05:09 19 Oktobris 2019
Tiešraide
  • USD1.1144
  • RUB71.3066
ASV prezidenta Donalda Trampa ēna ASV karoga fonā

"Krima ir Austrija" un citas Trampa jaunā padomnieka atklāsmes

© Flickr/ IoSonoUnaFotoCamera
Viedoklis
Saņemt īso saiti
39

O’Braiens ir savdabīgs "Cilvēks Amerika", jo viņā atspoguļojas visi mūsu aizokeāna kaimiņu aizspriedumi, aizvainojums un nacionālā patmīla. Ar viņu būs ļoti grūti vienoties.

ASV prezidenta jaunajam padomniekam nacionālās drošības jautājumos, kurš tika izraudzīts atlaistā Džona Boltona vietā, vajadzēja apzīmēt Donalda Trampa administrācijas ārpolitiskā kursa maģistrālo virzienu. Kad Tramps iecēla svarīgajā postenī Robertu O’Braienu, informācijas laukā parādījās pretrunīgi vērtējumi. Viņu dēvēja gan par "vanagu", gan "nepavisam ne vanagu". Viņu raksturoja kā "vēl vienu Boltonu" vai, gluži pretēji, kā "Pompeo ielikteni, kurš apspēlējis Boltonu", portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.  

Realitāte neatbilst tādām vienkāršotām shēmām un aprakstiem. O’Braiens ir savdabīgs "Cilvēks Amerika", jo viņā atspoguļojas visi mūsu aizokeāna kaimiņu aizspriedumi, aizvainojums pret visu pasauli un nacionālā patmīla. Ar O’Braienu būs ļoti grūti vienoties, taču vienā ziņā viņš atšķiras no priekšgājēja: O’Braiena dzīve un karjeras trajektorija ievedusi viņu tādos diplomātiskajos džungļos, kur viņš bija spiests noklusēt visu, ko gribējās pateikt, un visu savu amerikānisko izcilību iegrūst tālākajos apziņas stūrīšos.

Labāko ieskatu ASV prezidenta jaunā padomnieka apziņā (padomnieka nacionālās drošības jautājumos  pieder faktiskajam diplomātu, spiegu un karavīru koordinatoram) var sniegt viņa paša grāmata, kas nākusi klajā 2016.gadā. Eseju kolekcija, ko vieno intriģējošs nosaukums "Kamēr Amerika gulēja", var sagādāt izsmalcinatu baudu ikvienam Savienoto Valstu pretiniekam, un runa nebūt nav par interesantiem faktiem vai iespaidīgu literāro stilu. Misters O’Braiens raksta nemākulīgi, toties emocionāli, un vienmēr ir patīkami pavērot amerikāņu izcilības niknā piekritēja dvēseles mokas.

2016.gadā viņu mocīja kognitīvā elle, kurā viņš tobrīd dzīvoja: viņa pasaulē Ķīna, Krievija un Irāna regulāri iznīcināja varenās Savienotās Valstis, gatavojās triumfālam karam, un prezidenta Obamas administrāciju uzskatīja par kājslauķi.

Komentējot O’Braiena iecelšanu, prese bieži vien velta īpašu uzmanību tam, kā viņš kritizēja Irānu un "Irānas darījumu". Arī tā pieminēta grāmatā, taču spilgtākos epitetus, izcilāko žulti un naidu viņš vērsa pret Krieviju. Piemēram, viņš vilka paralēles starp Krimu un Austriju, salīdzinot notikumus 2014. un 1938.gadā – ar visām no tā izrietošajām sekām, vērtējot Maskavas darbības:

Trešais reihs anektēja Austriju 1938.gada 12.martā. Aneksija notika nākamajā dienā pēc austriešu nacistu aģitācijas pasākumiem un Vācijas prasībām, kam ātri sekoja vācu iebrukums. Viņi atstādināja no varas leģitīmo valdību Vīnē. Nākamajā dienā paredzētais referendums par Austrijas un Vācijas apvienošanos tika atcelts. Mēnesi vēlāk vācieši organizēja paši savu referendumu. Vērmahta stingrajā uzraudzībā, atklātā balsojumā austrieši nobalsoja par apvienošanos. Anšluss notika dažus mēnešus pirms Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā 20 gadu jubilejas, un pārkāpa valsts pēckara saistības. Zīmīgi, ka Krievija anektēja Krimu tikai 23 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, notikuma, ko Putins uzskata par "gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu".

