17:24 15 Novembris 2018
Tiešraide
  • USD1.1305
  • RUB75.2446
Kodolbumbas sprādziens, foto no arhīva

Vašingtona atsvaidzina "ierobežota kodolkonflikta" ideju

© Foto: pixabay
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Villems Roda
43

ASV lēmums atgriezties pie vidēja un maza darbības rādiusa raķetēm ir bīstama ne tikai tāpēc vien, ka Eiropā atkal varētu parādīties amerikāņu kodolraķetes. Galvenā nelaime ir tā, ka atdzimst "ierobežota kodolkonflikta" nāvējoši bīstamā koncepcija, uzskata Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes atvaļinātais augstākais kara izlūkošanas virsnieks-analītiķis Villems Roda.

 

Kas to būtu domājis, ka slima prāta auglis – tā saucamā ierobežotā kodolkara ideja, no jauna atgriezīsies saules gaismā un varasvīri mūsdienās sāks to atkal apspriest. 1976.-1980. gg. "vanagu" radīto koncepciju pārbaudīja eksperti, izmēģināja štāba mācībās ar simulatoriem un atzina – tā ir bīstama, bezperspektīva un neprātīga.

Taču tās izpēte lika speciālistiem nonākt pie slēdziena, ka pat mazas jaudas lādiņu pielietojums bruņotā konflikta jebkurā gadījumā noved pie totāla kodolkara ar katastrofālām sekām. Vēl vairāk, mazas jaudas kaujas galviņu pielietojums palielina plaša kodolkonflikta risku. Ierobežota kodolkara koncepciju no kapa augšāmcēla Savienoto Valstu lēmums atteikties no vienošanās par vidēja un maza darbības rādiusa raķešu likvidāciju, tātad atsākt mazas jaudas lādiņu un to transportēšanas līdzekļu izstrādi un ražošanu. Uz to spējīgi "vieglās dzīves" teorētiķi un politiķi, kas dievina pašnāvnieciskus lēmumus. Jāpiebilst, ka trešajai pēckara paaudzei, kas nav īpaši vērīgi noskatījušies videoierakstus par pēdējo kodolsprādzienu Hirosimā, tie vairs nešķiet bīstami.

ASV melo par "vieglu" uzvaru

Tagad ASV rīcībā jau ir vairāki mazas jaudas kodollādiņi. Un grūti noticēt, ka visus šos gadu desmitus ASV neko nav darījušas, lai tos pilnveidotu, un tieši tagad, 2018. gada oktobrī pēkšņi pieņemts lēmums atsākt pētījumus, turklāt vēl piesaistīt tādam notikumam visas pasaules uzmanību.

Speciālistu reakcija izrādījās pavārga – neko negaidītu vai jaunu ASV deklarētajos nodomos viņi nesaskatīja. Tie nešķita ārkārtēji, lai arī tā tam vajadzētu būt – "kodoltendences" pievēršanās mazas jaudas lādiņu izstrādes prioritātēm liecina, ka atdzimst ierobežotā kodolkara ideoloģija. Reanimēta ideja par to, ka ienaidnieku iespējams apspiest un uzvarēt bez lielas jaudas lādiņiem, tas ir, bez totālas iznīcības un milzīgiem cilvēku upuriem gan savā, gan pretinieka pusē.

Neizpratni par situāciju uzskatāmi demonstrē avīzē Postimees publicētais Krievijas Pētījumu centra vadītāja Vladimira Juškina raksts. Diemžēl nākas atkal pievērsties šī Krievijas bruņojuma "eksperta" darbiem, jo citu Igaunijas vadības rīcībā, šķiet, nav.

Juškins uzsver, ka nepieciešams atjaunot mazas jaudas lādiņu ražošanu ASV, kas šajā sfērā it kā esot pamatīgi atpalikušas no Krievijas. "Eksperts" apgalvo, ka Krievijā šī veida bruņojums izstrādāts 11 pielietojuma un transportēšanas platformām, bet ASV esot viena vienīga iespēja – nomest ar lidmašīnām. Nāksies paskaidrot "ekspertam", ka mazas jaudas lādiņus vispār nekad nav plānots nomest ar lidmašīnām – tām paredzētas bumbas, kuru jauda sasniedz 25-50 kilotonnas.

