Vašingtona un Brisele nav ņēmušas vērā Krievijas bažas jautājumā par NATO paplašināšanos uz austrumiem un globālās amerikāņu pretraķešu sistēmas avangarda izvietošanu Austrumeiropā. Rezultātā – konfrontācijas potenciāla pieaugums, un 2018. gada sākumā OTRK "Iskander M" sāka kaujas dežūru Kaļiņingradas apgabalā, portālā Sputnik Igaunija atgādināja militārais eksperts Aleksandrs Hroļenko.
Pašreizējām un perspektīvām pretraķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmām nenotveramās Krievijas raketes sašūpoja ASV sabiedroto Eiropā ticību Pentagona varenībai. Nelokāmākās un uzticamākās izrādījās Viļņa, Rīga un Tallina, kas savas teritorijas atdeva ASV un NATO spēku placdarmiem – tiešā Krievijas robežu tuvumā.
Ja partneri nesaskata cēlonisko saikni un neizprot vārdus, zināmā militārās konfrontācijas palielināšanās punktā, iespējams, tiks likti lietā "Iskander".
Stratēģija un taktika
Baltijas apokalipses precīzu datumu pareģot ir neiespējami, taču tendence ir acīmredzama: NATO tuvojas – Krievija pilnveido savus raķešu kompleksus. Pašlaik amerikāņu analītiskais izdevums The National Interest atzīst: kara gadījumā Krievijai var būt lielas priekšrocības salīdzinājumā ar NATO. Bet kas notiks rīt?
ASV Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrā atvaļinātais ģenerālis Filips Brīdlovs atklāti sprieda par to, ka ASV GKS trūkst līdzekļu, lai atrisinātu "A2/AD problēmu Eiropā", tas ir, tai nepietiek spēku, lai likvidētu Krievijas PGA/PRA sistēmu un dotos "frontālā uzbrukumā Maskavas jaunajiem bastioniem". Pirmkārt, runa ir par Baltijas reģionu.
Brīdlovs neslēpj: "Uz zemes mums nepieciešams lielāks skaits precīzu, labi aizsargātu tālā darbības rādiusa bruņojumu. Mums vajadzīgas kompaktas iespējas, lai pretotos kompaktajiem ierobežošanas un piekļuves bloķēšanas tīkliem, ar kuriem saskaramies.
Piezīmēsim, ASV tālā darbības rādiusa bruņojuma skaita palielināšanās neliecina par Baltijas valstu aizsardzības stiprināšanu. Tā ir gatavošanās karadarbībai Krievijas teritorijas dziļumā. Savukārt "kompaktās iespējas cīņai pret kompaktajiem tīkliem" – tie ir Baltijas sabiedrotie, NATO infrastruktūra Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijās.
Pentagonam ļoti vajag kompensēt kara aviācijas iespēju ierobežojumus ar sauszemes spēkiem, tātad Kaļiņingradas ieņemšana plānota tikai ar Baltijas valstu dalību. Viegli iedomāties, kas no viņām pēc tam paliks pāri.
Miermīlīgā Krievija ilgi un mokoši atbruņojās kopš 1990. gada, un tikai brīnumainā kārtā saglabāja kodolpotenciālu, kad NATO ienāca kaimiņos – Baltijas valstīs. saskārusies ar Rietumu ģeopolitisko nodevību, Maskava neatteicās no miermīlīgu kaimiņattiecību principiem, taču bija spiesta sākt pārapbruņošanos.
Dzīve tēmēkļa krustpunktā
Neskatoties uz ekonomisko turbulenci, Krievija tikai 2010. gadā vien piešķīra armijas bruņojuma atjaunošanai 20 triljonus rubļu. Un burtiski desmit gadu laikā atjaunoja augstu aizsardzības spēju. Desmit precīzo OTRK "Iskander M" brigādes komplekti ir tikai viens no efektīvajiem instrumentiem agresora savaldīšanai.
Ziemeļatlantijas acīmredzamā nolemtība "Iskander", "Kalibr", "Kinžal" un citu Krievijas precīzo trieciena sistēmu priekšā liek Baltijas līderiem nervozēt un pieļaut jaunas kļūdas – iepirkt "visvarenos" amerikāņu kompleksus Patriot (novecojuši un absolūti nederīgi cīņā ar "Iskander"), piedalīties ārzemju armijas bāžu, aerodromu, poligonu būvdarbos savā teritorijā.
Vai ilgi izdosies balansēt bezdibeņa malā, tēmēkļa krustpunktā? Krievijas viedoklis ir skaidrs un stingrs. Ilūzijas ir nevietā. Amerikāņu nesasniedzamās tehnoloģijas un militārās uzvaras pārsvarā ir mītu autoru iztēles auglis. Reklāma ir tirdzniecības, nevis uzvaru dzinulis.
Militārajam pārspēkam nav nekā slēpjama. Operatīvi taktiskais raķešu komplekss "Iskander M" paredzēts triecienam līdz 500 km attālumā pa plaša spektra neliela izmēra un platības mērķiem: komandpunktiem un sakaru mezgliem, raķešu kompleksiem, zalves reaktīvajām sistēmām, lidmašīnām un helikopteriem aerodromos.
Mašīnas ir autonomas un neatkarīgas no izlūkošanas pavadoņiem vai aviācijas, var strādāt jebkurā vietā un laikā. Nepieciešamības gadījumā komplekss integrējas ar dažādām izlūkošanas un pārvaldes sistēmām, spēj saņemt informāciju par mērķi no satelīta, izlūkošanas lidmašīnas vai bezpilota lidaparāta.
Raķetes palaišana neaizņem ilgu laiku, un 2-3 minūšu laikā tā spēj no Kaļiņingradas apgabala sasniegt Baltijas valstis, Poliju vai Vāciju. Efektivitāte palielināta, izmantojot divu tipu raķetes – aeroballistiskās (9M723) un spārnotās (9M728 vai R-500). Pirmās – mērķa likvidēšanai zināmā platībā (novirze nepārsniedz 5 metrus), otrās ir precīzākas (novirze nepārsniedz 1 metru). Iespējams izmantot kodolgalviņas.
Piemēram, raķete 9M723K1 ar starta masu aptuveni 4 tonnu apmērā kvaziballistiskās trajektorijas sākuma un noslēguma posmos pārvietojas virs 2000 m/s ātrumā, līdz 50 km augstumā, manevrē ar pārslodzi 20-30 vienību apjomā. Šādas īpašības padara neiespējamu tās pārtveršanu. Kompleksam nav analogu (tas pārspēj citu valstu Lance, ATACMS, Pluton), un vienlaikus nepārkāpj starptautiskās normas un Līguma par vidēja un maza darbības rādiusa raķetēm noteikumus.