Roberts O’Braiens

Reti gadās sastapt tik kristāltīru un maksimāli skaidri izklāstītu aizvēsturiskas rusofobijas un naida piemēru. No citētā fragmenta izriet skumjš slēdziens: Roberta O’Braiena pasaulē Krievija ir 1938.gada parauga nacistiskās Vācijas ekvivalents, Krima ir anektētā Austrija, Putins – revanšistiskas lielvalsts vadītājs, kura, tāpat kā Vācija 1938.gadā, cenšas "izspēlēt no jauna zaudēta pasaules kara rezultātu".

Patiesībā Boltona mantinieka runās aiz patosa slēpjas fakts, ka sevi un savus līdzgaitniekus, ieskaitot to pašu Džonu Boltonu, ietekmīgos rusofobus Mitu Romniju un Marko Rubio (pret "Ziemeļu straumi 2" vērstās "sankciju paketes autors), viņš uzskata par tādu kā "kolektīvu Čērčilu", jo viņi cenšas brīdināt pasauli un ASV par to, cik bīstams ir Vladimirs Putins – tieši tāpat kā "lielākais brits vēsturē" (pēc BBC versijas) centās brīdināt pasauli un Lielbritāniju, cik bīstams ir Hitlers.

Pat O’Braiena grāmatas nosaukums ir atsauce uz Čērčila pazīstamo runu izlasi "Kamēr Anglija gulēja". Ir smieklīgi ieraudzīt, ka mentālā līmenī un centienos atdarināt (kā zināms, tā ir neliekuļotākā atzinības forma) amerikāņu politiskā klase vēl joprojām ir dziļi provinciāla un kompleksu mocīta Lielbritānijas impērijas atvase.

Rodas iespaids, ka nav vērts cerēt uz kaut kādām izmaiņām Krievijas un ASV attiecībās, ja prezidenta padomnieka iekšējā pasaulē valda tāda rusofobija. Tomēr tik slikti nemaz nav.

Būtu netaisnīgi ignorēt divus svarīgus apstākļus, kuri var ietemēt Roberta O’Braiena spēju vienoties. Tikai nav zināms, vai tas notiks.

Pirmais apstāklis: galveno un, pēc būtības, arī vienīgo izrāvienu ierēdņa karjerā dāvāja darbs ASV Valsts departamentā, kad viņš vadīja sarunas par ārvalstīs "iestrēgušo" amerikāņu ķīlnieku atbrīvošanu. Pat viņa nelabvēļi atzīst, ka viņš labi ticis galā ar darbu. Pie tam žurnālisti nevar atsaukt atmiņā nekādus īpašus diplomātiskos skandālus un pārlieku skaļus izteikumus šajā periodā. Loģiski – gribot negribot nākas demonstrēt pieklājību un vēlmi sarunāties, ja ierindas diplomāta rīcībā nav aviācijas bāzes kuģu un sankciju, jo amerikāņu ķīlnieki parasti nokļūst tādu valstu rokās,  kas jau sen dzīvo sankciju ēnā un no aviācijas bāzes kuģiem nebīstas.

Otrais apstāklis: atšķirībā no Boltona, spēcīgas un patstāvīgas figūras, O’Braiens ir "izsūtāmais diplomāts", un par karjeras kāpnēm var pateikties savai prasmei glaimot un izpildīt jebkādus prezidenta uzdevumus. Piemēram, visus savus panākumus darbā par ASV pilsoņu atgriešanos mājās, viņš vienmēr piedēvējis Trampam, kuru pastāvīgi uzliela Twitter tīklā.

Šajā kontekstā bija daiļrunīga situācija: Tramps nosūtīja viņu atbrīvot no cietuma Zviedrijā repa izpildītāju, kam draudēja perspektīva "pasēdēt" par ielas kautiņu. Žurnālisti bija neizpratnē, kāpēc speciālists ķīlnieku atbrīvošanas jomā (tas ir, pārsvarā viņš centās atbrīvot specdienestu aģentus un politieslodzītos) atbraucis, lai palīdzētu reperim ar kriminālu noziegumu, kurš nekādi  nelīdzinās ne Džeimsam Bondam, ne Mandelam. O’Braiens atbildēja, sak, ja jau prezidents sūta, ir jābrauc.

Pagaidām gan nav zināms, vai "jaunais Boltons" būs tikpat sajūsmināts par Trampa uzdevumu, kad prezidents sūtīs viņu pragmatiski vienoties ar Maskavu. To mēs, domājams, noskaidrosim tuvāko mēnešu laikā.

Pēc temata

Džons Boltons pavēstījis, ka Venecuēla parakstījusi aizsardzības līgumu ar Krieviju
ASV Krasta apsardze pieprasījusi ledlaužus konkurencei ar Krieviju Arktikā
Tramps pastāstīja, kā viedoklī viņš ieklausās Irānas jautājumā

Galvenie temati