ASV ražoto mazas jaudas kodolieroču vidū kā piemēru pareizāk būtu minēt pašgājējhaubices M109 "Palladin" 155 mm artilērijas lādiņu. Turklāt ASV rīcībā ir mazas jaudas kodollādiņi diversijām, kodolmīnas, neliela darbības rādiusa kodolraķetes un spārnotās raķetes ar kodolgalviņām.

Vašingtona šauj divus zaķus uzreiz

Visā pasaulē izskanējušais brīdinājums par līguma laušanu ar Krieviju, domājams, izteikts ar mērķi iebiedēt potenciālos pretiniekus ar ASV deklarēto gatavību sākt "ierobežotu kodolkaru", lai aizsargātu savas un intereses un panāktu savus mērķus. Pie viena amerikāņi pilnveido līdz šim "pamestos" mazas jaudas lādiņus. Diezin vai šim nolūkam būs vajadzīgas lielas investīcijas – ASV nemaz nav tik traki atpalikušas no Krievijas, un pasaulē lielākās ekonomikas rūpniecības un zinātnes potenciāls spēj demonstrēt ātru un efektīvu rezultātu.

Ja sabiedrība piekritīs tam, ka armijas arsenālos parādīsies mazas jaudas kodollādiņi, politiķi un ģenerāļi var izšķirties par dažādām avantūrām, ko, protams, neviens neuzskatīs par risku, kas var saasināt konfliktu līdz jaudīgo lādiņu izmantošanai ar kolosālu iznīcības spēku. Domājams, ne Vācija, ne Francija neļaus amerikāņiem izvietot to teritorijā jaunas kodolraķetes, taču mazas jaudas kodollādiņi nekur nepazudīs.

Jāpiebilst, ka 80. gados (līgums par raķešu likvidāciju tika parakstīts 1987. gadā), kad biju tieši saistīts ar PSRS teorētisko militāro nozari, tās vadībai un komandieriem, manuprāt, bija daudz racionālāka un nosvērtāka pieeja mazas jaudas kodollādiņu iespējamas pielietošanas jautājumā, nekā pozīcija, ko patlaban demonstrē Vašingtona. Maskava tos uzskatīja par vienu no kodolbruņojuma elementiem. Tas nebija nekāds izņēmums, atsevišķs faktors, uz ko attiecināma citāda morāle, citādi iespējamās ekspluatācijas apstākļi.

Vecais, labais konservatīvisms kodolieroču jomā

Aprēķina pamatā bija vispārējas iznīcības kodoluzbrukuma koncepcija totālā karā, kura mērķis, būtu atriebība, noslaukot ienaidnieku no zemes virsmas ar spēcīgiem, koncentrētiem triecieniem. Savukārt mazas jaudas ieroči bija paredzēti tikai izmantošanai īpašos gadījumos un speciālo uzdevumu vienību uzdevumu risināšanai karadarbības laikā. Tolaik viedoklis par kodolieročiem bija tāds pats arī ASV un Anglijā. Nedomāju, ka viņu koncepcijas gadu gaitā ir īpaši mainījušās. Tie, kas izstrādā savus kodolieročus, uzskata tos par vienu no totāla kodolkara līdzekļiem, nevis paredz pielietošanai kaut kādā "starpposmā" vai pasaules kara ģenerālmēģinājumam.

Vērienīgas mācības un simulācijas pierādīja: ir pilnīgi neiespējami, ka valstis, kuru rīcībā ir spēcīgi kodolieroči, neliktu tos lietā brīdī, kad saviem mērķiem tuvojas mazas jaudas raķetes. Risks nokavēties ar atbildes triecienu ir pārāk liels. Turklāt neviens ģenerālis, neviens komandieris neriskēs – viņi nevar atļauties pārliecību, ka par pretinieka iespējām un spējām viņiem zināms viss.

Nāvējoši bīstami ir uzskatīt, ka pašu izlūkdienests ir visspēcīgs, bet pretinieka izlūki ir pēdējie muļķi.

