20:36 17 Jūnijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1234
  • RUB72.1432
Migranti. Foto no arhīva

Migranti maina varu Zviedrijā

© REUTERS / Fabrizio Bensch
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Vladimirs Korņilovs
149

Zviedriem, tāpat kā lielākajai daļai citu Eiropas valstu, nebija citu iespēju atrisināt iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanas problēmas, kā vien migrantu piesaistīšana un sociālā adaptācija. Šķita, ka šī politika vainagojusies panākumiem. Taču Zviedrija sastapās ar etniskajiem anklāviem, kuros veidojas gluži citāda sabiedrība.

Tuvojas kārtējās parlamenta vēlēšanas Zviedrijā: balsošana notiks 9. septembrī. Gandrīz neviens neslēpj, ka priekšplānā izvirzījusies migrācijas problēma un ar to saistītā noziedzības palielināšanās, bet valdība nespēj piedāvāt efektīvus pasākumus to atrisināšanai, atzīmēja RIA Novosti autors Vladimirs Korņilovs.

Ar to skaidrojami partijas "Zviedru demokrāti" (SD) pēdējo gadu panākumi. Pirmo reizi partija iekļuva Zviedrijas parlamentā tikai pirms astoņiem gadiem, bet iepriekšējās vēlēšanās šī pret imigrāciju noskaņotā partija ieņēma trešo vietu ar 13%, kas tai dāvāja 49 deputātu mandātus. Šogad, spriežot pēc aptaujām, SD nopietni pretendē uz otro vietu ar aptuveni 20% rezultātu. To redzot, daudzi rietumu analītiķi, kuri pavisam nesen apdziedāja "Zviedrijas modeli", var tikai saķert galvas un vaidēt: "Kā varēja notikt kaut kas tamlīdzīgs?"

…Man atmiņā ataust 2002. gads, kad biju Zviedrijā kā novērotājs vēlēšanās. Tolaik Sociāldemokrātiskā partija (SDP), kura ar zināmiem pārtraukumiem valdījusi valstī kopš 1917. gada, jutās itin omulīgi – savus mūžīgos sāncenšus no Mēreno partijas (MP) viņi apsteidza ar ievērojamu pārākumu. Par vienu no saviem galvenajiem panākumiem valdība uzskatīja Zviedrijas demogrāfisko problēmu risinājumu, piesaistot un sociāli adaptējot migrantus no ārvalstīm.

Jāsaka gan, ka zviedriem, tāpat kā lielākajai daļai citu Eiropas valstu, nebija citu iespēju atrisināt iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanas problēmas. Pēc nopietnās demogrāfiskās krīzes 70. gados, kad iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums gandrīz nebija vērojams, kopš 90. gadu vidus Zviedrija pirmo reizi vēsturē novēroja negatīvu rādītāju – no 1997. līdz 2001. gadam jaundzimušo Zviedrijā bija mazāk nekā viņsaulē aizgājušo (šie rādītāji nav izlīdzinājušies vēl joprojām).

Tamlīdzīgos apstākļos jebkura valsts (tostarp arī Krievija) ekonomikas un ražošanas pieauguma nodrošināšanai ir spiesta piesaistīt ārvalstu migrantus. Tā rīkojās arī Zviedrijas sociāldemokrātiskā valdība – šāds princips likts tās politikas pamatā.

Šķita, ka politika ir sekmīga, vismaz 2002. gada kampaņas laikā izskanēja tādi apgalvojumi – pēc ilgstoša (gandrīz desmit gadus ilga) stagnācijas perioda ekonomika atdzīvojās, iedzīvotāju skaits strauji pieauga. Laikā no 1994. līdz 2004. gadam iedzīvotāju skaita pieaugums sasniedza tikai 200 tūkstošus, bet patlaban tāds rādītājs tiek sasniegts aptuveni pusotra gada laikā. Pērn valsts iedzīvotāju skaits pārsniedza 10 miljonus un turpina strauji augt.

Šķita, problēma patiešām ir atrisināta. Tomēr viena nianse ir. Stokholma izvēlējās mazliet neparastu ceļu – tā aicināja pie sevis bēgļus no planētas "karstajiem punktiem", no valstīm ar zviedriem ļoti tālu kultūru un tradīcijām. Vispirms tika aktīvi aicināti migranti no Irānas un Irākas, pēdējos gados – no Sīrijas. Oficiālā statistika liecina, ka pašlaik Zviedrijā dzīvo 150 tūkstoši sīriešu, 135 tūkstoši irākiešu un 71 tūkstotis emigrantu no Irānas. Tā ir oficiālā statistika, reālie dati noteikti ir lielāki.

2002. gadā mūs, novērotāju grupu, zviedru varasiestādes veda uz nesen uzbūvētajiem migrācijas centriem Stokholmas apkaimē, lepni demonstrēja, kā šajās komfortablajās un tīrajās pilsētiņās iekārtojas un dzīvo ieceļotāji no Āzijas un Āfrikas, kā viņiem māca zviedru valodu un kultūru, kā viņiem skaidro vietējās tradīcijas. Idilliska aina.

