05:16 16 Februāris 2019
Tiešraide
  • USD1.1260
  • RUB75.0816
Cietums

Ar Pankratova vieglo roku "arestēts" Rīgas mērs: par "zemestrīci" Latvijā

CC0 / pixabay
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
86

Bija tāds noskaņojums, ka prātā ienāca doma: velns ar visu. Neiešu sociālajos tīklos, nelasīšu ziņas. Kas tad tur tik liels var notikt?...

2014. gada septembrī kāds notikums Latvijā lika nodrebēt. Visiem, turklāt vārda tiešām nozīmē. Notika zemestrīce. Epicentrs bija Kaļiņingradā, taču mazliet sapurināja arī Latviju. Bez kaitējuma, bez šokējošiem kadriem, taču satricināja.

Tolaik vēl medijos nestrādāju un par episko notikumu uzzināju no nākošajiem kolēģiem. Pats zemestrīces fakts mani nesatrieca – nekādas katastrofas nebija. Toties pārsteigts uzzināju, ka Latvijā ir seismologs.

Esmu atvaļinājumā

Goda vārds. Īsts seismologs. Protams, pie viņa pēc komentāriem metās visi žurnālisti. Atrast Latvijas vienīgā seismologa kontaktus bija vienkārši, taču viņu pašu – ne. Kolēģi stāstīja, ka viņa telefons teju vai plīstot no zvaniem, taču viņš atbildēja tikai dažas stundas vēlāk. Pēc tam notika fantastisks dialogs ar pirmo veiksminieku, kam izdevās viņu sazvanīt.

- Hallo, labdien! Jūs traucē no izdevuma ***!

- (Likteņa lēmumam padodoties) Sveicināti.

- Sakiet, kā jūs komentētu seismoloģisko aktivitāti Latvijā?

- (Likteņa lēmumam padodoties) Nekādi.

- Tas ir?

- Redziet, es... Es esmu atvaļinājumā.

Iedomājos sevi šī cilvēka vietā un gandrīz apraudājos. Nu padomājiet vien. Jūs pabeidzat skolu. Divpadsmitajā klasē pieņemat stingru lēmumu: mācīšos par seismologu. Māte rauj matus uz galvas, papus dzer korvalolu, draugi groza pirkstu pie deniņiem. Visi saka: "Priekš kam?! Te taču ir Latvija, dumiķīt. Te zemestrīču nav! Mācies par programmētāju." Bet viņš saglauda matus un aizgāja. Studēt seismoloģiju.

Izmācījās. Viņu pieņēma darbā, piešķīra kabinetu. Un tur viņš 15 gadus sēdēja un saspringti vēroja, kā nekas nenotiek. Pēc tam viņš atmeta ar roku un iesaucās: "Velns parāvis, cik tad var?! Es gribu atpūsties!" Un devās atvaļinājumā. 2004. gada septembrī. Pirmo reizi 15 gadu laikā.

Nē, protams, tādu ainu es tikai iztēlojos. Iespējams, tik traki nemaz nebija. Taču man patīk doma, ka notika tieši tā.

Pēkšņa "seismiskā" aktivitāte

Kāpēc es to visu stāstu? Vienmēr cenšos vērīgi sekot notikumiem – tāda ir mana profesija. Latvijā notikumu nav daudz. Droši vien, tas nemaz nav slikti. Skaļi notikumi pie mums ir reti. Žurnālistu kājas baro, tāpēc ziņu autora rīts parasti sākas nevis ar kafiju, bet gan ar ziņām.

2019. gada 30. janvārī noskaņojums bija tāds, ka prātā ienāca doma: velns ar visu. Izbaudīšu salu un sauli. Nelasīšu sociālos tīklus, nelasīšu ziņas. Kas tad tur liels var notikt?..

Vārdu sakot, par kratīšanu pie Ušakova uzzināju tikai pulksten divos. Pie tam no sabiedriskā darbinieka Ruslana Pankratova publikācijas.

Lūdzu, nedusmojieties par ilgo ievadu, mēģinu aprakstīt situāciju.

Bija bail ieiet Facebook. No desmit publikācijām astoņas bija veltītas Ušakovam. Atsauces uz dažādiem resursiem. Dažos no tiem ar Pankratova vieglo roku ziņots, ka Rīgas mērs ir aizturēts. Lai nu tā būtu. Pie mums valsts ir brīva, rakstīt var visu pēc sirds patikas. Es gribēju aprunāties par ko citu.

Kā rodas aizspriedumi

Cilvēki dalījās divās nometnēs: viena – "Nil, mēs esam ar tevi!" un "Tā viņam vajag!". Pieauguši cilvēki. Ne tie, kuri tic Salatētim un no visas sirds jūt līdzi zaķītim multenē "Nu, pagaidi!". Viņiem ir tiesības balsot un balotēties, precēties un vadīt transporta līdzekļus. Pat tramvajus.

Viņi nav lasījuši lietas materiālus, pat nezina, kāda iemesla pēc specdienesti sarosījušies pilsētas galvas apkaimē. Viņi vai nu mīl vai nemīl Ušakovu. Kā cilvēku, kā bildi. Abām pusēm ir vienlīdz nospļauties, vai viņam ir taisnība vai ne. Abas puses vienlīdz netic Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja objektivitātei.

Un šajā kristālskaidrajā vienprātībā viņi ērti sasēdušies dažādās barikāžu pusēs vienā kinoteātrī, paņēmuši popkornu un gatavi skatīties kino. Katrs gatavs saderēt par savu happy end.

Un šie cilvēki man aizliedz urbināt degunu. Cilvēki, kuri pastāvīgi sūkstās par korupciju varas aprindās, par tiesu sistēmas darba necaurspīdību. Taču šajā konkrētajā gadījumā viņi nevēlas, lai viss notiktu saskaņā ar likumu. Viņi grib, lai notiktu tā, kā gribas viņiem.

Ušakova aizstāvji nekad nenoticēs nekādiem neapgāžamiem viņa vainas pierādījumiem. Pretinieki teiks, ka veselu cilvēku nav, viņiem vēl nav konstatēta diagnoze. Lai kāds būtu stāsta iznākums, lai cik objektīva būtu izmeklēšana, tik un tā liela daļa vienā pusē būs neapmierināta ar tās gaitu.

Dzīve tiesiskā valstī nosaka: cilvēka vaina ir jāpierāda, tieši tāpat kā viņa nevainība, ja radušās aizdomas. It īpaši, ja runa ir par politiku, tas ir, par budžeta līdzekļiem. Un skatītāji, kuri izmeklēšanu vēro gluži kā futbola spēli un jūt līdzi saviem mīluļiem, paši rada fonu, kurā zeļ un plaukst aizspriedumaina tiesa.

Pēc temata

"Nebrīnos, ka pie Rīgas domes piebrauca KNAB "busiņš": Ķirsis par korupciju
"Saskaņa" latviešiem vairs nav vajadzīga. Tāpēc drīz pazudīs

Galvenie temati