Savukārt karadarbības apstākļos, tas ir, laikā, kad totāli pietrūkst laika lēmumu pieņemšanai, komandieri uzticas tikai tehniskās izlūkošanas līdzekļiem, kuri var kļūdīties. Ienaidnieka reālie "krājumi" var būt daudz lielāki vai mazāki nekā aprēķinātie, tātad atbildes vai preventīvais trieciens jāizdara ar jaudas rezervi, kas garantētu pretinieka iznīcināšanu. Citiem vārdiem sakot, atbildot uz mazas jaudas kodollādiņu uzbrukumu, tiks izdarīts pilnvērtīgs iznīcinošs trieciens.

Kamēr Krievijas un ASV rīcībā esošos kodolieroču arsenālus ierobežo pašreizējie apjomi un "nomenklatūra", spēku paritātes, tātad arī drošības vienīgā garantija ir kontrolējama pakāpeniska krājumu ierobežošana līdz pilnai to likvidācijai kaut kādā miermīlīgā nākotnē. Katrs jaunais izstrādājums ir kārtējais solis ceļā pretī katastrofai, bet pagaidām vēl spēkā esošā savstarpējā savaldīšana dāvā garantiju no muļķību pastrādāšanas.

Emocionāla oda kodolieroču paritātei

Dažus gadu desmitus planēta dzīvoja ar domu par to, ka kodolieroči ir savaldīšanas un kara novēršanas ierocis, tas ir pēdējais arguments, "miroņa atbilde", miera un stabilitātes garants. Tas ir kodolvalstu nelielā kluba rūpju, uzmanības un vienotības objekts. Reiz parakstījušas atbilstošas vienošanās, šīs valstis nekādā gadījumā neliks lietā kodolieročus, ja pastāvēšanas apdraudējums nebūs nāvējošs, neatgriezenisks un tik vērienīgs, ka to nespēs neitralizēt nekādi citi līdzekļi.

Taču patiesībā kodolieroču izmantošanas iespēja ir gandrīz minimāla tāpēc, ka kodolvalstis vienojušās glabāt savā arsenālā tikai jaudīgo bruņojumu, to pašu "miroņa roku", ieročus, kas iznīcinājuši jaunā pasaules kara risku, padarījuši to par pašnāvību, tātad – neiespējamu. Savdabīgs pašrocīgi radīts absolūtais ļaunums, kas neļauj nesaprātīgajai cilvēcei pašai sevi iznīcināt.

Pasaule ir gandrīz pavisam pārstājusi domāt un pieminēt kodolraķetes un bumbas. Protams, daudzi atceras, ka tās kaut kur glabājas, droši apsargātas, taču tas nevienu neskar un nesatrauc, jo, lai nu kādi būtu konflikti, nevienam no tiem nav nekādu izredžu paplašināties līdz tādam mērogam, lai "mironis" nospiestu "pēdējā argumenta" pogu. Pagaidām lielākā daļa cilvēku neaptver, ko nozīmē ASV lēmums atsākt mazas jaunas kodollādiņu ražošanu, kuru transportēšanai nepieciešamas tās pašas vidēja un maza darbības rādiusa raķetes. Tas nozīmē, ka atkal atmodīsies ikdienas bailes. Tas nozīmē, ka augšāmcelsies nāvējoši bīstamā ideja par "ierobežotu kodolkonfliktu", tas ir, vienkārši sakot, ideja par mazu kodolkaru, "sīciņiem" kodolsprādzieniem, kuri var notikt kaut kur tālu prom no rietumu pasaules un nekādi neapdraudēs to.

Vārdu sakot, kodolieroči vairs nav "pēdējais arguments", ierocis, ko, protams, ir neiespējami pielietot, jo tas nozīmētu visas cilvēces bojāeju. Cilvēku acīs tie kļūst par vienkāršiem ieročiem. To pielietošana it kā ir nevēlama, taču ārkārtas situācijā tomēr iespējama.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

Donalds Tramps uzskata, ka Krievijas kodolpotenciāls ir spēcīgāks nekā ASV
ASV Kongress vēlas aizliegt Trampam izdarīt preventīvu kodoluzbrukumu
Donalds Tramps apņēmies paplašināt ASV kodolarsenālu
ASV aizsardzības bijušais ministrs: pastāv augsta kodolieroču nejaušas sadursmes varbūtība
Tagi:
karš, ASV, kodolraķetes

Galvenie temati