūras Kanona". Kas viņiem ir bez PSRS? Tikai SS leģionāri. Nu jau trīsdesmit gadus latvieši pūlas celt viņus saulītē. Nekas labs nepadodas. Traucē "simbolika" – ērglis ar svastiku uz esesiešu formas piedurknes. Atšķirībā no padomju simbolikas, pēc 1945. gada 9. maija, tā, maigi sakot, pasaulē nav īsti populāra. Taču bez tās latviešiem nekā nav.
Tāpēc viņus moka nenovīdība...