Taču, kā jau tas mēdz gadīties, legālajiem migrantiem sekoja viņu radi, draugi un paziņas (visbiežāk – ne gluži legāli). Viņi apmetās tīro un kopto migrācijas centru apkaimē. Tā gluži negaidot Zviedrija saskārās ar etniskajiem anklāviem, kuros veidojās gluži citāda sabiedrība.

Rezultātā Zviedrijā izveidojies 61 no kriminālās situācijas viedokļa "problemātisks" rajons (no vārda "geto" policija, protams, izvairās). Nonācis tiktāl, ka Zviedrijas Nacionālās policijas komisārs Dans Elesons nacionālās televīzijas ēterā iesaucās: "Palīdziet mums!"

Katastrofāli audzis seksuālo noziegumu skaits: 70. gados tādu incidentu skaits nepārsniedza 40 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju gadā, bet tagad – jau vairāk nekā 200. Aizvien vairāk ir slepkavību ar šaujamieroču pielietojumu, automašīnu aizdzīšanas un aizdedzināšanas gadījumu.

Minētais pārkāpums jau pārvērties par etnisko anklāvu jauniešu iemīļotu izklaidi. 1998. gadā tika novēroti 400 tamlīdzīgi incidenti, bet tagad ik gadus tiek fiksēti 1300-1500 aizdedzināšanas gadījumi. Pērnā gada novembrī Upsalas imigrantu piepilsētā tika sadedzinātas aptuveni 50 automašīnas. Neskatoties uz atkārtotiem izsaukumiem, ugunsdzēsēji ieradās šeit tikai trīs stundas vēlāk, ar speciālo uzdevumu vienību un ložmetējiem. Pirms divām nedēļām līdzīgos rajonos Gēteborgas, Malmes un Helsingborgas apkaimē sadedzinātas jau vairāk nekā 80 automašīnas.

Ar to skaidrojama "Zviedru demokrātu" augošā popularitāte. Rietumu mediji draudzīgi dēvē to par "fašistisku", skaidro, ka tai "ir nacistiskas saknes". Tam ir pamats: viens no partijas dibinātājiem, Gustavs Ekstrēms jaunībā dienēja Waffen SS vienībā "Viking" un "Nordland", ko nacisti veidoja kolaboracionistiem no Holandes un Skandināvijas. Taču jāpiezīmē, ka tie paši liberālie mediji nesauc par fašistiem tos, kuri pārvērtuši esesiešu kolaboracionistus par varoņiem Ukrainā un Baltijas valstīs.

Savukārt SD pārstāvji uzrāda vienu no partijas vadītājiem pašreizējā kampaņā, deputāta kandidātu Karlu Robjēnu uz pusi – lībieti. Pirms trim gadiem viņš pārgāja partijā SD no mērenajiem un paskaidroja, ka iebilst nevis pret migrantiem, bet gan pret valsts migrācijas politikas izgāšanos. Migrantu anklāvā pie Gēteborgas augušais Robjēns periodiski rāda žurnālistiem vietu, kur tikusi nogalināta viņa drauga māsa un pieprasa izbeigt noziedzības palielināšanos.

Savukārt sociāldemokrātus, ja vien aptaujas nemelo, vēlēšanās gaida lielākā izgāšanās simt gadu laikā – viņu reitings svārstās ap 25%, pēdējo reizi mazāk nekā 30% balsu vēlēšanās viņi saņēma tālajā 1911. gadā. Valdošā partija pārmet "Zviedru demokrātiem" populismu, taču pati neko labāku nav izdomājusi, kā vien solīt zviedriem vēl vienu nedēļu pie atvaļinājuma — šis solis ir daudz populistiskāks.

Protams, nav ne mazāko šaubu: ja "Zviedru demokrāti" arī ieņems pirmo vietu, neviens viņiem neļaus veidot valdību vai iekļūt koalīcijā – pret viņiem apvienojusies visa elite. Taču vēlēšanu rezultāti Zviedrijā apstiprinās Vecajai Eiropai kopēju tendenci – gadu desmitiem ilgo partiju un bloku tradīciju sagrūšana.

Ja tendence turpināsies, vienā brīdī (teiksim, nevis gaidāmajās vēlēšanās, bet nākamajās) būs redzams: zināmā mērā migranti ir mainījuši varu Zviedrijā.

Pēc temata

Viņi neko mums nedod: bēgļi par dzīvi Latvijā
Bēgļu pieplūdums licis vāciešiem iegādāties seifus
Vācijā notikusi bēgļu un nacionālistu sadursme
Protesti Muceniekos: bēgļi grib naudu un internetu
NATO ģenerālis: bēgļi ir Krievijas ierocis
Bēgļi apmētājuši ar akmeņiem policiju nometnes likvidēšanas laikā Kalē

Galvenie temati