16:42 24 Februāris 2020
Tiešraide
  • USD1.0801
  • RUB69.5480
Viedoklis
Saņemt īso saiti
110

Amerikāņu demokrāti cenšas panākt Donalda Trampa gāšanu no prezidenta amata. Šī procesa noslēguma posmu pavada ārkārtīgi skarbi paziņojumi Vašingtonas politiskā spektra abās pusēs.

ASV Kongresa Izlūkošanas komitejas priekšsēdētājs Ādams Šifs savā fināla apsūdzības runā lika galdā pēdējo trumpi: ja prezidentu neizdošoties gāzt no amata tepat un tūlīt, tas nozīmēs, ka viņam ļauts burtiski viss. Lai aprakstītu, pie kā Tramps var nekavējoties ķerties pēc attaisnojoša sprieduma, viņš Senātā izskanēja konkrēts piemērs – Tramps "var piedāvāt Krievijai Aļasku apmaiņā pret atbalstu nākamajās vēlēšanās". Otrs piemērs pasākumiem, ko varētu uzsākt prezidents, ja izvairīsies no impīčmenta, - scenārijs, kurā viņš faktiski nodod valsts pārvaldi savam znotam Džaredam Kušneram. Par diskusijām Senātā portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.

Mēģinājums kārtīgi iebiedēt senatorus (pastarpināti – arī amerikāņu vēlētājus), iespējams, ir parasts retorisks paņēmiens, ko "spiegu uzraugu" (Kongresa Izlūkošanas komiteja cita starpā kontrolē specdienestus) priekšnieks izmantojis izmisumā, taču, no otras puses, tā var būt arī reāla cerība, ka amerikāņu auditorija uztvers draudus nopietni. Galu galā, ja tikai katrs sestais amerikānis spēj pasaules kartē sameklēt Ukrainu, katrs ceturtais – Irānu, un apmēram ceturtā daļa elektorāta 24-35 gadu vecuma grupā nav pārliecināti, vai Zemei ir sfēriska forma, kāpēc gan nepiedāvāt viņiem oriģinālu, svaigu un atmiņā paliekošu šausmu stāstu par to, ka Donalds Tramps var piedāvāt Aļasku Krievijai apmaiņā pret atbalstu nākamajās vēlēšanās? Pa starp ASV senatoriem atradīsies tādi, kas no tīras sirds vai partijas disciplīnas dēļ klāstīs, ka Baltais nams patiešām teju noformēs dāvinājumu vai sāks pārrunas ar Kremli par barteru "Aļaska pret demokrātu kompromātu".

Diemžēl nav nekādu šaubu: starp parastajiem vēlētājiem patiešām atradīsies tādi, kas noticēs Aļaskas atdošanai. Kad veselus četrus gadus burtiski katrs gludeklis bija pārpilns ar stāstiem par visspēcīgajiem krievu troļļiem, hakeriem un specdienestiem, viņi spēj noticēt jebkam – jautājums ir tikai, cik daudz viņu būs.

Jāpiebilst vēl, ka būs itin loģiski, ja drīz vien Krieviju apsūdzēs par to, ka nesenais kaunpilnais incidents Aijovā, kura dēļ Demokrātiskās partijas aktīvisti burtiski deg aiz kauna sociālajos tīklos, ir "avanss par Aļasku" vai vismaz par nākamo "Krimas sankciju" atcelšanu.

Paradokss: augošā cīņa pret Krieviju ar diplomātiskās izolācijas un ekonomisko sankciju palīdzību ir pārvērtusies par ēru, kurā amerikāņu un britu politikas PR mašīna angliski runājošajā informācijas laukā sākusi radīt Krievijai pasaules ēnu hegemona imidžu. Tādai mediju un propagandas stratēģijai ir vairākas nopietnas sekas. Daļa auditorijas vienkārši vairs netic stāstiem par to, ka Krievija ir salstoša un gabalos brūkoša "Zimbabve Sibīrijā ar kodolieročiem", jo vienkāršo cilvēku prātos aug pārliecība: valsts, kas "organizējusi Brexit" un "ievēlējusi Trampu" ir patiesais pasaules hegemons. Vēl vairāk, spriežot pēc sociālo tīklu emocionālāko apmeklētāju reakcijas uz notiekošo aizokeāna politikā, viņi sāk paniski baidīties no Krievijas visspēcības un saskata VDK aģentu teju vai katrā politiķī. Otra daļa auditorijas, kas lielākā mērā pārvalda kritiskās domāšanas iemaņas, katastrofāli zaudē uzticību amerikāņu ekspertiem un medijiem – par to liecina sabiedriskās domas aptaujas.

Pakāpeniski šī sabiedrības daļa sāk ar neuzticību uztvert visus mediju un pat amatpersonu stāstus par to, ka Krievija vai jebkāda cita valsts ir vainīga.

Tas nozīmē, ka pēc zināma laika amerikāņu politiskā elite saglabās ļoti ierobežotu sabiedriskās domas kontroles instrumentu kompleksu. "Dziļās valsts" un Donalda Trampa piekritēju aukstā pilsoņu kara laikos galvenais upuris ir sabiedrības uzticība valsts un sabiedriskās dzīves pamata elementiem. Prakse rāda, ka ilgtermiņa perspektīvā valstij, kurā zaudēta iekšējā vienotība un uzticība valstij, laba nākotne nav sagaidāma principā, lai kas sēstos prezidenta krēslā. Amerikāņi var būt mierīgi par Aļasku – diezin vai to jebkad atdos Krievijai. Taču tas būs vājš mierinājums Vašingtonai, ja situācija joprojām attīstīsies tajā pašā virzienā. Ne velti prezidents Tramps salīdzinoši nesen lika manīt, ka amerikāņu iekšējais politiskais konflikts var novest pie pilsoņu kara.

Galvenie temati